Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +6 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 24. aprīlis
Nameda, Visvaldis, Ritvaldis

Deju lieluzveduma Māras zeme recenzija. Viens pagrieziens var zemeslodi sašūpot

Šoreiz gluži kā olimpiādē teikšu – Māras zeme bija vislabākais deju lieluzvedums vēsturē! Ir noticis mākslas fakts, un šo uzvedumu var un vajag vērtēt kā mākslas darbu

Vienos naktī stūrī pie sētas četras sievietes sastājušās ap vienu vīrieti un pēc kārtas ņem viņu aiz rokas, ietinas viņa tvērienā, apgriežas, palecas, un atkal no gala. Vīrietis pēc brīža pazemīgi pamāj ar galvu un tiek atlaists. Kas tas ir? Pareizi! Noslēdzies deju lieluzveduma Māras zeme pirmais koncerts 6. jūlijā! Pēc brīža dāmas iet man garām un, nopietni analizējot horeogrāfiju un izpildījumu, sarunājas krieviski. Prātā uzreiz trīs svarīgas domas.

Pirmkārt, izskatās, ka Dziesmu un deju svētki var kļūt par nācijas, nevis etnosa svētkiem. Dalība lieluzvedumā šoreiz esot bijusi tik kārdinoša, ka svētkos esot iefiltrējusies arī kāda igauņu grupa. Otrkārt, Latvijas amatieri savu hobiju uztver ārkārtīgi nopietni. Gluži kā brīvdienas nozīmē kārtīgus lauku darbus, tā arī svētki bez pamatīgas piepūles un atbildības nav nekā vērti. Treškārt, par spīti vēsturei, ko arī Māras zeme stāsta no vīrieša skatpunkta, sievietes tur visu kopā. Dzimtes motīvu pieminu, jo lieluzveduma vēstures stāsts jaudīgi vēsta par pirmās nakts tiesību "likumu". Gana ticami, ka tas varēja būt spēcīgs latviešu pašnoteikšanās vēlmes dzinulis. Dusmas lika latvju dēliem stipriem kļūt, jūrā braukt, pie savas naudas, plintēm un dzejas tikt un tad brīvību prasīt un ņemt. Diemžēl arī dzeršana sākās ar to pašu. Par to, ko vēstures tumšās lapas nodarījušas latvju meitām, dejo mazāk. Nākamajos svētkos par Māru vēl daudz ko dejot. Taču šoreiz gluži kā olimpiādē teikšu – Māras zeme bija vislabākais deju lieluzvedums vēsturē!

 

Satikšanās sidrabbirzī

"Ja nav sižeta, nav baleta," tā man reiz LTV teica baletdejotājs Raimonds Martinovs – viens no lielizrādes Abas malas horeogrāfiem vēl radikālākā dejas eksperimentā, kas būs skatāms 2018. gada 18. novembrī. Vai uzveduma Māras zeme tiekšanās uz konceptuālu vienotību un izrādes kvalitātēm ir attaisnojusi tos pārmetumus, ko iecere un atsevišķas jaundejas saņēma pirms tam? Viedokļi krasi atšķiras, un tā ir galvenā pazīme, ka ir noticis mākslas fakts un uzvedumu var un vajag vērtēt kā mākslas darbu. Turklāt cik iespējams distancējoties no vēriena, nozīmības, iesaistīto cilvēku un naudas daudzuma, kā arī no ļoti nekonkrētā "kā pareizi jāsvin simtgade".

Tikai nedomā kritizēt Māras zemi! – man draud daži draugi. Tā nedrīkst, tauta to nesapratīs. Vai nav neparasti, ka Latvijas mākslas kritikā jebko mazu, trauslu, radītu bez naudas un atbalsta, var ātri norakt, bet pret lielajiem ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai neaizskartu kādas jūtas? Vai varbūt nezaudētu kādu vietu vai iespējas? Tas tikai pārdomām, jo mans vērtējums ir visnotaļ pozitīvs un ļoti priecājos par uzveduma piedāvāto plašo vielu pārdomām.

Katram autoram, dalībniekam un skatītājam ir cita perspektīva. Neliela lauku kolektīva dejotāji, Rīgas ansambļu dejotāji, ambiciozi spēkpilni horeogrāfi ar varu un iespējām, tādi paši horeogrāfi ar mazāku varu un iespējām, skatītāji, kuri mīl rakstus, skatītāji, kuri mīl sejas un dejas, ornamentu speciālisti, mūzikas speciālisti, fotogrāfi un operatori, futbolisti, nacionāļi un multinacionāļi, feministes un luterāņu baznīca un tā tālāk. Vai maz iespējams kaut dažas no šīm interesēm ietverošs skatījums, kas iezīmētu kādas vispārīgas kvalitātes un problēmas? To manu skatījuma daļu, ar kuru dalos šajā rakstā, motivē interese par Latvijas dejas mākslas situāciju un attīstību.

2019. gada 29. aprīlī notiks pirmā Dejas balvas ceremonija, kas izcels 2017. un 2018. gada izrādes un uzvedumus četros dejas žanros (balets, laikmetīgā deja, mūsdienu deja un skatuviskā tautas deja), kuros profesionāli izglītoti horeogrāfi nodarbojas ar māksliniecisko jaunradi. Žūrija skatījās arī deju svētku galvenos notikumus Vēl simts gadu dejai un Māras zeme, un pēc pusgada zināsim, vai lielums būs nozīmējis arī labumu. Dejas balvas galvenais mērķis ir aptvert un pamanīt mākslinieciski augstvērtīgos notikumus plašajā un sašķeltajā dejas nozarē, kurai pēdējos gadus ir arī sava kultūrpolitikas stratēģija Kultūras ministrijas dokumentos. Man ir klusa cerība, ka Dejas balvas process mazinās neizpratni un skepsi. Ceru, ka dejas pasaules ļaudis satiksies sidrabbirzī un sapratīs, ka tic vienai dejas dievībai un ka izcilību ikvienā žanrā nosaka ļoti līdzīgas kvalitātes. Būs dejas svētki.

 

Vairāk nekā vārdi

Lai arī visbiežāk deju uzvedumos un lielkoncertos saturs un sižetiskā vienotība ir tāds riņķī apmests vai cauri izvilkts striķītis, Māras zeme nav tas gadījums. Jādomā, ka te liels nopelns ir arī uzveduma režisoram Elmāram Seņkovam un libreta autorei Ievai Strukai. Idejiski it kā vienkāršais uzstādījums – no senvēstures līdz šodienai ar nākotnes redzējumu – piedāvā daudz vairāk nekā sen zināmu vēstures faktu piepīšanu dejām. Dejas savijas ar idejisko ietvaru un piedāvā svaigu skatījumu uz vēsturi.

Iespējams, ticība šādas pieejas veiksmei nāk no uzveduma pirmās daļas mugurkaula, pirms desmit gadiem Limbažos tapušā dejas stāsta par Latvijas senvēsturi, izrādes No zobena saule lēca, spējas piedāvāt ļoti cilvēcisku un mūsdienu pasaulei saprotamu cilvēka likteņa vēstījumu laiku lokos.

Otrajā uzveduma daļā un arī Reiņa Suhanova scenogrāfijas svētbirzī, kas man gan uzreiz atgādina ērģeles, redzu rosinošu piedāvājumu domāt par attiecībām starp pagānismu un kristietību. Autori iet tālāk par vaimanām par piespiedu kristianizāciju, izrāde vēsta par to, kā tradīcijas savijas. Tautas un nācijas veidošanās cauri gadsimtiem parādās kā ārkārtīgi sazarots un pretrunīgs process. Turklāt dejas valodā tas izskan ļoti daudzbalsīgi. Ceru, ka tas vēl vairāk cels dejražu ticību sev. Dejai pietiek savu izteiksmes līdzekļu, lai pateiktu visu, kas vārdos, un vēl daudz vairāk.

Tikpat interesanta ir arī iestudējuma visproblemātiskākā trešā daļa par Latvijas brīvvalsts tapšanu. Trauksmainais XX gadsimta sākums gan muzikāli, gan horeogrāfiski, gan skatuves efektu ziņā risināts pretrunīgi. Muzikālās kompozīcijas sirdi un kājas neiešūpo, arī mūzikas izpildījuma un ieraksta kvalitāte īsti nešķiet simtgades cienīga. Horeogrāfija savij tautas, baleta un propagandas mākslas motīvus, liekot pat pasmaidīt par veco joku par strēlnieku pieminekli kā "trim, kas gaida ceturto" (šņabis padomju laikā maksāja vairāk nekā trīs rubļus). Visam cauri vēl skrējiens ar valsts karogiem – īsti komunisma svētki!

Taču tas nenozīmē, ka šī daļa nav konceptuāli izdevusies. Varbūt tā ideāli atspoguļo konkrētā vēstures perioda ņirbošo un patosa pilno atmosfēru, kurā latvieši mēģina sadzirdēt savas tautas pulsu, saprast, vai tas ir gana stiprs, lai spētu dzīvot? 1973. gadā tapušās Alfrēda Spuras dejas Manai dzimtenei iekļaušana šajā daļā vēl jo precīzāk pasaka – XX gadsimta sākums no padomju varas gadiem daudz neatšķīrās. Tādējādi arī skatuviskā tautas deja, kura top un uzplaukst tieši Padomju Savienībā, lielā mērā ir šīs stilistikas iekrāsota.

Nezinu, vai viengabalaina mūzika un stilistiski tīra horeogrāfija radītu sajūtu par Latvijas valsts dzimšanas trauksmainajiem apstākļiem, par nejaušībām, kas ļāva tam notikt. Labs darbiņš, kas padarīts. Valsts tapa, tagad nav ko idealizēt vecos laikus, lūkojam dzīvot tālāk tā, lai iespējamā nejaušība izrādītos pelnīta likumsakarība.

 

Fragmentārais laikmets

Interesanta ir proporcija starp laiku, kas atvēlēts dažādu laikmetu attēlošanai un to, kā sižetu pakāpeniski aizstāj dejas mantojuma dotais vēstījums. Šajā versijā lieliski iederas arī padomju gados tapušo deju kolāžas, kas turpina fragmentārisma notis. Absurda laiks, kad ļauj dejot, un visi dejo atspērušies – labas dejas, sliktas dejas, savas dejas, svešas dejas. Horeogrāfu iedvesma kūsā, dejotāju meistarība aug, jo kā nu neaugs, ja var trenēt dažādu tautu repertuāru. Tikmēr latvieši dzelzs priekškara otrā pusē uztur un veido paralēlu un visai atšķirīgu dejas tradīciju, kas vairāk balstīta etnogrāfiskajā mantojumā, nevis jaunradē, ir klusinātāka. Ir aizkustinoši redzēt lielajā laukumā ne tik lielo diasporas kopu dejojumu, kurā kopā ir jauni un veci, īsi un gari un neko daudz nezina par "pareizajiem" polkas veidiem. Tas, ko ar tautas mākslu saprot visur pasaulē. Taču Latvijas gadījums ir visai unikāls, un tāpēc paldies uzveduma Māras zeme veidotājiem par piedāvājumu to vēlreiz skaidri ieraudzīt!

Deju kolāžas uzveduma ceturtajā daļā vienlaikus ir nodeva pagātnei un attaisnojums tam, ka lielāko laukuma laiku aizpilda trīs vīru – Jāņa Ērgļa, Jāņa Purviņa un Agra Daņiļeviča – vīzijas. Tā ir iespēja atgriezties tajā, kādi agrāk bija Deju svētki, un, ja tīk, visu idejisko fonu, ko apceru, var ignorēt un uzvedumu skatīties kā skatuviskās dejas katalogu. Īsā laikā tiek parādīti daudzu un dažādu horeogrāfu darbi.

Mazliet iedomājos, ka, ja es būtu laukumā, daudzus darbus gribētu nodejot pilnā apjomā. No otras puses, šāda forma ir tik spēcīgs komentārs par mūsdienu fragmentāro laikmetu. Klikt, klikt, nākamais. Klipi kļūst aizvien īsāki. tri pārskrienam kādus sešdesmit gadus un nu esam visi kopā 2018. gadā. Ko nu?

 

Nākotnes deja

Lieluzveduma fināls vienmēr ir ļoti īpašs. Tas atgādina par ģimenes vērtību, kas vijas cauri visam uzvedumam pādes dancināšanas versijās. Nu tukšā laukumā stāv lepns pāris goda tērpos, un tad sanāk nācija – viens solis, viens pagrieziens var zemeslodi sašūpot. Tirpas pār muguru. Gaismas pils motīvi savieno Deju svētkus ar Dziesmu svētkiem, kolektīvajam rituālam ir spēks. Ar deju viss ir kārtībā. Mazliet šaubos par rekvizītiem un tekstu.

Lunkanie koki, kas sasaucas ar virkni jau iepriekš dejotajām puišu dejām ar kokiem, mudina jautāt, vai te vairāk ir runa par dzimstību veicinošiem simboliem vai kara rīkiem un abos gadījumos – kāpēc stibas, rīkstes, nūjas un citi līdzīgas formas objekti ir tik dominējošs motīvs, svinot simtgadi.

Savukārt Jāņa Lejiņa citāts no grāmatas Zīmogs sarkanā vaskā, kas skan finālā, lai arī cik skaists un poētisks būtu, tomēr runā par citiem laikiem, par nebrīvi, kur izdzīvošana ir slepenos kodos, tautas vienotībā caur piederību tiem. Ainā, kas met tiltu uz nākotni no šodienas realitātes, teksts skan kā nevajadzīgs nacionālisma manifests, kurā turklāt manāma gandrīz uzprasīšanās uz kādu varu, kas nospiež, jo tad, redz, varēs tauta atkal izmantot iekšējo gudro spēku. Kā būtu ar kādu citu vienotības iemeslu, nevis mēs kā viena grupa pret kādu citu grupu?

Kā var labi redzēt, šāda apjoma un formas uzvedumos horeogrāfijas nianses var palikt otrajā plānā, jo ikviena detaļa kalpo lielajam uzdevumam. Tas, kādā solī izskrien vai iziet rakstus un līnijas, ir svarīgi tikai ātruma un vibrācijas frekvences dēļ. Tuvplāna horeogrāfijas vērtējums būtu pavisam citāds.

Manuprāt, te arī meklējama atbilde uz jautājumiem, kas bija un būs ap izrādi Māras zeme. Latvijas skatuviskās dejas aktīvākajiem horeogrāfiem ir izteiktas profesionālu mākslinieku ambīcijas, kas dzen uz jaunradi, izaicinājumiem, eksperimentiem. Tad nu viņi sistēmas dēļ, kurā dejas mākslas finanšu un statusa virsotnes ir Daugavas stadions vai Baltais nams, savas ambīcijas tiecas realizēt, kur nu tiek klāt un vairāk maksā. Tā vietā, lai eksperimentētu dejas zālē ar vienu kolektīvu vai vēl mazāku grupu un būtu tur īsts horeogrāfs, sanāk iet uz lielo laukumu, kur visiem nebūt nav vienādas intereses un vēlmes.

Te jāatgriežas pie aizsāktās tēmas par dejas nozari kopumā, par to, kā valsts finansējums ir sadalīts visiem dejas segmentiem. Vai tas ir izdarīts iespējami gudrākajā veidā, lai veicinātu dejas mākslas attīstību un izaugsmi? Vai ir adekvātas proporcijas starp jaunradi un tradīciju, vai pašreizējās struktūras neliek meklēt viltus ceļus, kā darīt to, ko gribi, ietvarā, kāds ir iespējams un ar ko var cilvēkcienīgi nopelnīt? Vai tā ir tā Ēzopa valoda, uz kuru aicina Māras zemes fināls? "Svešiem tās būs blēņu dziesmas, bet savējiem – spēka un cerību vārdi" (Jānis Lejiņš Zīmogs sarkanā vaskā).

Top komentāri

Urrrāāā!!!
U
Mēslu, par ko daudz maksāts, obligāti jāslavē!!! Tas ir katra latvieša vissvētākais pienākums pret dārgo Tēviju!!! Jo citādi iznāk, ka mēs visi esam muļķi un nesaprotam, kas ir patriotisms... Ņemiet piemēru no Lūsiņas? Tāda pieeja ļoti labi nodrošina rakstītāja ilggadīgu publicēšanos un tiek papildus finansiāli atalgota?
Lote
L
Man kā skatītājāi galīgi nepatika. Un redzēju, ka visapkārt cilvēki žāvājas Depresīva, garlaicīga, vienveidīga mūzika
žagata
ž
Latvijas skatuviskās dejas aktīvākajiem horeogrāfiem ir izteiktas profesionālu mākslinieku ambīcijas, kas dzen uz jaunradi, izaicinājumiem, eksperimentiem. Tad nu viņi sistēmas dēļ, kurā dejas mākslas finanšu un statusa virsotnes ir Daugavas stadions vai Baltais nams, savas ambīcijas tiecas realizēt, kur nu tiek klāt un vairāk maksā. - GALVENĀ RECENZIJAS RINDKOPA
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja