Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 18. aprīlis
Laura, Jadviga

Ģirta Muižnieka un Kaspara Zariņa izstāžu recenzija. Nepatīkamās un citas gleznas

Megaizstāžu plūsmā, ar kuru Rīga šogad tiek lutināta kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, dažu mākslas galeriju piedāvājums var šķist mazliet margināls un ne tik pamanāms. Tomēr notikumi ir un labi zināmi vārdi arī.

Līdz septembra beigām galerijā Māksla XO bija skatāmas Ģirta Muižnieka jaunākās gleznas, kurās migrējošais baltā mērkaķa tēls vispirms atgādina no dzīvnieku pasaules zināmo reto albīno zvēriņu sarežģīto likteni un nespēju iekļauties pārējo, "normālo" pulkā. Tomēr autors šo impulsu saista ar kādā skatlogā pamanītu figūriņu: "Mērkaķis parasti ir kustīgs un dinamisks, nevis kā baltajā marmora skulptūrā – sastindzis. Tajā saskatīju kaut kādu disharmoniju. Tā radās ideja par gleznām, kurās savienot nesavienojamas lietas. (..) Kopumā – mana ideja bija radīt gleznas, kas nepatīk publikai." (Agita Salmiņa, ekspresintervija ar Ģirtu Muižnieku par izstādi Baltais mērkaķis interneta žurnālā www.arterritory.com, 04.09.2014.)

Trīs dominantes

Ģirta Muižnieka ierastajā stilā, kurā abstrakti ekspresīvos mudžekļos ievīti kādi atpazīstami elementi (netrūkst allaž klātesošo acu – dvēseles spoguļa un garīgā vērojuma simbola), šoreiz izceļas trīs dominantes: mērkaķa figūriņa, Itālijā noskatīts kontrastains melnraibu flīžu raksts un indiešu kultūrā svarīgās mandalas. Objekti daļēji pārklājas un saplūst, telpa ir nenoteikta, un arī šķietami cietā priekšmetā paveras tāds kā melnais caurums, liekot sajust visa nestabilitāti, plūstamību un nenoteiktību.

Iepriekšminētā nepatika, iespējams, varētu rasties no mulsuma, kas šiem trim motīviem kopīgs, kā arī no griezīgajām zili rozā krāsu attiecībām, kas gaumīgas gleznieciskās formas adeptiem var šķist savādas. Tomēr skaidrs, ka pat šejienes skatītāji jau ir radināti pie krietni nepatīkamākiem skatiem izstāžu zālēs un šeit nebūs iemeslu īpašam šokam. Katrā ziņā vērts piefiksēt jaunus tematiskus impulsus, kas gan nav nesuši kādus radikālus pavērsienus Ģirtam Muižniekam raksturīgajā glezniecības manierē.

Ērmotas sūkļveida formas

Kaspara Zariņa rokraksts, kas izskatījās samērā iedibināts un nemainīgs, katrā ziņā pārsteidz vairāk, un pirmais paviršais spriedums būtu saskatīt virzību no reālisma uz abstrakciju – kā nekā iepriekš Zariņš bija diezgan konsekvents figurālists, pazīstams ar neiztrūkstošo Pedanta tēlu austrumnieku cepurītē un auskaru ausī. Tomēr aiziešana no šī visnotaļ individuāli simboliskā figurālisma izpaudās jau pērngada izstādē Sapņu sala.

Savukārt jaunākie audekli, kas eksponēti galerijā Alma, suģestē ar zināmu impresionistisku dārzu un mākoņu tradīcijas atblāzmu, kas tomēr īsti nedodas rokā, – kā anotācijā minēts, darbus "raksturo nevis skaidra artikulācija, bet intuīcija, nogaidīšana un nozīmes atlikšana".

Krāsu nospiedumi veido ērmotas sūkļveida formas, kas varētu pastāvēt tiklab mikropasaulē, kā arī uz kādas citas planētas. Silto un vēso toņu kontrasti dažkārt atgādina plenēra gaismēnas, taču var asociēties arī ar krāšņas zemūdens pasaules koraļļu rifiem un tamlīdzīgiem veidojumiem. Attēlojuma vietā var nolasīt arī tīru dekorāciju – formas un krāsas, kas neko nevēsta, bet vienkārši klāj audeklu, kas savukārt dekorē sienas, nodrošinot labu garastāvokli tajās mītošajiem.

Portretista gaita

Kā jūtams kontrasts šīm paplūdušo veidolu konstelācijām eksponēta portretu sērija, kas ilustrē angļu disidentiskā priestera Džona Banjana alegorisko romānu Svētceļnieka gaita (1678, latviešu tulkojums drīzumā gaidāms izdevniecībā Dienas grāmata). Diez vai šo autoru var uzskatīt par īpaši pazīstamu latviešu kultūrtelpā, taču angļu valodas pasaulē romāns nemitīgi tiek izdots atkārtoti, tulkots vairāk nekā 200 valodās un gozējies dažādu labāko romānu topu augšgalā; tiesa, ir arī liecības, ka tirāžas nekad nav tikušas pilnībā izpārdotas un 1950. gadā šis darbs pamanījies iekļūt arī garlaicīgāko grāmatu klāstā.

Lai pārliecinātos, kā uzrunā pats teksts un kāda ir ilustrāciju loma, acīmredzot jāuzgaida, taču izstādē skatāmie portreti ir acumirklīgi tvertu stāvokļu akvarelīgi viegli nospiedumi, kas sastatāmi ar tādiem apzīmējumiem kā, piemēram, "muļķis", "pļāpa", "spriestspēja", "liekulis", "cerīgais", "Belcebuls" un citi. Proti, portrets ir noteiktas īpašības vai lomas iemiesojums; dažkārt grūti fiksējamā saikne starp vaibstiem un sekojošo apzīmējumu gan nav momentā uztverama kā neizdošanās; tā "nežēlīgais" var pēc vizuālā tēla tāds nešķist, jo ļaunums nebūt vienmēr nav, kā saka, uz pieres rakstīts. Vai arī portretu krāsainie foni, ko veido vairāku slāņu saspēle un pārklāšanās, spēj sinestētiskā manierē sasaukties ar klāt pierakstīto īpašību, jau ir grūtāk atbildams jautājums. Taču to var un vajag mēģināt noskaidrot – aci pret aci ar darbiem.

Kaspars Zariņš Bez norādēm galerijā Alma līdz 31.X 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja