Ābolu ķocis. Katra režisora sapnis – izrāde, kas sasmīdina un liek raudāt

Pudamente. Rupja auduma pamatjosla apakšbrunčiem. Redzamā daļa smalkāka ar špicītēm.

Fenomens- 5 āboļi !!! Tāpēc atļaujos bezgaumību- 3 izsaucējus sajusmas spraugā. Intars Rešetins- nu, baigais VE-cis un Lūriņš vēl bai-gāks. "Tec, vec, atnes svec', saul' nez ko neuzlec, Diez ko galv' kniest, Die's dos norimsies, Acs' kož, kaul's maļ, Laiks jož ap'kaļ, Galv' sāp kā no vīn', No sav' kap' Līz' smīn. Katr' nakt' tā viņ' jož, Man meln' blakt' dvēs' l kož: Liec nost vec',gaism' svīst, Ēd sav' svec' brok'stīs! ( OJĀRS-Vācietis). Lūriņa, Zeļģe, Dombrovska- TRĪS rozes manā sirdī zied! Bet, gleznā Roze, mīlējis Neviens nav Tevi kairāk, Kā Ērkšķis, kura vairīties Tu centies arvien vairāk! ( Grēviņ-Valdis). Laizāns- Tēviņš, kas ņem ar spēku, Ančevskis- ar maigumu. "Ak, mīļais puika, Kāds TU esi āksts, Tev tieši pretim piebriest zirņa pāksts Un savu atvēršanos, gaidot trīc. Vai Tev nemaz nav viņai jāpalīdz? Ai, plūme pārplīsusē, Kā tā smeķē, Nāk nakts un visus triec mūs mellā zeķē...Un visā pasaulē, kur tikai sprauga, Kāds maigs un mīlīgs kaut ko iespraust rauga... ( Ziedoņ-Imis ). Tas PUTNS izdziedāja visu mani pašu, Tas Putns nebij manis pilnvarots, Un nu es ilgi nedziedāšu, Tik Liels un Milzīgs Klusums man ir dots... ( Ziedonis) Paldies par spārniem, kuŗjam tad, ellē, negribas lidot!? Es arī drusku palidojis, Tā kā gailis, Caur smieklu špricēm piemeklēja Bailis, to rakstījis būs tāds kā Skailis, Pret mākoņiem slej torņa smailis! ( Strādāt negribas, būšu dzejnieks!) Es esmu Dzīvība un Ceļš. TU aicini, seko man, es sekoju, es ESMU! Esiet, mēs JUMS LĪDZ! Abpusēja komunikācija- izrādes panākumu pudaments.

Prieks par Rešetinu, bet interesanti, kāpēc jau otro reizi Zellera luga. Vai lugu ar šādu sižetu nevar uzrakstīt latviešu dramaturgs? Vai arī stāsts par veciem, sajēgu zaudējušiem cilvēkiem Latvijā būtu daudz traģiskāks?

Tiešām pieci āboli? Nu, nu.