Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Apmānītā recenzija. Rozālijas gulbja dziesma

Jaunajā Rīgas teātrī iestudētais Tomasa Manna pēdējais darbs Apmānītā ir režisora Ulda Tīrona prieks par dažādām teātra formām

Recenziju, kurā būtu jāatkodē, ko vēlējies pateikt režisors, nav nekādas jēgas rakstīt, jo Apmānītās veidotāji visu rūpīgi izklāstījuši programmiņā, turklāt Uldis Tīrons nav skopojies ar intervijām (tas nav pārmetums). Pirms Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādes, šķirstot skaisti noformēto bukletu, uzzinām, ka sieviete krietni pēc menopauzes (Mannaprāt, smieklīgajā vārdā Rozālija) iemīlas dēla jauniņajā mājskolotājā un pēkšņi sākušos asiņošanu uztver kā menstruālu atdzimšanu kaisles iespaidā. Taču dabas brīnumiem vienmēr ir bioloģisks izskaidrojums, un tas, ko kundze uztver kā jaunības atgriešanos, izrādās smagas slimības vēstnesis.

Tomasa Manna novelē Rozālija un Kens izspēlē arī rakstnieka attiecības ar veco Eiropu un jauneklīgo Ameriku. Viņš ir nešpetni ironisks pret abiem, tomēr jo īpaši pret pēdējo, aprakstot amerikāni Kenu Kītonu kā diletantisku, pārmēru pļāpīgu un smieklīgi entuziastisku jaunekli. Apmānītajā ierakstīta Manna vilšanās, kad viņš mūža nogalē savu uzskatu dēļ jutās spiests emigrēt arī no Amerikas, tāpat kā 1933. gadā viņam nācās pamest Hitlera vadīto Vāciju.

 

Norieta spoguļi

Dažādas pusmūža krīzes Latvijas teātros, arī JRT, rotā repertuāru jau kopš Alvja Hermaņa iestudētās Mišela Velbeka Pakļaušanās (2016). Var, protams, šo tendenci interpretēt špengleriski – kā vīstošās Eiropas kultūras (un to veidojošo vīriešu dominantes) norieta atspulgu mākslā. Sava veida dekadenci. Taču var arī gluži vulgāri šīs tēmas uzliesmojumu saistīt ar vidējās režisoru paaudzes vecuma slieksni.

Lūk, arī Uldis Tīrons pēdējo Tomasa Manna jaundarbu – noveli Apmānītā – iestudē, izmantojot veco labo mākslinieka biogrāfiju analizējošo metodi. Itin kā Rolāns Barts nekad nebūtu pasludinājis autora nāvi (proti, to, ka mākslas darbs ir spēle sevī, neatkarīga no mākslinieka dzīves un personības), Uldim Tīronam daudz svarīgākas par Rozālijas vēlo mīlu vai romantisma parodiju šķiet autora un personāža attiecības. Viņš pavisam tiešā veidā uz skatuves pārnes cita, paaudzi jaunāka, arī homoseksuāla rakstnieka amerikāņa Tenesija Viljamsa atzīšanos: "Blānša – tas esmu es." Viljamss to esot teicis par ikoniskās lugas Ilgu tramvajs galveno varoni.

Šī pārnešana notiek, manuprāt, visai ilustratīvi: izrādē ir ieviests Ģirta Krūmiņa atturīgi atveidotais Tomass Manns, kurš ietērpts gluži kā cits Manna varonis – rakstnieks Ašenbahs Lukīno Viskonti filmā Nāve Venēcijā. No šī darba uz JRT Apmānīto pārceltas arī dažas stāsta norises – ne tikai aizraušanās ar skaistu jaunekli, bet, piemēram, arī padzīvojušā kunga pēkšņā aizraušanās ar skaistumkopšanu. Lūk, šis noslēpumainais, elegantais Manns liek Rozālijai izrunāt neciešami patētiskus tekstus (stāsts rakstīts kā ne pārāk veikla romantisma parodija), kam Regīnas Razumas izsmalcinātā varone pretojas. Viņš it kā liek varonei kļūt par savu spoguli (arī burtiski – pēc kāda laika aktrise pārģērbjas Manna/Ašenbaha kostīma kopijā), savukārt viņas meitai – Marijas Linartes tēlotajai Annai – brīžam paklausīgi, brīžam izsmejoši atkārtot mātes sacīto, kļūstot par vēl vienu atspulgu paša autora kaislībām. Tādējādi Manns liek Rozālijai iemīlēties Kenā, pret kuru pats jūt neslēptu, smieklīgu kaislību. Fonā skan pār papīru slīdošas rakstāmspalvas švīkoņa.

Spoguļu valstībā iederas stikla verandas siena, kura, atsaucot atmiņā izrādes Brodskis/ Barišņikovs verandu, šķērso scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones iekārtoto pilsoniski mājīgo interjeru ar dabas muzeja elementiem – vitrīnām un izbāztiem putniem.

 

Formas parāde

Kādu pusstundu ir interesanti vērot visus aktierus: Ģirtu Krūmiņu vēsā, distancētā Manna tēlā; klaunesi Mariju Linarti Rozālijas meitas Annas lomā, ar platu smaidu virtuozi darbojošos attiecībās gan ar partneri, gan zāli; Toma Veličko grotesko otrā plāna personāžu, kura izkāpinātā, pārspīlētā spēles maniere ir vistuvāk cirka etīdēm, tikai diemžēl atšķirībā no Marijas Linartes viņam nav lemts neviens vienkāršas, cilvēciskas skatuves eksistences brīdis.

Patīkams pārsteigums šajā formas parādē ir Nacionālā teātra štatus pametušais aktieris Kaspars Dumburs, kurš ir iemācījies apieties ar savu eksplozīvo enerģiju un holeriķa temperamentu un pierādījis, ka prot izveidot un izrādes ilgumā noturēt grotesku formu, pamanoties to piepildīt ar saprotamu psiholoģisku saturu (pat ja tāds nav bijis režisora mērķis). Ko vērta ir viņa erotiskā kaislība uz rokoko mēbeļu liektajām formām, kuru jaunais amerikānis organiski pārnes uz jūgendstila pozās izliekušos Rozāliju. Līdz brīdim, kad viņa nozūd no skatuves, gribas sekot Regīnas Razumas Rozālijai – aktrises personība ir par īpašu, tā ir pārāk smalka un vienlaikus jaudīga, lai to ievietotu farsa vai groteskas rāmī, tāpēc režisors ir rīkojies gudri, ļaujot aktrisei būt neticami skaistai, graciozai, nedaudz vēsai, trauslai, izsmalcinātai... Te arī apraušu epitetu virkni. Tikai piebildīšu, ka videocitāts no filmas Ceplis (1972), kurā Regīna Razuma redzama starojoši jauna, plūcot puķes ziedošā pļavā, ir dūriens ar pirkstu acī, uzsverot, ka jaunība ir neatgriezeniska parādība.

Katjušas Pelli skaisti dejojošais melnais gulbis (programmiņā dēvēts par meiteni no pagātnes), kas šķiet ieceļojis no Darena Aronofska filmas, ir vēl viens dekoratīvs elements – deja ir kā atsevišķs numurs (lai gan dejai ir sava īpaša vieta arī citu personāžu skatuviskajā esamībā), nevis griezīgs nāves simbols, kā tas ir stāstā. Mannam melnā gulbja naratīvs ir jēgpilnāks un jaudīgāks, tāpēc, piemēram, Krievijā šis darbs ir vairāk pazīstams ar nosaukumu Melnais gulbis.

 

Nav nekādu jūtu

Runāt par mīlestību nav iespējams bez ironijas, uzskata Manns, kurš pats bija (sevis) apmānītais (ar ebrejieti precējies sešu bērnu tēvs vēl pirms laulībām sevī ievēroja gan antisemītismu, gan homoseksuālas fantāzijas par jauniem vīriešiem). Tāpat uzskata arī Uldis Tīrons, izrādi ne tikai noslēdzot ar ārstu lietišķo apspriedi par Rozālijas reproduktīvajiem orgāniem, bet uz skatuves arī ieviešot sievietes mulāžu, Florences Dabas vēstures muzeja anatomiskā modeļa līdzinieci, ar apskatei atvērtu krūšu un vēdera dobumu, mocekļa svētā Sebastiana pozā sastingušu.

Nav nekādu jūtu, nekāda garīguma, tās visas ir bioloģisko, medicīniski diagnosticējamo procesu blaknes, bet pati izrāde – režisora iesācēja prieks par dažādām teātra formām.

Apmānītā

Jaunajā Rīgas teātrī 26., 27.I plkst. 18, 15.II plkst. 19, 16., 17.II plkst. 18, 8.III plkst. 19, 9., 10.III plkst. 18

Top komentāri

zāle pilna bet...
z
Zāle pilna, bet pēc izrādes gandrīz nespēj paplaudēt. Kaut ko pieklājības pēc izspiež... Esmu jūs brīdinājis.
Sinča
S
Ļoti pretrunīgas atsauksmes par šo izrādi. Laikam laba.
Liene
L
Izrāde vienīgi režisoram priekš eksperimentiem.Ja būtu bijis starpbrīdis, lielākā daļa būtu aizgājuši mājās.Nevienam pat aplaudēt negribējās. Izrādes vajag iestudēt skatītājiem, nevis režisoram pašam priekš sevis.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Miglas zona(1)

Kādā ar sarkasmu un labu humora izjūtu apveltīta cilvēka sociālo tīklu kontā nesen izlasīju uzmundrinošu domu: "Cilvēku eksistence izskatījās labi tikai uz papīra."

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja