Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +3 °C
Daļēji saulains
Sestdiena, 20. aprīlis
Mirta, Ziedīte

Dejot pie savas mūzikas. Grāmatas Mans brālis ķer dinozaurus recenzija

Itāļu rakstnieka Džākomo Macariola autobiogrāfiskais darbs Mans brālis ķer dinozaurus ir vēstījums par mūsu spējām pieņemt atšķirīgo, mulsinošo un nesaprotamo

Džākomo ir pieci gadi, divas māsas, un, izņemot tēti, ģimenē nav "neviena cita puikas". Tāpēc, kad kādā ģimenes izbraukumā vecāki bērniem pastāsta, ka mamma gaida brālīti, zēns ir sajūsmā un jau tūliņ sāk plānot, ko tik visu ar jauno rotaļbiedru kopā nedarīs. Pavisam noteikti metīs kūleņus un kāps kokos, obligāti būs velosipēdi! Kad vecāki saudzīgi brīdina, ka Džākomo brālītis būs atšķirīgs no citiem, tas rada tikai vēl lielāku prieku – brālim būs superspējas! Tikai vēlāk Džākomo uzzina, ka arī brāļa īpašās spējas būs pavisam citādas, nekā domāts.

 

Bērna skatpunkts

Itāļu rakstnieka Džākomo Macariola autobiogrāfiskais stāsts Mans brālis ķer dinozaurus, kas uzreiz pēc publicēšanas Itālijā 2016. gadā iekaroja plašu popularitāti un 2019. gadā pieredzēja ekranizāciju, stāsta par cilvēkiem, īpaši bērniem, kuri dzīvo mums līdzās, bet kurus parasti neredzam un neievērojam, ja nu vien kādā Ziemassvētku labdarības akcijā. Viņu citādība ir grūtāk aptverama nekā daudzas citas, jo tie ir cilvēki, kas ir piedzimuši ar Dauna sindromu.

Stāstā par savu bērnību, kad viņš auga kopā ar brāli Džovanni, Džākomo Macariols nemēģina šīs slimības atainojumam pārklāt kādu saudzējošu ilūziju plīvuru. Viņš godīgi raksta par visām grūtībām, ar ko saskaras ģimene, mācoties sadzīvot ar mazuli, kurš nekad nebūs tāds pats kā pārējie. Taču, tā kā autora stāstījums rit no bērna skatpunkta – Džākomo arī burtiskā izpratnē aug kopā ar piecus gadus jaunāko brāli –, stāsts vismaz iesākumā nav tik dramatisks, kā varētu domāt, jo bērns pilnīgi dabiski uztver to, ka citi var nebūt gluži tādi paši kā viņš, turklāt nebaidās uzdot neērtus jautājumus un izdarīt secinājumus, kurus pieaugušie nereti mēģina eifēmiski apiet vai noklusēt.

Nē, Džovanni nekad nebūs brālim tāds spēļu biedrs, kādu viņš tik kaismīgi bija iztēlojies, jo Dauna sindroms uzliek daudz fizisku ierobežojumu – nebūs kūleņu, kokos rāpšanās, pat staigāšanu mazais brālis apgūst lēni un savdabīgi, sākumā pat skolā pārvietojoties rāpus. Taču Džākomo, vēl nebūdams pieaugušo priekšstatu sasaistīts, sākumā brāļa "superspējas" uztver dzīvespriecīgi un teju katru īpatnību spēj pārvērst rotaļā. Brālis katru rokās dabūto mantiņu met prom? Tad atliek vien aprēķināt, cik daudz plīša rotaļzvēru vajadzīgs, lai Džo nodarbinātu pusstundu no vietas, – simt astoņdesmit! Viņš rāpo, nevis staigā? Jā, bet vai jūs protat tik žigli rāpot?

 

Kā būtu jābūt 

Viss mainās, kad Džākomo kļūst vecāks un apjauš, ka Dauna sindroms ir kaut kas tāds, ko pieaugušo pasaulē labprāt noklusē un par ko pat kaunas runāt. Pusaudzis, kurš aizraujas ar mūziku un futbolu, lolo pirmās romantiskās jūtas pret klasesbiedreni un katrā ziņā grib būt savējais draugu vidū, pakāpeniski zaudē bērna pieņemošo attieksmi pret pasaules dažādību un sāk pūlēties pielāgot esošo tam, "kā būtu jābūt". Tāpēc Džākomo noklusē draugiem, ka viņam vispār ir brālis, un, aicinot viņus ciemos, pieliek visas pūles, lai Džovanni klusi sēdētu savā istabā un nerādītos. Jo... ir kauns. Brālis, kurš runā nesakarīgi. Brālis, kuram ir vesela dažādu kaišu buķete. Brālis, kurš rīkojas neaprēķināmi. Vai tādam ir vieta pasaulē, kurā dievina veselos, stipros, veiksmīgos?

Kāpēc kauns – par to Džākomo sāk aizdomāties vēlāk. Līdz šim brīdim katrs lasītājs jau ir aptvēris, ka tieši Džākomo, nevis Džovanni ir stāsta galvenais varonis. Mans brālis ķer dinozaurus ir darbs nevis par viņiem, bet par mums – mūsu spējām pieņemt atšķirīgo, mulsinošo, nesaprotamo, to, ko nevaram iesprostot savos priekšstatos par pasauli. Džākomo izstāsta šo stāstu ar skaudru atklātību, bet vienlaikus bez liekas eksaltācijas, nevairoties pieminēt nedz sabiedrībā bieži lietoto nekulturālo leksiku attiecībā uz "daunīšiem", nedz tādu faktu kā šī sindroma skarto cilvēku nereti ļoti īso mūžu. Dziedināšana jau nav vajadzīga Džovanni – viņš dzīvo pats savā stāstā, no sirds aizraujoties ar dinozauriem un brīžiem apstulbinot apkārtējos ar izteikumiem, kuros patiesības ir vairāk, nekā gribam atzīt.

Nē, dziedināšana ir vajadzīga viņa brālim, ar kura acīm arī mēs ielūkojamies realitātē, kādu – ja esam pilnīgi godīgi – mēs diez vai vēlētos piedzīvot paši. Ja Džovanni ir deja, saka Džākomo, mums ir jāiemācās saklausīt mūzika, ko viņš dzird.

 

Bez jūtu slēpšanas 

Realitāti un tās citādo uztveri ar pārsteidzošu filosofisku dziļumu Džākomo formulē cits puisis, kas arī dzīvo ar šo sindromu: "Man bija tāds laiks, Džākomo, kad mani apmētāja ar krēsliem, soliem un grāmatām. Vidusskolā. Mani saukāja par ķēmu, idiotu, tizleni, mērkaķi. Mani necieta. Ja viņi būtu zinājuši (..), ka, pateicoties viņiem, es sāku pats sev patikt. Es sāku pateikties Dievam, ka viņš mani nav radījis tādu kā tos, kas mani apsaukāja. Viņiem ir izgājis ļaunāk: viņi ir piedzimuši bez sirds. Es pat sāku Dievam pateikties par to lieko hromosomu."

Sākumā apradis ar domu, ka brāļa atšķirība kaut kādā ziņā apzīmogo viņus abus kā mazvērtīgus, Džākomo pamazām apjauš, ka ir tieši pretēji: "Džo bija viss, bet vairāk par visu viņš bija brīvība. Viņš bija brīvs visos veidos, kādos brīvs būtu gribējis būt es." Varbūt ne tādā veidā, kā tas notiek parasti, bet Džovanni jau ir tur, kur Džākomo vēl tikai dodas, – pilnīgā mierā ar savu eksistenci, godīgumā pret sevi un apkārtējiem, bez jūtu slēpšanas, bez tēlojuma. Līdz banalitātei novalkātā frāze "domāt ārpus rāmjiem" šeit iemanto netipisku, tomēr īstu pilnību. Vai Džovanni un viņam līdzīgie kādreiz būs ērti sabiedrībai? Noteikti ne, bet kas mums vispār ir iemācījis domāt, ka cilvēkam vienmēr ir jābūt citiem ērtam?

Pamazām, sākot ar radikālo brāļa piemēru, Džākomo mācās saskatīt šo iekšējo brīvību arī citos – kaut vai savā tēvā, kurš meistarīgi un humoristiski apvērš pilnīgi ačgārni sarunu ar kādu paziņu, kurš acīmredzami gribējis uz viņa fona pucēt sev spalvas saistībā ar labo darbu. Kā zīmogu tam, ka Džovanni viņa dzīvē vairs ne tikai nav traucēklis, bet gan paraugs, Džākomo ieraksta videointerviju ar brāli The Simple Interview, kuru vietnē YouTube jau ir noskatījušies vairāk nekā 600 000 cilvēku un kuru varat noskatīties arī jūs.

Iekšējā brīvība, kuru liela daļa no mums apgūst visu dzīvi, dažiem ir dota jau piedzimšanas brīdī. Tātad Džovanni tomēr ir superspējas. Tā saka viņa brālis, un pēc grāmatas izlasīšanas tam ticam arī mēs.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja