Gunas Zariņas atveidotā profesore Johanna Virtanena iznāk auditorijas priekšā, kad visi skatītāji Jaunā Rīgas teātra Jaunajā zālē vēl nav sanākuši. Viņa ir gatava lekcijai, kurā pastāstīs par kādu pētījumu un tā sekām – nervu sabrukumu. Izrādes sākumā mēs to vēl nezinām.
Akadēmiskā vide un tās iekšējie procesi nav bieži aplūkots temats iestudējumos, tāpēc Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādes Docentes iestudēšanas fakts ir vēl jo intriģējošāks. Pēc pirmizrādes jau ir parādījušies viedokļi, kas liecina, ka augstskolās strādājošie skatītāji un kritiķi novērtē pašu faktu, bet norāda arī uz niansēm, kam tīri no vides pazinēju skatpunkta īsti nevar piekrist. Savukārt tiem skatītājiem, kuriem ar augstākās izglītības vidi nav tiešas saskares, ne vienmēr ir saprotams, kas un kāpēc notiek tieši tā, kā notiek. Respektīvi, ideālā variantā tēma par pētnieku un augstskolu mācībspēku aizvainojumu pārkāptu konkrētās vides robežas un rosinātu līdzīgas tendences saskatīt arī citās jomās, bet šajā gadījumā tas noticis tikai daļēji, piemēram, jautājumos, kas skar sociālo tīklu destruktīvo ietekmi uz sabiedriskās domas veidošanu.
Jāpiekrīt Arņa Kluiņa NRA.LV izteiktajam aizrādījumam, ka precīzāks izrādes nosaukums būtu Docētāji – gan neignorējot to, ka svarīga loma ir arī vīrietim, gan precīzāk apzīmējot varoņu statusu, jo starp viņiem pat pārsvarā ir profesori, nevis docenti.
Interešu krustpunktā
Johanna Virtanena ir pētniece, kura secina, ka akadēmiskās vides pašsajūtu ievērojami ietekmē aizvainojums. Šis atklājums satricina augstskolas un pašas pētnieces ikdienu lielākā mērā, nekā varētu domāt, jo mudina meklēt aizvainojuma cēloņus. Somu dramaturga Juhas Jokelas luga atsedz gan universitātes iekšējās hierarhijas mehānismus, gan atšķirīgus viedokļus par augstskolas vadības stratēģiju un mērķiem, tomēr būtiska izrādes daļa veltīta tam, kā profesionālā vide sadzīvo – vai, precīzāk, nesadzīvo – ar personiskajām attiecībām starp cilvēkiem. Fakts, ka Virtanena pieņem darbā savā projektā kreisi radikāli noskaņoto Fionu Eskolu, nenodzēš Fionas aizvainojumu pret Johannu par to, ka viņa dzīvo labāk, jo bauda profesores privilēģijas, un akadēmiskā hierarhija tiek pielīdzināta šķiru nevienlīdzībai. Savukārt pati Johanna ir spiesta akadēmiskā godīguma vārdā aizvainot bijušo vīru, kura iespējas atgriezties pilnvērtīgā akadēmiskā apritē ir atkarīgas no tā, vai viņš varēs publicēt pētījumu, kas balstās negodīgi (no bijušās sievas) iegūtos datos. Johanna izvēlas godīgumu pret pētniecību, nevis sentimentu bijušās mīlestības vārdā.
Docentes rosina domāt arī par jebkuras iestādes, ne tikai augstskolas publiskā tēla attiecībām ar patieso saturu. Publiskais tēls ir tas, kas satrauc rektori, jo no tā ir atkarīgas izredzes iegūt finansējumu, bet jautājums ir, kāda ir cena, kas par to jāmaksā. Juha Jokela raksta par Somiju, bet mēs ne reizi vien esam redzējuši, kā cilvēki raksta sociālajos tīklos par to, kāpēc nolēmuši mainīt nodarbošanos un pasniedzēja darbu augstskolā pamest, – te ir sava vieta arī dramaturga piesauktajam aizvainojumam, kam ir vairāki avoti, arī finansiālais. Ir dzirdēti reāli stāsti, kā augstskolu mācībspēku un administrācijas darbinieku darba slodze noved pie izdegšanas un fiziska un garīga sabrukuma. Turklāt Latvijas publiskajā telpā jau par ikdienu ir kļuvusi pētniecības tēmu apšaubīšana un zinātnes nozīmes mazināšana. Tie ir arī globāli procesi, saskatot augstskolās ideoloģiskas barotnes izteikti kreisiem strāvojumiem (ko izrādē pārstāv minētā Fiona Eskola), kas gan nav gluži bez pamata. Pilnīgi ārpus kontroles situācija iziet brīdī, kad pētījuma un tā veicēju ideoloģiskā piederība – reāla vai šķietama – kļūst par interneta troļļu fermu mērķi.
Katram savs egoisms
Režisorei Lindai Zaharovai šis ir otrais pastāvīgais režijas darbs JRT un pirmais, kurā ir iesaistīts tik plašs aktieru ansamblis. Scenogrāfe Paulīne Kalniņa gudri organizējusi telpu, panākot darbības sadalījumu pat trijos līmeņos, augstākajā no tiem ir izvietots rektores kabinets. Latvijas teātru scenogrāfu šoruden īpaši iemīļotās koka virsmas te labi darbojas kombinācijā ar matēta stikla logiem, mēbelēm un videoekrānu, kurā ik pa brīdim pulkstenis rāda reālo laiku un kurš citās epizodēs tiek izmantots prezentācijas slaidu projicēšanai.
Nezinu, vai tā ir režisores vai kostīmu mākslinieces Janas Čivželes ideja, bet trim sievietēm, ar kurām galvenajai varonei ir visciešākā saskarsme, uzliktas parūkas, kas izteikti izskatās pēc parūkām. Vai tā būtu norāde uz šo personu neīstumu attiecībās? Ir diezgan liels kontrasts starp impulsīvo Gunas Zariņas Johannu ar brīvu matu sakārtojumu un, piemēram, matroniski pompozo Sandras Kļaviņas rektori Lēnu Helanderu-Koskelu. Neesmu pārliecināts, vai attēlot rektori kā konservatīvu, mietpilsonisku kundzīti gan izskata, gan izturēšanās ziņā ir interesantākais veids, kā šo raksturu spēlēt, bet izraudzītajā lomas ietvarā aktrise ir pārliecinoša. Elitas Kļaviņas tēlotā dekāne Mija Heinile uzkrītoši lavierē starp Johannu, kura it kā ir viņas draudzene, un rektori, kura tomēr nosaka lietu kārtību. Šai varonei atvēlēts arī jūtu izvirduma mirklis, ko gan režisoriski varbūt vajadzētu vēl precīzāk fokusēt, lai vārdu pārmaiņas intensitātē nepazustu tas, ko īsti Mija pasaka. Savukārt Sabīne Tīkmane uzsver savas varones – asistentes Fionas Eskolas – pastāvīgo neapmierinātību un pārliecību, ka viņa no dzīves un arī savas darbības pētniecībā būtu pelnījusi saņemt ko vairāk.
Vīriešus šajā stāstā pārstāv galvenās varones bijušais vīrs un dēls. Ivars Krasts Ēro Henrika Palolas lomā ir šķietami gādīgs, jauks cilvēks, kurš pamatā domā par sevi – tāpat kā visi pārējie. Savukārt dēla Āpo lomā Ričardam Murānam izdodas radīt nepiespiestu pusaudža tēlu, kura attiecībās ar māti dominē varbūt ne izteikti demonstrēta, bet absolūti sajūtama mīlestība. Nelielās ainas ar mātes un dēla sarunām ir emocionāli sildošas.
Guna Zariņa Johannas lomā balansē starp pētnieces rutīnu un emocionālas sievietes reakciju uz notiekošo bezjēdzību. Taču izrādē, kuru redzēju, mulsināja biežā pārteikšanās un vārdu stiepšana, kas radīja sajūtu, ka aktrise vai nu nav stabila tekstā (diez vai tā ir), vai pārspīlē ar savas varones nervozitātes un noguruma atveidošanu, respektīvi, nav īsti saprotams, kam ir grūti koncentrēties – Johannai vai Gunai. Protams, manā studenta pieredzē ir piedzīvotas cienījamu profesoru lekcijas, kurās putrošanās notiek vēl intensīvāk, bet šajā gadījumā, ja pārteikšanās notiek jau pirmajā cēlienā, tas sarežģī izrādes uztveri. Tas, ko Gunas Zariņas varone izdara pārliecinoši, – viņa atklāj, cik daudz lietu var ievainot, kad tās nāk pēc kārtas un pat vienlaikus no dažādām pusēm. Vai Johanna vienmēr rīkojas pareizi? Nē, viņa ir impulsīvāka un, jā, cilvēciski vājāka, nekā pragmatiskas intereses to prasītu.
Mazliet neskaidras izrādē ir Johannas attiecības ar tikai ekrānā redzamo Marinu Dankovu, kura lomu sarakstā minēta kā Johannas mīļotā. Vai galvenās varones biseksualitāte ir īsta vai zināmā mērā attāluma ietekmēts iedomu attiecību modelis, pilnīgas pārliecības nav, kaut arī no Madaras Gruntmanes atveidotās Marinas plūst sirsnība un empātija. Ierakstīta video kā attālinātas sarunas imitācijas izmantošana arī ir šīs sezonas tendence, kas parādās jau vairākās izrādēs.
Docentes ir izrāde par pārbaudījumu vienas konkrētas sievietes veselībai, kura spiediena dēļ neiztur slodzi. Te nav skaidrojuma, kas notiek tālāk ar pārējiem izrādes varoņiem. Johanna atrod darbu citur. Varbūt viņai klāsies labāk, bet nevar izslēgt, ka jaunajā vietā viss sāksies no jauna.
Docentes
JRT Jaunajā zālē 20.XII–9.I
Biļetes pārdotas