Markesa 12 stāsti, kas sarakstīti pagājušā gadsimta 70. gados, krājumā publicēti tikai 1992. gadā. Krājums apbur ar kopējo atmosfēru – jūtams smeldzīgs svešatnes motīvs, ko autors, vairākus gadus dzīvojot un strādājot Eiropā, izjutis dziļi personīgi.
“Pirmā doma par grāmatu man ienāca prātā septiņdesmito gadu sākumā, tā bija saistīta ar kādu viedu sapni, kas mani bija apmeklējis pēc piecu gadu nodzīvošanas Barselonā. Es sapņoju, ka piedalos pats savās bērēs, eju, iejucis starp draugiem, kas ģērbušies svinīgās sēru drānās, taču līksmu garu. Mēs visi izskatījāmies tik laimīgi, ka esam kopā. Un es vairāk par citiem, bezgala pateicīgs par šo bezmaksas iespēju, ko nāve piedāvāja, lai atkal satiktos ar seniem, tik mīļiem un ilgi neredzētiem draugiem,” grāmatas prologā atklāj Markess.
Stāsti ir savstarpēji atšķirīgi, neļaujot lasītājam garlaikoties, tos vieno latīņamerikāņu kolorīts un dažādi meklējumi – ceļa, kaut kā pazīstama, sevis. Pieklusināts maģiskais reālisms, smalka ironija, Markess nesteidzas ar sižetu, bet bieži vien negaidīti pārsteidz.
Krājuma tulkotājs Edvīns Raups raksta: “Šajā grāmatā Gabriels Garsija Markess īsteno senu sapni - uzrakstīt vairākus stāstus, kurus vienotu ne tikai daudzinātā maģiskā reālisma nots, bet arī konkrēti elementi – kāds vārds vai tēls, vai darbības fons, ko uzmanīgs lasītājs noteikti pamanīs, nē, vispirms sajutīs, jo Markesa aprakstīto varoņu likteņa pavērsieni ir tik dzelžainu nejaušību kaldināti, ka jebkurš fakts vispirms ir sajūtams kā smarža vai skaņa, kā dabas spēku atoms. Šie providenciālie atomi apmēram vienādās devās ir izsēti pa visiem stāstiem, un lasīdami mēs tos saveram krellēs, kas veido noslēgtu apli un ir šī romāna stāstos maģiskā esence.”
Kolumbijā dzimušais Gabriels Garsija Markess (1927–2014) ir viena no svarīgākajām un ietekmīgākajām literatūras figūrām pasaulē. Intelektuālis, Nobela prēmijas laureāts, kurš vienmēr palika uzticīgs mūsdienu lielākajiem izaicinājumiem, sevišķi tiem, kas sāpīgi skāra viņa dzimto zemi; rakstīja romānus, esejas, stāstus un strādāja žurnālistikā. Viņa darba spožākās virsotnes ir romāni Simt vientulības gadu, Pulkvedim neviens neraksta, Kādas izziņotas nāves hronika, Mīlestība holeras laikos un Patriarha rudens, kā arī stāstu krājumi Lielās mātes bēres un Divpadsmit stāsti ceļinieki.