Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Albuma Alvis Hermanis un "Dienasgrāmata" recenzija. Pirkstos paliek tikai čūskas āda

Saliekot blakus "Dienasgrāmatu" un albumu, var izlasīt divas galvenās lietas – cik ļoti Alvim Hermanim beidzot gribas mājās un cik tomēr viņš ir neikdienišķi talantīgs.

Nu beidziet! Alvis Hermanis rokās nedosies. Pat ja ir uzrakstījis "Dienasgrāmatu", kur pirmoreiz nepiederošos ielaidis "aizskatuvē", t. i., savā galvā. Intervijas jau vairāk ir "atšaudīšanās" un rezonēšana uz citiem svarīgiem jautājumiem.

Turot rokās divas grāmatas – vienu mazu, šķietami necilu, tikai papīrs un tikai burti, kas atkārto paša rakstītāja vienkāršo kontaktu ar baltu papīru/ekrānu, tādu, kuru, Hermaņa vārdiem, "varētu nopirkt katrs pensionārs" un kuru var "ņemt līdzi uz tualeti un virtuvi, nebaidoties nosmērēt" (dizaina autore Dita Pence), un otru – smagu un krāšņu kā paradīzes putnu, "kur jau vajag baltus cimdus" (māksliniece Inese Hofmane) –, ir sajūta, kā grozot pirkstos čūskas ādu. Nešaubīgi Alvis Hermanis te ir bijis. Piedalījies, ļāvies, domājis, rakstījis, komentējis. Bet nu jau viņš sen ir prom. Cits. Atkal citāds. Hermanis ir kā starta raķete. Viņš iesāk kustību, tendenci, estētisko virzienu, bet tad viņam kļūst garlaicīgi, un viņš strauji maina virzienu uz citu pusi. Bet arī šī čūskas āda – A. H. diptihs – ir ārkārtīgi interesants izpētes objekts. Pat ja tie nav akadēmiski izdevumi, kuros būtu fiksēti visi Hermaņa iestudējumi, tā tomēr ir vienīgā rakstiski vizuālā liecība par Latvijas talantīgākā režisora radīšanas ceļu apmēram 25 gadu garumā, kurš nu jau arī pasaulē ir saņēmis visas iespējamās prestižās balvas.

Antipļisecka

Sagadīšanās pēc abi izdevumi – "Dienasgrāmata" un albums Alvis Hermanis – ir iznākuši reizē. Paralēlā vai pēctecīgā lasīšana piedāvā papildu efektu. Lasītāja galvā rodas kāds Mendeļejeva tabulā neierakstīts, bet tomēr pastāvošs elements, kas rodas, sakrustojot abu Hermaņa grāmatu pieredzi.

Hermanis ir uzrakstījis "Dienasgrāmatu" dienasgrāmatas formā. Kā vēl vienu režijas darbu, tikai šoreiz rakstiski. Tas nav kails, aumaļains psiholoģiskais naturālisms, kāds parasti nāk no autentisku dienasgrāmatu lappusēm un kas pašam, pēc gadiem pārlasot, liek kaunēties vai pasmieties, savukārt svešu – mulsina un garlaiko. Var teikt, ka "Dienasgrāmatā" attiecībā pret sevi Alvis Hermanis lieto savu "vairāk nekā dzīve" metodi, kuru, sākot no Garās dzīves (2003), izmantoja t. s. latviešu stāstu izrāžu ciklā Jaunajā Rīgas teātrī un arī citās Vācijas un Austrijas teātros iestudētajās "dokumentālajās" izrādēs. Īstenība tiek skulpturēta, paspilgtināta un kļūst par mākslas tēlu, kas pasaka par dzīvi pat vairāk nekā pati dzīve. Hermaņa "Dienasgrāmatai" var piemērot to pašu apzīmējumu, ar kādu viņš albumā raksturo Latviešu mīlestību, – ar akvareļiem izkrāsotas melnbaltās fotogrāfijas.

Hermaņa piezīmes skar 2015./2016. gada sezonu, kad tapa viņa izrādes Rīgā, Cīrihē, Boloņā, Zalcburgā, Vīnē un Parīzē. "Dienasgrāmata", lai arī autobiogrāfiska, ir apzināta Alvja Hermaņa montāža, mērķtiecīgs sākums un beigas, tāpat arī – ar režisorisku aci pieskatīta intonācija un kopējais patoss. Šķiet, Hermanim bijis ļoti svarīgi, lai lasītājs viņu "Dienasgrāmatas" lapās ieraudzītu kā Antipļisecku – ģimenes cilvēku, kuram nav svešs nekas cilvēcisks – vai tā būtu sēņošana ar bērnu bariņu astē, tikko dzimuša teliņa meklēšana vai slidošana visiem kopā. Hermanis nepārprotami (varbūt pat mazliet par daudz nepārprotami) pauž savu pārliecību, ka īstā dzīves sāls jau nav meklējama prestižo opernamu lustrās, pirmizrāžu publikas stāvovācijās vai gluži pretēji – būjināšanā. "Hо мы знаем, что о главном не пишут в газетах"» kā dzied Boriss Grebenščikovs. Hermanis "Dienasgrāmatā" "dzied" līdzīgi, lai arī, protams, nevar nejust, cik viņš tomēr jūtas pagodināts, ka puika no Ķengaraga nu sarunājas, kopā strādā, pazīstas un draudzējas ar pasaules mākslas dižākajiem mūslaiku māksliniekiem. Šo teikumu ir svarīgi nepārprast. Tas nav par provinciālismu. Hermanim būt no "komunālā dzīvokļa aizskapes" nozīmē iet to pašu ceļu kā Barišņikovam un Brodskim.

Lakonisms ir "Dienasgrāmatas" vienīgais trūkums. Labprāt būtu pielikusi grāmatas lasīšanai pusstundu, kas Hermaņa garajās izrādēs reizēm šķiet lieki stiepta. Būtu gribējies lasīt vēl kādas sezonas pierakstus.

XXI gadsimta Sprīdītis 

Lasot "Dienasgrāmatu", kādā brīdī šķiet, ka tā ir pasaka par Sprīdīti ar Alvi Hermani galvenajā lomā. Pats režisors gan sevi iezīmē kā Dullo Dauku, kurš nebūt nav noslīcis, dodamies aiz apvāršņa, bet tas viens otru neizslēdz. Zinātkāre atstāt mājas, arī veiksme (neraugoties uz to, ka Hermanis neguļ uz lauriem, daudz strādā un pašizglītojas, talants viņam tomēr ir uzdāvināts), dūša un tiešums, nepolitkorekta izturēšanās pret velnu, karali un operas intendantu, visbeidzot: "gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, ved mani uz laimīgo zemi", nav man vajadzīga tā jūsu princese, ja pašam sava Lienīte mājās gaida.

Kādā senākā intervijā Hermanis atceras epizodi no atmodas laika. Viņš "ieskrējis krūtīs" tautas manifestācijai, kura tikko bija beigusies, un viens pats pa ielu ar spēku airējies pretējā virzienā. Tagad "Dienasgrāmatas" lappusēs lasām, kā Hermanis lidostā nopērk latviešu alu, lai varētu paildzināt māju sajūtu, un viesnīcā Youtube klausās latviešu dzejnieku dzeju. "Pēkšņi liekas tik absurdi, ka atrodos svešā vietā, starp svešiem cilvēkiem un taisu izrādi man svešiem skatītājiem. (..) Dažreiz, ārzemēs esot, uznāk tik sāpīga nostalģija pēc latviešu valodas. Šā vārda burtiskajā nozīmē. Šovakar līdz vēlam vakaram sēžu internetā un lasu latviešu dzejniekus. (..) Lasīt dzeju un iegrimt savā dzimtajā valodā tik dziļi, ka tā tevi apņem no visām pusēm un neglābjami – lūk, viens no laimes paveidiem" (154. lpp.). Hermaņa māksla nešaubīgi vienmēr bijusi universāla, bet, iespējams, tieši šis klusais nacionālisms zemstrāvā, nepieciešamība "iegrimt dzimtajā valodā" viņa izrādes padarījušas tik uztveramas un tuvas skatītājiem visos kontinentos, izņemot Āfriku un Antarktīdu, kur Jaunā Rīgas teātra izrādes vēl nav pabijušas viesizrādēs.

Pagale skudru pūznī

Savukārt albums Alvis Hermanis piedāvā burtiski noskatīties 43 izrādes, kas aptuveni 25 gados tapušas gan Jaunajā Rīgas teātrī, gan citos pasaules teātros. Tieši tik jutekliski dzīva ir mijiedarbība starp Hermaņa ideālā skatītāja Normunda Naumaņa recenziju fragmentiem, izrāžu stopkadriem, kas atgādina dzīvu būtņu sejas, un Alvja Hermaņa īpaši albumam rakstītajiem tekstiem. Lakoniskie apmēram piecu teikumu garie izrāžu DNS ir īsta dāvana Hermaņa izrāžu cienītājiem.

Nebiju domājusi, ka šāda albuma šķirstīšana var izrādīties tik emocionāla. Taisnība ir tā sastādītājai mākslas zinātniecei Laimai Slavai, kura ievadā vienkārši un skaisti uzrakstījusi: " Alvis Hermanis, viņa tēli un izrādes ir daļa no mūsu domām, no mūsu dzīves jau teju gadsimta ceturksni." Līdz ar to ceļojums lapu pa lapai cauri albumam Alvis Hermanis izvēršas par ceļojumu laika mašīnā pašai pa savu dzīvi. Redzēt fotogrāfijās jau sen nespēlētu izrāžu varoņu sejas ir kā satikties sapnī ar mirušiem tuviniekiem.

Albumā ir vērtīgi teksti – teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres tēlaini nospriegotais Alvja Hermaņa portrets, kas ir labs radars, kā dziļāk un telpiskāk skatīties Hermaņa izrādes fotogrāfijās. Sirdsdarbu šajā albumā paveikusi Sarmīte Ēlerte. Cilvēks, kuru vairāk pazīstam kā solo runātāju un domātāju, šoreiz ir atkāpies aiz draugu mugurām, lai labāk izceltu viņus. Ēlerte ir atlasījusi fragmentus no Naumaņa recenzijām (katrs var iedomāties, ka izburties cauri virtuozā daudzrakstītāja, "lingvistiskās zarnas" (Hermanis) meistara daudzu gadu laikā rakstītajiem tekstiem nav vienkārši. Ēlerte arī intervējusi Alvi Hermani, "netaisot savu mākslu", bet mērķtiecīgi mudinot režisoru secīgi izstāstīt par visām savām estētiskajām transformācijām.

Albums sākas ar pašu pirmo Hermaņa izrādi Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās, par kuru Guna Zeltiņa rakstīja: "Negaidīti lielu efektu mūsu teātra kopumā pilsoniski pašapmierinātajā un garlaicīgajā ikdienā radījis arī A. Hermaņa uzvedums. It kā kāds pasaules klejonis būtu iemetis pagali latvju mākslas skudrupūznī" (Teātra Vēstnesis. 1993. gada nr. 2). Beidzas – ar fotogrāfijām no Riharda Štrausa operas iestudējuma Danajas mīla Zalcburgas festivālā 2016. gadā. Līdz ar to daudziem, arī man, albums ir tīri tehniska iespēja redzēt (kaut šādā veidā) daudzos Hermaņa ārzemju perioda iestudējumus, kuriem visiem izbraukāt līdzi vairs nav iespējams.

Fotogrāfiju dramaturģija iemūžina Hermaņa aizvien augošo radīšanas mērogu un intensitāti. Dažu operas iestudējumu vērienīgums — "lielummānija" un totalitāte –, šķiet, jau met cimdu pašam Radītājam.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vējonis nākamo nominēs:

Kopā nobalsojuši: 821

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja