Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +7 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 22. septembris
Maigurs, Mārica, Māris

Dīvas inteliģentais šarms. Renē Flemingas un Concertgebouw orķestra koncerta recenzija

Amerikāņu zvaigznes Renē Flemingas viesošanās Latvijā paliks atmiņā ar brīnišķīgu XX gadsimta franču mūzikas lielmeistara Olivjē Mesiāna mūzikas lasījumu

Laiks skrien ātri un aizplūst daudz straujāk, nekā gribētos. Nav arī zināms, vai gaidāmā ziema būs klātienes kultūras apritei vēlīgāka nekā iepriekšējā. Tāpēc ir jāpriecājas par visu, ko iespējams piedzīvot šodien. Neatlikt, paspēt, nepalaist garām, domājot, ka gan jau citreiz, jo neviens nezina, kas ar mums būs rīt. Tāpēc arī mūzikas notikumu blīvums šobrīd ir milzīgs un būtiskā, neatliekamā ir tik daudz. Un kurš pateiks, vai svarīgāki ir, piemēram, jaundarbu pirmatskaņojumi un tajos gaidāmās atklāsmes, vai iespēja beidzot tepat Latvijā dzirdēt un skatīt vaigā pasaules spožākās klasiskās mūzikas zvaigznes? 

Prīmas izvēle

Amerikāņu operzvaigznes Renē Flemingas viesošanās Latvijā festivālā Rīga Jūrmala bija tieši šāds notikums, kuru nedrīkstētu palaist garām, pat ja šeit plosītos taifūns. Šim notikumam īpaša pievienotā vērtība ir gan tas, ka viņa sestdien, 28. augustā, Dzintaru koncertzālē muzicēja kopā ar vienu no Eiropas izcilākajiem orķestriem – lielisko Amsterdamas Karalisko Concertgebouw orķestri – un diriģentu Danielu Hārdingu, gan tas, ka dienu iepriekš māksliniece sniedza publisku meistarklasi mūsu jaunajiem dziedātājiem. 

Pēc krāšņās operdīvas karjeras, ko Renē Fleminga vainagoja ar izcilu, vokāli izsmalcinātu un psiholoģiski dziļu feldmaršalienes tēla interpretāciju Ņujorkas Metropoles operas Riharda Štrausa Rožu kavaliera iestudējumā (2017. gada pavasarī), kurā mecosoprāns Elīna Garanča, atveidojot Oktaviānu, šķīrās no "bikšu lomām", amerikāņu prīma, protams, varētu izvēlēties koncertā dziedāt visu laiku skaistāko operāriju izlasi. Taču māksliniece rīkojās citādi. Beidzot sagaidītā viņas viesošanās Latvijā aculieciniekiem paliks atmiņā ar brīnišķīgu XX gadsimta franču mūzikas lielmeistara Olivjē Mesiāna (1908–1992) cikla Dzejoļi Mi/Poèmes pour Mi atskaņojumu. Viņa pati šo mūziku pirmo reizi ir atskaņojusi pirms divpadsmit gadiem un arī ierakstījusi albumā.

Mesiāna komplekts

Cikls Dzejoļi Mi veltīts komponista pirmajai sievai, vijolniecei un komponistei Klērai Delbo, un tapis Mesiāna agrīnajā daiļrades periodā vispirms balsij un klavierēm, bet pēcāk autorversijā balsij ar orķestri. Paša komponista sacerētie dzejas teksti, kuru pamatā ir Jaunā Derība, šī opusa saturu determinē vienlaikus gan kā smalku un jūtīgu mīlas liriku, gan arī kā garīgu, sakrālu vēstījumu. Savukārt franču komponistu mūzikai īpaši raksturīgā orķestrālā, tembrālā krāsainība un tipiskā gleznošana ar skaņām un faktūras laukiem ir ievirzīta plūstošā, noslēpumainā, visaptverošā mūžības dimensijā, ko paver Olivjē Mesiāna oriģinālajā kompozīcijas tehnikā balstītā mūzikas valoda. 

Te mazliet jāpaskaidro. Atšķirībā no mūzikas, kuras dramaturģiju virza kontrastu mija un ierasti klasiskā skaņkārtiskā domāšana, kuras centrā ir mažors vai minors un attiecīgi – skaņkārtas pakāpju noturības un nenoturības attiecības, šeit tās ir principiāli atceltas. Mesiāna mūzikā noteikumus diktē simetrija. Uz tās pamata viņš konstruējis septiņu mākslīgo simetrisko skaņkārtu jeb modu sistēmu. Noteiktā konkrētu intervālu secībā balstītās, tā dēvētās ierobežotās transpozīcijas skaņkārtas, kuras Mesiāna partitūrās papildina vēl arī ritma modi, viņš pats smalki aprakstījis grāmatā Manas mūzikas valodas tehnika (1956). 

Šajā mūzikas valodā komponists veido gan melodisko līniju, gan harmoniju, gan polifoniju. Un vēl – iedvesmu tam visam viņš guvis, ilgstoši ieklausoties putnu dziesmās, tās ierakstot un skrupulozi analizējot. Putni viņa skatījumā ir dievišķuma vēstneši. Paplašinot tembru iespēju paleti, Mesiāns eksperimentēja arī ar tolaik jaunajiem elektroakustiskās mūzikas skaņurīkiem, un viņam piemita t. s. krāsu dzirde jeb sinestēzija – spēja redzēt mūziku krāsās.

Taču, manuprāt, pats galvenais ir tas, ka šis mesiāniskais komplekss atceļ mūzikas galīgumu, atceļ ierasto vēstījuma loģiku un tā vietā uzbur maģisku bezgalības sajūtu, kurā klātesoša ir arī kalnu dabas ainava. Šī mūzika ir harmonijā ar dzejas vēstījumu, kas sirreāli balansē starp mīlas poēziju un biblisko pamatu. Raugoties no izpildītāju viedokļa, ir jāuzsver, ka vokālistiem Mesiāna mūzika ir ārkārtējs izaicinājums, jo tā izvirza īpašas, ar intonēšanu saistītas grūtības. Te nav droša intonatīvā balsta. Te "jāpeld" veselo toņu un sarežģītu simetrisku skaņurindu modeļos, palielināto un pamazināto akordu harmonijās, un nav nekā grūtāka par precīzu tritona intervāla intonēšanu. Ne velti šis intervāls izsenis dēvēts par "velnu mūzikā". Lūk, ar visiem šiem izaicinājumiem Renē Fleminga tiek galā izcili. Tik izcili, ka var šajā mūzikā vienkārši dzīvot, brīvi ļaujoties viņai īpaši tuvās franču valodas izbaudīšanai.

Gaisīgs mirdzums

Renē Flemingai ir 62 gadi, bet viņa ne tikai joprojām izskatās, bet arī dzied satriecoši labi. Viņas balss tembrālajā un arī vokālā plūduma ziņā vēl arvien ir jauna un absolūti neatbilstoša nepielūdzamajiem biogrāfiskajiem datiem. Tā skan izlīdzināti un dzidri. Vēl lielāku apbrīnu pelna precīzā intonācija, kas bija perfekta visā Mesiāna mūzikas atskaņojuma gaitā. Te uzreiz jāsaka – runa ir par ļoti īpašu intonācijas precizitāti, kas vairāk nekā jebkas cits ir nepieciešama tieši Olivjē Mesiāna oriģinālajai mūzikas valodai.
Lai gan Mesiāns šo ciklu rakstījis lielam dramatiskajam soprānam, kāds Renē Fleminga noteikti nav, viņai šī mūzika piestāv. Mesiāns komponēja, iztēlē dzirdot tā laika ievērojamā Vāgnera soprāna Marselas Bunlē spēkpilno balsi. Kā zināms, viņa arī bija šī cikla pirmatskaņotāja. Savukārt Renē Fleminga savaldzina gluži vai ar universālu vokālo meistarību, dziļu koncentrāciju un personības inteliģento šarmu. Viņa skaidri zina, ko grib šajā mūzikā pateikt, un viņai tas izdodas.

Atskaņojot Mesiāna partitūru, Concertgebouw orķestris un diriģents Daniels Hārdings bija dziedātājai labi partneri, jo izcēla mūzikas caurredzamību un mirdzumu, neļaujot skanējumam kļūt blīvam un smagnējam. Pilnā mērā izbaudīt orķestra māksliniecisko pašvērtību ļāva abi impresionistiski krāšņie Kloda Debisī opusi, kuri skanēja koncerta sākumā (prelūdija Fauna diendusa) un beigās (simfoniskā poēma Jūra). Tajā bija jūtams artistiskums un atraisīts muzicētprieks, laisks plūdums un gaisīgs mirdzums. Orķestris Daniela Hārdinga plastiski koordinētajā skaņu plenērā gleznoja jūras un vēja stihiju no rotaļīguma līdz majestātiskai varenībai. 

Gradāciju bija bezgala daudz, turklāt baudījumu sagādāja gan orķestra tutti, gan solistu un solistu grupu izcilais sniegums. Nu kaut vai bezgalsiltais flautas solo, valdzinoši eksotiskais obojas tonis, sensitīvā pirmā vijole, mirdzošā trompetes skaņa, līdzenie mežragi… Savukārt paskarbi konstruktīvais, askētiski stūrainais, atonālais Igora Stravinska Agons ļāva demonstrēt orķestra mākslinieku kamermuzicēšanas meistarību sastāva ziņā dažādu un pat neparastu ansambļu saspēlē, par spīti tam, cik tālu cits no cita uz skatuves bija šo ansambļu dalībnieki.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja