Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Grāmatas Gogoļa disko recenzija. Klasisks nirvančiks

Igauņu rakstnieks Paša Matsinovs sarīko trakulīgi postmodernu diskotēku, kurā dažādos ritmos kratās pagātne un nākotne, klasika un tās parodija, groteskais un bibliskais

Uz sarkana iesējuma cakotiem zelta iespiedburtiem rotājas darba nosaukums un autora vārds. Tā sakot, kur nu vēl klasiskāk. Tak abos, rūpīgāk ieskatoties, kaut kas šķiet aplami. Igauņu rakstnieka Pašas Matsinova vārds liekas visnotaļ krievisks un savādi pazīstams. Un kā nu ne, ja pirms pāris gadiem klajā nāca viņa romāns Rīgas zilā gvarde, parakstīts ar autora īsto vārdu Pāvo Matsins. Kāpēc tagad vārds krieviskojies? Vēl dīvaināks šķiet romāna nosaukums Gogoļa disko. Kas kopīgs XIX gadsimta krievu klasiķim ar XX gadsimta deju mūziku?

Kā teiktu cita vēsturiska persona, kas romānā gan tikpat kā nav pieminēta, bet uz kuru nemitīgi atsaucas gan vēstītājs, gan personāži, nāciet un redziet. Nepilnās 150 lappusēs autors pamanījies iemānīt patiesi un trakulīgi postmodernu diskotēku, kurā dažādos ritmos kratās pagātne un nākotne, klasika un tās parodija, groteskais un bibliskais, un uz skatuves sintētisku pavadījumu dārdina ne tikai Matsins/Matsinovs un Nikolajs Gogolis, bet kaut kur fonā vīd vēl arī Bulgakovs.

 

Halucinogēna apokalipse

Romāna Gogoļa disko darbība notiek Igaunijā, Vīlandes pilsētā, nenoteiktā nākotnes posmā, kad Krievijā atjaunojusies cara valdīšana, un tā bez liekas cierēšanās (taču, cik var noprast, ne bez provinciāļu iebildumiem) sev atkal pievienojusi trīs Baltijas provinces – Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Šajā nākotnes ainavā gan nelidinās nekādi tehnobrīnumi – allažīgā aplī kursē tramvajs un laistās zeltīti baznīcu kupoli, naktslokālos skan nelegāls cietumnieku šansons un ielās rūsē balkoni, vārdu sakot, viens vienīgs, kā to raksturotu romāna varoņi, "padomisks dizainer-šiks". Šajā nākotnes Vīlandē rosās kolorīta kompānija iz sabiedrības ne-tiem-pašiem-augstākajiem slāņiem – kabatzaglis Konstantīns Opiatovičs, "arhirokenrolisks" dziesminieks Arkaša, antikvariāta darbonis alias blēdis Lasvaldis Pavasars, neizdevies mākslinieks Petruša, Vīlandes "vadošais bītlists" Vasja Koļugins, bandītu dāma Murka un citi.

Raibajā sabiedrībā gluži nejauši iekļūst arī Konstantīna kārtējā upura kārtā nolūkotais Nikolajs Gogolis, kuru kabatzaglis apstrādā, vēl gluži svaigi smilšainu braucam no kapiem. Un augšāmcēlies klasiķis, kura darbos, tieši tāpat kā igauņu rakstnieka "diskotēkā", realitāti savā varā allaž pārņem absurda groteska, ar savu šķietami neko nedarošo pusmironīgo klātbūtni vien pamanās jau tā savādajā pilsētiņā savērpt gluži halucinogēnu apokalipsi, kas ļauj Gogoļa disko saskatīt līdzības ar Bulgakova Meistara un Margaritas fantasmagoriskajām ainām.

Tomēr lieki pūlēsies lasītājs, cenšoties atrast darbā kādu loģisku sižeta risinājumu – sapņa un murga struktūra nepakļaujas nekādām iekšējām likumībām. Sākotnēji labākajā klasiska (pseido-)reālisma stilā ieturētais vēstījums ar katru nākamo lappusi piesātinās arvien dīvainākām detaļām un beidzot aizauļo kā mežonīgs lopiņš, savā ceļā izārdot visu – ij sižeta, ij skaidrā saprāta un pat valodas struktūru. Maģiskā reālisma nosacītībā, kur it viss var kļūt par it visu, no veciem rentgena uzņēmumiem tiek gatavotas nelegālas skaņuplates, "Ņevas kaija" ar viltīgi konstruēta ģitārpedāļa palīdzību pārtop par Boney M, tēli vienlaikus mīt dažādos telplaikos, un pat romāna valoda nav konstants lielums.

 

Evaņģēlija pārstāsts

Maimas Grīnbergas meistarīgajā pārradījumā teksts plūst raitā div- un pat trīsvalodībā, jo to viscaur piesātina citām valodām raksturīgas īpatnības – sākot ar teikumu uzbūvi un beidzot ar transkribētiem krievu un angļu valodas vārdiem, kurus rakstnieks un tulkotāja duetā vij gluži kā vīnogu ķekarus: "fīl-olrait-horošo" un "rima-mokša-nirvančiks", Pāvo Matsins pārtop par Pašu Matsinovu, bet lasītājs plunkšķinās valodu dzelmē un peras leksikas viļņos.

Dziļākajā būtībā – un šī ir vēl viena paralēle ar Bulgakova slaveno darbu – romāns ir alternatīvi sirreāls evaņģēlija pārstāsts. No kapa piecēlies un ne gluži dzīvajo, ne gluži mirušo pasaulei piederīgais zombij-Gogolis, saprotams, atveido Kristus figūru, vieglas uzvedības igauniete Katerīna, veļas bļodā mazgādama ģēnija kājas, gluži dabiski, ir Marija Magdalēna, kabatzaglis Kostja, blēdis Lasvaldis un ģitārists Grigorijs pēc gogoliskā trača beigām raksta katrs savu versiju par notikušo, proti, "Gogoļa evaņģēliju" (lai analoģija būtu pilnīga, ceturto raksta Katerīna), bet nest pasaulē savu "priecas vēsti" asociālo bariņu instruē pats klasiķis, uzpūzdams tiem elpu/Svēto Garu un pēc tam aiziedams viņsaulē pa otram lāgam visai nepārprotamu biblisku alūziju piesātinātā epizodē.

Taču, lai parodijas bultu mērķis nebūtu kristīgā kultūra vien, autors pamanās tekstā iemānīt arī Vecās Derības ainu ar degošo krūmu, jūdaisma un kabalas leģendas par Lilitu un rabīniem, kā arī amizantu bītlu pielūgsmes kultu, kurai dedzīgi nodevies Vasja Kaļugins sapņo dievinātajai grupai celt grandiozu daudzstāvu templi ar liftu dzeltenas zemūdenes veidolā. Rotaļīgā pietātes trūkumā rakstnieks brīvi tekalē arī pa alūzijām gan uz igauņu, gan krievu literatūru un vēsturi, iepin tekstā dažu labu tikai padomjlaika ēru izdzīvojušajiem saprotamu joku un kopumā visai skaidri uzliek rāmjus šķietami "nerāmītajam" (piedodiet kalambūru) tekstam, ierindodams to spēles kategorijā.

Tā ir profesionāla un aizrautīga spēle ar īstiem un izdomātiem faktiem, hiperbolām un neoloģismiem, sakrālo un profāno, lai atkal un atkal pierādītu labi zināmo patiesību: vārdi rada realitāti un tajā uz palikšanu iemitina arī mūs pašus. Brīžiem gan pārņem sajūta, ka spēle autoram šai romānā dažbrīd bijusi svarīgāka par jēgu, tomēr Gogoļa disko ir teksts, kura lasīšana ielīksmo. Kaut gan savādi tā teikt par formāli antiutopisku darbu, kurā rosās, maigi sakot, visai draudīga tēlu galerija, lasīšanu sirdij tīkamu dara gan trāpīgā un bezceremoniālā ironija, gan rakstnieka un tulkotājas neviltotais draiskuļošanās prieks. Tā teikt, visi, ieskaitot lasītāju, tusē vienā lielā postmodernās kultūras smilškastē, no kuras ik pa brīdim drebelīgi paspraucas beigta klasiķa roka.

Top komentāri

wtf
w
postmodernisms – niecības pēdējais patvērums
Klasiska Bārbalčika,
K
klasiska Simsončika un klasisks komentārčiks.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Līgo svinēšu:

Kopā nobalsojuši: 671

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja