Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Bernardas Albas nams recenzija. Asi ērkšķi karstā saulē

Viestura Meikšāna versijā par Federiko Garsijas Lorkas drāmu Bernardas Albas nams dominē šerpums un kaislīga konkurence par vietu pie vīrieša sāniem, un tajā tiek atrasts mirklis aizkustinošam maigumam

Alkas un spēles – tādu žanra apzīmējumu savai jaunākajai izrādei Bernardas Albas nams Liepājas teātrī devis režisors Viesturs Meikšāns. Tas ir precīzs formulējums un lielā mērā atslēga veidam, kā viņš uztvēris Federiko Garsijas Lorkas lugu, ko rakstnieks pabeidzis savā nāves gadā (1936), bet pirmo reizi tā iestudēta 1945. gadā.

Lorkas lugā var saskatīt vairākas interpretācijas iespējas, sākot no brīvas personības sacelšanās pret totalitāru varu un beidzot ar sakāpinātas un apspiestas seksualitātes radītu eksploziju, kas noved pie traģiska iznākuma. Interesanti, ka paša režisora iecerētā scenogrāfija pieļauj dažādu traktējumu – tā ir konstrukcija, kas ir mazliet līdzīga skeiteru rampai, bet tās aizmugurē ir siena. Nekāda sadzīviskuma. Žanra apzīmējumā piesauktās spēles režisors kopā ar kostīmu māksliniecēm Eviju Pintāni un Baibu Litiņu īstenojis, stilizējot dažādu laikmetu spāņu apģērba raksturīgos elementus.

 

Savvaļas rozes

Karstums, skarba lauku vide, ļaužu aizspriedumi un priekšstati par to, kas pieklājas. Despotiska māte un bariņš meitu, kuras visas ir neprecētas, un no pūra viedokļa interesanta ir tikai vecākā, kura Bernardai ir no pirmā vīra un ar mantojumu. Lorkas luga jau ir bijusi Latvijas teātru repertuārā, pašu Liepājas teātri ieskaitot, taču tagad pārtulkota no jauna, un to speciāli Liepājas teātrim veicis Edvīns Raups. Luga sākas nevis ar ekspozīciju, bet uzreiz ar sarežģījumu – ir miris Bernardas vīrs, un notiek bēres.

Lasot lugu (tiesa, es to lasīju Vijas Svīkules tulkojumā), rodas sajūta, ka Lorkam nav bijis mērķa to redzēt iestudētu vai vismaz viņš nav pūlējies ierobežot savu fantāziju, tāpēc uz skatuves viņš redz divsimt sērojošu sieviešu. Liepājas versijā liela daļa no sākuma tekstiem un darbības ir svītrota, izrāde sākas ar mēmu ainu, kurā Bernardas meitas no mirdzošām dienasgaismas spuldzēm mēģina izveidot rāmi.

Režisors ir pārdalījis daļu teksta, īsinājis lomu sarakstu, tomēr ieviesis divas klusējošas meitas, kādu Lorkam nav, – Anahi un Sabellu, kuras atveido aktieri Pēteris Lapiņš un Viktors Ellers. Šis ekscentriskais gājiens arī ietilpst Viestura Meikšāna pieteiktajā spēļu kategorijā, jo aktieri sieviešu apģērbā un parūkās tomēr nepārprotami ir ar vīrišķīgu augumu un viņu klusēšana rada sajūtu, ka dažas Bernardas meitas ir visai robustas vai pat ar attīstības traucējumiem.

Skatoties izrādi, kādā brīdī saproti, ka šajā namā nedzīvo skaistules. Viņas nav maigas un biklas, kā to pieprasītu kārtība, kurā sievas vieta ir pie vīra sāniem bez īpašām tiesībām atvērt muti. Šīs rozes ir ar ļoti asiem ērkšķiem, ar ko savaino cita citu, vērpjot intrigas, aprunājot un nosūdzot. Bernarda, palikusi vienīgā un galvenā, ievieš bargu kārtību un pauž uzskatu, ka meitām vīri nemaz nav vajadzīgi, taču namā valda neslēpta (kaut apkarota) seksuāla izsalkuma atmosfēra, bet kandidātu soliņš ir pavisam īss – Angustiasai apsolītais, bet par viņu krietni jaunākais seksuāli pievilcīgais Pepe Čigāns, uz kuru pretendē arī Martirio un jaunākā māsa Adela. Kaislību loks savelkas ar gandrīz detektīvintrigas cienīgu spriedzi.

 

Skarbums un maigums

Manuprāt, Inesei Kučinskai būtu grūti nospēlēt Bernardu Albu, kura lugā ir par aktrisi krietni vecāka, ja režisors viņai nebūtu uzdāvinājis nakts ainu, kurā valda sapņa estētika, izmantoti teksti, kas lugā ir Bernardas mātei (viņas izrādē nav), un naktskreklos tērptās meitas nāk pie mātes, kā patvērumu alkdamas. Bernarda atmaigst, un kļūst skaidrs, ka ar savu skarbumu viņa mēģina meitas pasargāt no daudz kā, ko piedzīvojusi un pieredzējusi pati. Taču nav iespējams ieslodzīt būrī dziņas un alkas, kas pārņēmušas jaunās sievietes.

Karīnas Tatarinovas Angustiasa labi saprot, ka Pepe viņu nemīl, taču negrasās atteikties no iespējas tikt prom no mājām, lai arī apzinās, ka tiks krāpta. Agneses Jēkabsones Martirio spēj būt ļauna un cīnīties par iedomāto laimi zobiem un nagiem. Mazāka vieta atvēlēta Samiras Adgezalovas Magdalēnai un Lauras Jerumas Amēlijai. Intriga jau pirms izrādes bija jaunākās māsas Adelas atveidotāja, jo teātris izsludināja konkursu un tajā uzvarēja Elza Gauja. Aktrisei piemīt dabiska organika, viņa spēlē brīvi, un nav iespējams noteikt, vai un cik lielā mērā tas ir paštēls, tomēr galvenais ieguvums ir tas, ka ansamblis ir vienots. Adela netaisās padoties, tomēr izšķirošajā brīdī salūst.

Būtiska vieta izrādē ir Andas Albužes atveidotajai Ponsijai, kura kalpo Bernardas Albas namā, taču ir tuvāka saimniecei, nekā tā gribētu atzīt. Ponsija ir saprāta balss, kas redz, ka ar varu sakaitēto atmosfēru mājā apslāpēt nebūs iespējams, bet viņā nav bijības pret vīriešu pasauli. Bernardu kaitina Ponsijas neatkarība, taču īsti bez viņas iztikt arī nevar.

 

Vīrieši ir tur, ārā

Lorka lugas eksemplārā ir apliecinājis, ka "šajos trijos cēlienos ietverta fotogrāfiski dokumentāla patiesība". Taču ir skaidrs, ka šo vīriešu un sieviešu pasaules atšķirtību skatītājs uztver drīzāk simboliski, ārpus konkrētības, kur nu vēl "dokumentālas patiesības" robežām. Vīrieši tiek uzlūkoti kā kaut kas teju dievišķs, jo viņi ir aizliegtais auglis, vienlaikus sieviešu sarunās jaušami patiesības asni par to, ka jaunā dzīve var nest lielākoties vilšanos. Taču tas neliedz cerēt un cīnīties.

Var piekrist Mārītes Gulbes domai recenzijā portālā Kroders.lv, ka aktrises atgādina "tumšus putnus, kas sitas pret sprostu un grib pacelties spārnos, tad atkrīt atpakaļ". Un ka šie putni ir ļauni un vēlas cits citu noknābāt. Ja nav man, lai nav nevienam – tā ir Bernardas Albas namā valdošā loģika, te māsa māsai ir kā slepenā dienesta ziņotāja. Tas ir sīkstums, kas dod spēku uzrāpties pa visnotaļ stāvu sienu – ja vien virs tās ir logs, pa kuru parunāties ar iemīļoto vai vismaz noskatīties uz vīriešiem, kuri iet garām mājai.

Režisoram ir izdevies izveidot stilistiski vienotu iestudējumu ar labu, stabilu ansambli. Tas modelē saasinātu sievišķās un vīrišķās pasaules pretstatījumu, kas šīs sezonas kontekstā pat kaut kādā ziņā korespondē ar Raiņa Pūt, vējiņi! iestudējumu Nacionālajā teātrī. Tikai Lorkas lugā un izrādē pretstatījums nepāraug mijiedarbībā un vīrietis pa durvīm tā arī neienāk, bet katastrofu tas nenovērš.

 

Bernardas Albas nams

Liepājas teātrī 13.I plkst. 18, 16.I, 15.II plkst. 19

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja