Vai vienmēr jāmeklē jaunais? Man bija svarīgi meklēt vienkārši godīgumu un īstumu – saka Gundega Laiviņa, ilggadēja festivāla mākslinieciskā vadītāja. "Nekad jau nebija mērķa būvēt sienu starp mums un repertuāra teātriem." Izdevniecībā Neputns ir iesniegts viņas sastādītās grāmatas manuskripts, kurā 20 autori min Homo Novus fenomenu. Gundegai Laiviņai bija svarīgi, lai tas būtu ne tikai "veterānus" noglāstošs atmiņu serpentīns, bet arī iezīmētos skats uz priekšu – kā būt garā jaunam un lecīgam arī pēc HN – 30 noslēguma ballītes. Cerams, grāmatai labāk nekā avīzes rakstam izdosies atdot godu visiem, bez kuriem nebūtu iedomājams pirmais festivāls Homo Novus: Baibai Tjarvei, Izoldei Cēsniecei, Andim Strodam, Vilim Daudziņam, Varim Siliņam, Andrai Rutkēvičai, Henrietai Verhoustinskai, Annai Eižvertiņai, Silvijai Radzobei, Ilzei Rudzītei, Lindai Lūsei, Edītei Dancbergai un daudziem citiem.
Pirmais Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus notika Daugavpilī 1995. gadā no 20. līdz 26. martam.
"Reiz kādai dokumentālai filmai es uzfilmēju lielu skaistu, baltu baroka baznīcu un katoļu mācītāju, kurš ar lepnumu stāstīja, ka, šo baznīcu ceļot, visa draudze garā ķēdē stāvējusi un no rokas rokā padevusi katru ķieģeli no tuvējā cepļa līdz jaunbūvei. Tagad tā baznīca stāv draudzei un citiem ļaudīm par prieku.
Daudzus gadus strādājot ar jauniem cilvēkiem, kuri nolēmuši kļūt par aktieriem un režisoriem, scenogrāfiem, nāk prātā līdzība ar baznīcas celšanu. Starpība tikai tāda, ka aktieru mākslas pamata ķieģeļi nāk no sen aizgājušiem laikiem, to cepļi sen atdzisuši, katras nākamās paaudzes rokas mainījušas to formu pēc sava prāta un jušanas. Daži tajos saskatīja mūžības sastingušās formas, citi rotaļājoties tos pārmīcīja, skrāpēja, drupināja.
Un tomēr – mums visiem, kas nodarbojas ar jauno aktieru un režisoru audzināšanu, cita ceļa nav. Mēs visi stājamies šajā bezgalīgajā ķēdē, jo katru vakaru, teātra priekškaram veroties, jauni un veci, skoloti un neskoloti, sistēmā vienoti vai eklektikā sašķelti aktieri dažu stundu laikā ceļ šo gaistošo celtni – teātra mākslas baznīcu. Un tad stājas spēkā tikai un tikai mūsu atbildība, vai šis no aizmūžības materiāliem saslietais templis nesīs jelkādam palīdzību, dvēseles pārdzīvojumu un prieku," tā pirms 30 gadiem pirmā Homo Novus bukletā ievadvārdos rakstīja festivāla direktors Pēteris Krilovs.
Pirmais Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus notika Daugavpilī 1995. gadā no 21. līdz 26. martam. Festivāla bukletā par moto bija izvēlēti Dostojevska vārdi: "Kārtīgi es nevaru dzīvot, tas ir bezjēdzīgi." Publicitātes foto
"Ja esi pacēlis avīzi un šo lasi, tad zini, ka tieši tevi mēs vienmēr esam gaidījuši. Gadu no gada līdzās teātra mīļiem un regulārajiem kultūras notikumu apmeklētājiem esam domājuši arī par cilvēku, kuru vēl nepazīstam un kurš pirmo reizi vai netīšām nokļūs kādā no mūsu festivāla notikumiem," Homo Novus – 30 avīzes ievadvārdos raksta šī gada programmu kuratore Santa Remere. Savus ievadvārdus viņa noslēdz ar festivāla atslēgu: "Balstoties ciešā pārliecībā, ka pat tad, ja festivāla nebūtu, būtu festivāls, mēs atkal dosimies turp, kur mazliet baidāmies doties, un turēsim dzīvu spēju uzticēties – kā viscilvēcīgāko pasaules vērtību."
Pēteri, pastāsti, lūdzu, par pašu sākumu Daugavpilī, ko jaunākā mākslinieku paaudze varētu arī vairs nesaprast!
Pēteris Krilovs. Lai cik tas būtu neparasti, Daugavpils teātris ir diži labi uzbūvēts kā māja. Tur viss ir kārtībā. Bet tās telpas jau bija ļoti degradētas. Kad mēs sapratām, ka mums ir jātaisa festivāls ar labu starptautisku izskaņu, mērķis nebija pat definēts. Mums vajadzēja tās telpas radīt no jauna – notika krāsošana, līmēšana, mazliet optiskas ilūzijas radīšana kaktos, stūros, lai būtu kaut kā citādi. Toreiz visa Monikas kompānija darbojās parkā.
Monika Korpa (toreiz Pormale). Mēs jau neapzināti izgājām ārpus teātra. Parks, iela, veikals, skatlogs, lielais laukums.
P. K. Tur bija viss kaut kas.
M. K. Lielais zilais Homo Novuss zīmējums, ko varēja redzēt tikai no viesnīcas augšējā stāva vai teātra ēkas jumta.
P. K. Gan interjeros, gan eksterjeros notika vides izmaiņas, lai radītu efektu, ka tas viss ir citādi. Tur nebija arī nekādas sadalīšanās pa profesijām. Aktieri, scenogrāfi, režisori. Visi bija vienkopus.
M. K. Un pāri visam – eiforija. Likās, ka mēs mainām pasauli.
P. K. Mēs festivāla vārdā atvērām visas durvis Daugavpils Vienības namā, kas gadsimtiem bija aiznaglotas. Es pat atceros to skaņu, kā mēs atvērām vienas dēļiem aiznaglotas durvis. Mēs paši brīnījāmies – ā, šeit var nokļūt un šeit var nokļūt! Tā māja pārveidojās. Tiešām, eiforija bija ārprātīga.
Savā ziņā ļoti bērnišķīgs prieks.
P. K. Zināmā mērā atminos to tāpēc, ka Zanes [Kreicbergas] vairs nav starp mums. Noslēguma ballē, kas bija ļoti nabadzīga, bija šausmīgi nabadzīgi galdi, vispār nebija, ko ēst un dzert, mēs ar Zani uzlēcām uz tiem milzīgi garajiem, tukšajiem galdiem un dejojām tango. Tas bija kā zvaigžņu mirklis.
M. K. Tas bija līdz rītam.
Santa Remere. Vai nebija tā, ka tajā laikā Latvijā vispār nebija, ko ēst?
P. K. Mums festivāla serviss bija tāds, ka Edīte Dancberga kopā ar meitenēm taisīja brokastu paciņas, kuras no rīta izdalīja mūsu viesiem.
Gundega Laiviņa. Edīte smērēja simtiem siermaizīšu. Man tāda bilde ir ne tikai no pirmā, bet arī vēl no nākamajiem festivāliem.
S. R. Kārlis Vērdiņš joprojām raksta dzeju par siermaizītēm.
Skats no pirmā Starptautiskā Jaunā teātra festivāla Homo Novus atklāšanas Daugavpils teātrī. 13. septembrī ar kopīgu ceļojumu vilcienā uz Daugavpili sāksies 24 stundu programma vēsturiskajā festivāla dzimšanas vietā. Foto – no Pētera Krilova personīgā arhīva
Bet runājot par ideju. Kāpēc radās Homo Novus? Vai tāpēc, ka Daugavpilī tobrīd studēja divi jauni aktierkursi un to radošajai enerģijai bija jāļauj izpausties plašāk? Vai drīzāk tas radās no pretreakcijas pret visai stagnatīvo un rutinēto profesionālo teātri?
P. K. Tas nebija pret teātri. Tajā brīdī es kopā ar Annu Eižvertiņu Rīgā Kultūras akadēmijā sāku strādāt par pedagogu t. s. Karamazovu kursā. Es sapratu, ka ar teātra izglītību ir... nezinu, kādu pieklājīgu vārdu latviski lai pasaka, bet ir tā.
Sapratu, ka ir kaut kas jādara. 1993. gadā man bija pirmais režisoru kurss, kuru es audzināju, ar visiem slavenajiem Džiļiem, Šmitiem, Kairišiem un Zani Kreicbergu, un es sapratu, ka, lai viņi izaugtu par kārtīgiem režisoriem, viņiem ir daudz jāredz, jāpiedzīvo un daudz kas izglītības struktūrā ir jāmaina. Toreiz bija šausmīgi daudz studentu. Bija Ķimeles kurss, bija Liepājā kurss, bija arī Jura Rijnieka kurss. Mums bija divi latviešu kursi Daugavpilī, un caur Andri Freibergu dabūjām kontaktu arī ar jaunajiem scenogrāfiem. Tas bija milzīgs bars studentu, kuriem bija kaut kas garīgs jādod ēst. Lai būtu papildinājums mācību programmām, kas bija ļoti konservatīvas. Tas bija lauziens. Es visu laiku gribu akcentēt, ka Homo Novus radās kā spēcīgs izglītības programmas papildinājums, lai paceltu līmeni un izpratni. Pēc tam jau radās visas pārējās "fīčas" un labumi, kas nāca klāt.
G. L. Es domāju, ka tā tas arī ir turpinājies. Mēs veidojām festivāla skolu, lai pētītu alternatīvus veidus, kā nodot un ģenerēt zināšanas. Tas ir ļoti būtiski – mēs paplašinājām studentu loku, iekļaujot jebkuru. Tas vairs nebija šauri vērsts tikai uz teātra profesionāļiem.
P. K. Otrajā festivālā mums bija Lembits Petersons no Tallinas, tajā laikā viņš jau bija vecs onkulis, kurš brauca ar ļoti interesantu un neparastu izrādi. Festivāls nenozīmē tikai gados jaunos, bet tos, kas izlec no rāmjiem. Homo Novus patiesībā nozīmē "izlēcēji".
Dace, šis ir tavs laiks. Tu piedalījies arī jau pagājušajā festivālā.
Dace Ignatova. Jā, ar Grāfienēm (jauno scenogrāfu apvienība – U. A.).
Kā tu kā jauna māksliniece saproti un sajūti, kāda ir Homo Novus lielā jēga?
D. I. Tā ir visatvērtākā un krutākā platforma, kādu vien mēs varam vēlēties. It īpaši tagad, taisot savu izrādi Laika Zobs un klusuma mizotāji, saprotu, cik sarežģīti ir ar tām lielajām mājām. Cik tas ir neviegli. Pēteris teica, ka Daugavpils teātrī bija aiznaglotas durvis. Patiesībā mēs ar savu komandu, ieejot operā, esam radījuši šādus apstākļus Rīgas centrā. Ir opera ar grandiozu remontu, kas ir nepieciešams, un pēc tam būs tik vareni, un visiem būs tik labi un ērti, bet mēs esam tieši pa vidu starp būvniekiem un operas vadību. Homo Novus ir pa vidu tam visam milzīgajam. Mums arī nākas palauzt vaļā visādas durvis. Es pēdējās dienas cītīgi mazgāju grīdu (smejas), daru ļoti vienkāršas lietas. Man nav sarežģīti iztēloties, kā ir radīt darbu diezgan spiedīgos apstākļos.
G. L. Runājot par grīdas mazgāšanu, arī es neesmu vairāk mazgājusi grīdu kā Homo Novus laikā. Siermaizītes ir viena bilde, otra – mēs visi mazgājam grīdas, mazgājam grīdas un mazgājam grīdas, un nākam iekšā ar megaputekļsūcējiem, un atkal mazgājam grīdas. Jo tu ej aizvien jaunās telpās un teritorijās tiešā un pārnestā nozīmē. Tu mazgā grīdas, jo gribi, kā Dace teica, lai būtu kaut kas tīrs.
P. K. Ne tikai grīdas. Varu izstāstīt vienu baiku. 1997. gadā Homo Novus pirmoreiz jau pēc visām pārmaiņām notika Rīgā. Lietišķā skola bija aizgājusi prom, un mēs bijām dabūjuši savā rīcībā Zirgu pastu. Nolēmām tur taisīt festivāla bāzi, klubu. Ēka tobrīd bija ārprātīga – uzlauztas, uzburbušas grīdas, bēniņi – briesmīgi. Galvenais – lietišķā skola tur uzturēja siltumu, viņiem pagrabā bija kaut kāds aparāts, ko viņi, protams, atslēdza. Nāca oktobris, un bija auksts, bet bija krāsnis. Tā kā es dzīvoju mājā, kurā ir krāsns, sarunāju, ka čaļi atved malku, un pirms visas burzmas sāku kurināt krāsnis. Atbrauca mūsu patronese vāciete, kuratore Hanna Hurciga, viņai pēc adreses ir parādīts, ka Dzirnavu ielā 46 ir Homo Novus centrs. Viņa ienāk un redz tumšu, drēgnu telpu, kurā kāds vīrietis kaktā kurina krāsni. Viņa mani pa gabalu nepazina. Viņa no sākuma domājusi, ka ir nonākusi nepareizā adresē. Tad es ieraudzīju viņu – o, Hanna, čau, hallo! Viņa bija pilnīgā autā.
G. L. Man ir identisks stāsts. Vācu scenogrāfs Klauss Grīnbergs nonāk Skolas ielā 15, kur māja gadiem bija stāvējusi aizslēgta. Mēs arī kurinājām krāsnis. Viņš gāja pa tiem labirintiem, un mēs tajā brīdī iekliedzāmies – velk! Sapratām, ka šajā brīdī māja mūs ir pieņēmusi.
M. K. Welcome!
G. L. Jā, nāciet, pareizais vēja virziens.
Izklausās, ka lielos vilcienos visiem ir viena apjēga, kas ir Homo Novus, bet noteikti katram ir vēl kāda sava nianse. Monika, ko tev personīgi nozīmē Homo Novus?
M. K. Iztēlosimies, ka pirms daudziem gadiem es esmu iestājusies Mākslas akadēmijā, tas nebija vienkārši un pieprasīja zināmu klasisku zināšanu bāzi zīmēšanā un gleznošanā. Es kā sūklis uzņemu visu, kas tur notiek, bet pēkšņi izrādās, ka ir vēl kaut kas cits. Gaisā, runājot ar cilvēkiem. Ir kaut kas vienkārši nezināms. Atnāk Pēteris Krilovs, atnāk jaunie aktieri. Runājot ar viņiem, mēs saprotam... varbūt pat nesaprotam, bet vienkārši ir vēlme kaut ko darīt ārpus teātra. Mums kā scenogrāfiem it kā viss ir tendēts uz teātri un melno kasti. Tagad man kā pasniedzējai nemitīgi ir diskusijas ar studentiem par to, kas ir teātris un kas ir ārpusteātris. Toreiz man bija ļoti liela vilkme būt ārpus, tāpat kā redzu to tagad savos studentos.
Man laimējās būt īstajā brīdī, kad tas apkārt notika, un es biju pietiekami atvērta, lai būtu tajā iekšā. Pēc Homo Novus un Daugavpils mans skatījums uz lietām bija pilnīgi cits. Sākās interese braukt un skatīties izrādes. Kaut kādā mērā varu teikt to pašu, ko Dace pēc 30 gadiem. Protams, toreiz es to neformulēju kā platformu, kā iespēju, bet man tā labā nozīmē vienkārši bija kaut kāda sprādzienbīstama situācija. Bijām kopā jauni cilvēki, varējām runāt, diskutēt, kā mēs to pratām, nelietojot varbūt kārtīgu profesionālu valodu. Tā bija dauzīšanās un kopā būšana. Īstenībā teātrī tas ir pamatprincips.
P. K. Man šķiet, tas bija Karamazovu kursa otrā gada sākumā, kad es noturēju vienu diskusiju – kas ir teātris? Jaucām nost jebkuru nosacījumu: ka tā nav obligāti skatuve, ka tā nav obligāti māja ar augstiem griestiem. Nonācām līdz visprimitīvākajam, ka tas vienkārši ir notikums, pat ne obligāti personificēts caur aktieri, un ir vērotājs. Viss! Šī diskusija palīdzēja dabūt to platformu – nu tad izdarīsim to praktiski! Nojauksim, atteiksimies no visām klišejām un pieņēmumiem, ka teātris ir kaut kas tāds.
G. L. Domājot par Homo Novus trim desmitgadēm, mēs runājam par atbrīvošanos, nokratīšanu nost. Mūsdienās lieto to smalko vārdu unlearn – atmācīties atpakaļ. Domājot par attīstību un dažādām stadijām, es jautāju sev – kāda tam ir nozīme, vai tas ir teātris vai nav? Uzreiz tāda brīvība. Visu laiku tu kļūsti aizvien brīvāks, brīvāks, brīvāks.
S. R. Mums biroja virtuvē ir vesela kaudze ar aliņiem, un uz katras etiķetes ir rakstīts: "Vai šis vispār ir teātris?". Bet kāds bija jautājums? Es vienkārši klausos, man patīk klausīties. Domāju par 1995. gadu. Es arī tad jau eksistēju.
Cik veca tu tobrīd biji?
S. R. Man bija 12 gadu. Tas bija nabadzīgs gads, bet mēs bijām šausmīgi pacilāta klase. Atceros sajūtu – būt skolēnam, būt pilsētā, iespējams, pirmoreiz iet pa pilsētu vienam pašam. Bija tāda sajūta, ka tu iepazīsti šo pasauli, kas ir pilna ar pacilājuma enerģiju. Jau vidusskolā Homo Novus ar saviem karogiem vai krāsu bija izgājis perifērijā. Bija sajūta, ka teātrī kaut kas notiek, ka ir mākslinieku, dzejnieku paaudze, ir septembris un gaiss ir blīvs, ka septembrī pilsētā kaut kas ir. Man liekas, ka mēs bijām paaudze, kas bija ļoti iedrošināta darīt citādi. Visi skolotāji uz mums kā uz pirmo Atmodas skolēnu paaudzi cerēja un iedrošināja, lai mēs darām pēc sava prāta. Mums bija teātra pulciņš, kurā spēlējām Borisu Viānu, tulkojām lugas, zvanījām uz Kinogaleriju, lai rezervētu seansus. Bija sajūta, ka pilsēta ir tava smilškaste, jo pirms tevis jau kādi citi studenti to ir iekustinājuši. Man liekas, ka atbrīvošanās ir ļoti cieši saistīta ar Atmodas iedoto impulsu, kas vienkārši bija gaisā. Nezinu, kā tagad jūtas cilvēki, bet 90. gadu vilnis bija seismisks.
Man ir bijuši dažādi posmi attiecībās ar Homo Novus, esmu arī iekšēji strīdējusies un ne visu varējusi pieņemt, bet samērā nesen piedzīvoju lūzumu un sapratu, ka daudzos gadījumos tas ir bijis tāpēc, ka Homo Novus izrādes bieži plēš nost aizspriedumus un tas ir visai sāpīgs un nepatīkams process... Vai jūs arī piekristu, ka šī ir daudzu Homo Novus izrāžu virstēma?
S. R. Man liekas, jā. Arī šī gada programmā ir šādas izrādes. Piemēram, programmas pēdējā izrāde Megastruktūra (Kurtuve, Valmiera) runā par to pašu, ko tikko Pēteris teica, – par vismazāko elementu kopumu, kas ir nepieciešams, lai veidotu izrādi un darbu. Megastruktūra pamazām izjauc ierasto teātra un dejas izrāžu formātu, rotaļājoties ar skatītāju gaidām un jautājot – kas tieši ir nepieciešams, lai radītu izrādi. Mūzika? Scenogrāfija? Gaismas? Aizspriedumu jautājums visvairāk parādās arī izstādē Pilsētas naktī (Valentīna Meda, Itālija, kultūras telpa RAA Rīgā, Matīsa ielā 8), kurā māksliniece tieši par to runā – vai izstāde ir izrāde? Mēs to uztveram kā performatīvu telpu, kurā ir izkārtas kartes, ko veidojušas vietējās sievietes par emocionālajām robežām, cik tālu pilsētā tu esi ar mieru iet un kur tu tumsas vai baiļu, vai iekšējās pretestības dēļ negribi iet. Valentīna Meda pieskaras tieši jautājumam, ka mēs aizspriedumus pārņemam no citiem cilvēkiem. Piemēram, kāpēc Dzirnavu ielas gals ir bīstams? To saka nevis mana personīgā pieredze, bet kāds man to ir iegalvojis, vai kultūra to ir iespējojusi, ka tur dzīvo tie un tie un tur vairs nav droši. Māksliniece piedāvā iziet pašai un subjektīvi paskatīties, kur tu tiešām vairs negribi iet un kur tu negribi iet, jo kāds tevī raisa ārējas bailes. Pieredze pilsētvidē ir aicinājums pašam subjektīvi pārbaudīt lietas un paskatīties, kuri aizspriedumi īstenībā ir tavējie.
G. L. Atzīsim, minimālisms bieži vien ir bijis arī apstākļu spiests – mēs meklējām izpausmes, kur viens cilvēks uzbur kaut ko neticamu. Protams, tas noveda pie šiem mākslas darbiem. Varbūt, ja mums būtu miljonu budžets, mēs aizķertos aiz lielajiem megaiestudējumiem, jo tie ir ārkārtīgi valdzinoši. Pēdējos 20 gados ir mainījies viss, izņemot Homo Novus budžetu. Protams, zināmā mērā tas spiež. Man reizēm ir bijis ļoti grūti samierināties ar to, ka mēs vienkārši nevaram atvest to, ko vēlētos. Man likās svarīgi likt kopā to bagātību un turpat blakus citus, daudz askētiskākus līdzekļus.
M. K. To sauc par dažādību.
G. L. Parādīt to blakus. Man liekas, mums bija pāris izlaidumu, kad mums tas tiešām izdevās.
S. R. Arī šī gada programmā ar pāris dienu starpību būs Aviņonas festivāla atklāšanas izrāde Mātes. Dziesmas kara laikā un turpat blakus – Zariņa trauslā balansēšana, kurā ir tikai viens rekvizīts.
P. K. No paša sākuma mums bija doma par teātra telpas uztveres rekonstrukciju, ka teātrim nav vajadzīgi tempļa apstākļi. Festivālu 2021. gadā, kas zināmā mērā bija veltīts tieši izrādēm ārpus teātra telpām, mēs bijām spiesti taisīt, jo mums vienmēr ir bijušas klīniskas attiecības ar latviešu teātriem. Atceros, bija kāda franču izrāde, kuras honorārs bija 4000 latu, kas bija diezgan daudz, un Dailes teātris par īri paņēma 2000 latu. Tas bija nesamērīgi. Turklāt franči atbrauca astoņos no rīta būvēt savu dekorāciju, bet skatuves strādnieki atnāca pusdesmitos – kāpēc viņiem jānāk astoņos?
S. R. Tas nemainās.
P. K. Tas, protams, šausmīgi kaitināja. Tad likās – taisām vienkārši ārpus teātriem!
G. L. Protams, tad, kad tu ielien pa atvērto pirmā stāva logu tagadējā Ārlietu ministrijā (Rimini Protokoll cilvēki ieraudzīja – eu, lecam iekšā!), tad, kad tu ieskrien krūtīs apsargam un tev izdodas fenomenāla saruna, tu saproti, ka tas ir daudz interesantāk nekā kaulēties ar teātra direktoriem (atsaucas uz Berlīnes trupas Rimini Protokoll dokumentālo izrādi Cameriga par varu un birokrātiju, kas 2005. gadā notika tagadējā Ārlietu ministrijas mājā – U. A.). Tā tobrīd kļuva par apzinātu izvēli. Es tev piekrītu par absolūto nesamērīgumu, tomēr tas ir saistīts arī ar teātra attīstību – aizvien vairāk mākslinieku meklēja cita veida attiecības ar teātri un skatītāju. Meklējumi vairojās, auga, attīstījās. Klasiskais formāts vienkārši daudziem vairs nebija ne interesants, ne adekvāts.
Homo Novus pa trim desmitgadēm ir izaudzinājis jaunu teātra mākslinieku paaudzi, kas ar savu teātra mākslas izpratni un meklējumiem ir uzirdinājusi arī Latvijas profesionālo repertuāra teātru vidi, šī plaisa vairs nav tik liela. Režisors Valters Sīlis, kurš tagad ir Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs, bieži intervijās piemin, ka patiesībā ir izaudzis festivālā Homo Novus. Piemēram, izrāde pastaiga vai teātris citā vidē skatītājus vispār vairs nepārsteidz. Kādi, jūsuprāt, šādā situācijā ir Homo Novus jaunie uzdevumi un sūtība? Monika, kā tu domā?
M. K. Ja es pēdējā laikā nebūtu tieši par to daudz domājusi, es varētu pateikt, varbūt es varētu atbildēt, bet, tā kā es esmu domājusi, man ir jautājuma zīme.
Varbūt tu vari padalīties ar šaubām un jautājumiem, kurus sev esi uzdevusi?
M. K. Darbā ar jaunajiem scenogrāfiem, kas sadarbojas ar jaunajiem aktieriem, režisoriem un dramaturgiem, varu redzēt, ka notiek ļoti interesanta daudzvirzienu kustība. Šogad iestājās jauni cilvēki, kuri eksāmenu sarunās teica, ka grib apgūt klasisko scenogrāfiju. Viņi zina, ko viņi grib. Viņi ir darījuši visu kaut ko un tagad grib klasiku. Tas man bija kaut kas nedzirdēts. Līdz ar to tas visu padara ārkārtīgi interesantu un sarežģītu – tas nav viens Homo Novus virziens, kas bija skaidrāks pirms 30 gadiem, vai divi, bet tā varētu būt daudzvirzienu kustība. Bet kas tieši, protams, nevaru atbildēt. Iespējams, gribētos teleportēties vēl 30 gadus uz priekšu. Jaunu – un ne tikai jaunu – profesionāļu atvērtība lietām ir ļoti patīkama. Varbūt vairāk iet dziļumā? Rakt vēl un vēl, un vēl? Kādā konkrētā tēmā, kaut vai minētajā aizspriedumu vai baiļu tēmā, aizrakties līdz Zemes centram? Iespējams, tā.
S. R. Pagājušajā festivālā daudziem viena no mīļākajām izrādēm bija miniatūrais teātris Riekstkodis, kurā dejoja dārzeņu baletiņu un sprakšķēja brīnumsvecītes. Runājot par to, vai visam obligāti jānotiek ārā un vējā, tikpat labi var būt otrs ekstrēms – svētku, komforta, gaismas un svinīguma meklējums. Man liekas, ka visas teātra formas visā savā spektrā ir foršas. Svarīgi ir iztaujāt sevi ne tikai par aizspriedumiem, bet pajautāt sev arī – kāda šobrīd ir mana mīļākā forma. Tas var būt arī kluss, izolēts teātris. Tā var būt tava atbilde uz šo laiku un notikumiem.
Pie mūsu galda sēž cilvēks, kurš pagājušajā sezonā Nacionālajā teātrī ir iestudējis spožu izrādi – Ilgu tramvaju – psiholoģiskā teātra klasiskajā manierē šķietami bez jebkādiem ārējiem eksperimentiem. Tas tikai apliecina jūsu runāto par teātra valodas dažādības līdzāspastāvēšanu. Tas viss kopā dzīvo un mijiedarbojas vienā barotnē.
P. K. Pagājušogad man sakarā ar Homo Novus bija ļoti nopietnas pārdomas. Biju uz slaveno Gob Squad izrādi un arī dāņu izrādi cirkā (Vientulības simfonija. S.O.S. – U. A.). Skatījos ar profesionālu aci. Redzēju, ka aktieri strādā ideāli, pie tam kaut kādos jaunos principos. Es domāju – ak die’s, ja latviešu aktieri paskatītos uz to līmeni, kā var strādāt un kā izpildīt bieži vien tīri tehniskus uzdevumus. Tu nevienā brīdī nejūti, ka tā ir tehnika, gammu spēlēšana veikliem pirkstiņiem. Tā ir māksla, bet citādāka, nekā mēs esam pieraduši. Es, piemēram, no Homo Novus gaidītu arī turpmāk, lai tas nestu šo parādību – laužam formas, atsakāmies no visa kā, nometam visas ādas, kādas vien var nomest, bet darām to ļoti profesionāli! Ļoti daudzas Homo Novus izrādes rāda mums, ka tas varētu būt princips un izaicinājums, kā tāds Šveices pulkstenītis. Mani satriec tieši tā nevainojamība.
M. K. Man, Undīne, patika tavs jautājums par barotni, kurā kopā ir iesējušās vai apzināti kultivētas dažādas sēklas un līdzās pastāv arī nezāles. Viennozīmīgi tas ies kaut kādā rakstā, jo, lai tu spridzinātu un ietu projām, tev jāzina, kas tas ir, no kā tu gribi distancēties vai paskatīties uz to savādāk.
*P. S. Daces Ignatovas balss sarunā skan tik maz, jo viņai bija jādodas mēģināt izrādi.
HOMO NOVUS
- Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus norisināsies no 3. līdz 13. septembrim Rīgā, Valmierā, Ķemeros un Daugavpilī
- Apmeklētājiem būs pieejams arī plašs bezmaksas pasākumu klāsts
- 6. septembrī notiks Homo Novus jubilejas gājiens. Sākums pie Latvijas Jaunā teātra institūta biroja (Miera iela 39). Maršruts publicēts homonovus.lv. Gājienam varēs pievienoties jebkurā vietā un brīdī. Gājiens noslēgsies pie Latvijas Nacionālās operas un baleta ēkas, kur būs skatāma Daces Ignatovas jaunās izrādes Laika Zobs un klusuma mizotāji scenogrāfija un uzstāsies elektroakustiskā grupa Alejas ar izrādes mūzikas pirmatskaņojumu
- Sekojiet dzeltenajam balonam! Informācija: festivāla mājaslapā homonovus.lv un arī HN kontos sociālajos tīklos