Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Mumu recenzija. Cilvēks un viņa mērogs

Ivana Turgeņeva stāsts Mumu Viestura Kairiša režijā vēsta par to, ka cilvēku gatavība pakļauties ir lielāka par spēju nosargāt mīlestību

Sākšu ar atkāpi. Bija viena tāda decembra nedēļa, kad otrdien Viesturs Kairišs veltīja šīs recenzijas autoram dažādas nievīgas izteikas televīzijā, ceturtdien noskatījos Mumu viņa režijā, sestdien – Martas Elīnas Martinsones apburošo īsfilmu Viesturs Kairišs iznāk no meža. Diezgan daudz Kairiša vienai nedēļai. Turklāt esmu tagad neslēptās sprukās – ja rakstīšu, ka man Mumu patika, kāds nodomās, ka pielienu, ja rakstīšu, ka ne – teiks, ka Kairišam bija taisnība. Kas šādā situācijā atliek? Rakstīt, kā ir.

Ivana Turgeņeva stāsta Mumu iestudējums Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ir veiksme. Pareizs ir bijis lēmums neko nedramatizēt, ļauties stāsta plūdumam un nevis ilustrēt tajā notiekošo, bet ļaut runāt tēliem.

 

Pāri punduriem

Jau kopš pagājušās sezonas latviešu teātrī iezīmējas savdabīga tendence – režisori, kuri sadarbojušies ar Reini un Kristu Dzudzilo, bet šo sadarbību kaut kādu iemeslu dēļ neturpina, paši ķeras pie scenogrāfijas veidošanas. Tā gadījies ar Viesturu Meikšānu Liepājas teātrī, tagad tas noticis arī ar Viesturu Kairišu, kurš vizuālā tēla veidošanā sadarbojies ar kostīmu mākslinieci Aneti Bajāri-Babčuku, gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani, grima mākslinieku Romānu Kaboško un leļļu autorēm Natāliju Davidoviču un Ilzi Egli. Skatuves centrā ir slīps paaugstinājums, kas novietots uz griežamās ripas, virs skatuves ir liels uzraksts "Mumu". Lelles, kas izmantotas iestudējumā, tiek vadītas bunraku tehnikā, kuras pārzinātāja Māra Uzuliņa arī piedalās izrādē.

Izrādi iesāk Jakova Rafalsona teicējs. Viņš atgādina par mobilajiem telefoniem un padraud uz izrādi atvestajiem skolēniem, lai neceļ troksni (tas darbojas, un, ja arī publikā ir pa skaļākam skatītājam vai projām gājējam, tie noteikti nav pusaudži). Un tad sākas Turgeņeva teksts. Izrādes programmiņā būtisks uzsvars likts uz dzimtbūšanu Krievijā, ko atcēla 1861. gadā, taču pašā izrādē dzimtbūšanas slogs parādās kā cilvēku pakļaušanās ļaunumam un netaisnībai.

Jekaterinas Frolovas Tatjana pakļaujas lēmumam "no augšas" un apprecas ar alkoholiķi Kapitonu, kaut gan labi saprot, ka viņu negaida nekas labs. Viņai nav iespēju iebilst, tāpat kā mēmajam sētniekam Gerasimam īsti nav iespēju paglābt kucīti Mumu no bēdīgā gala, ja to vēlas kaprīzā kundze. Sabiedrību, kas to visu pieļauj un akceptē, iemieso seši aktieri līdzīgā grimā – tie ir neglīti punduri lieliem deguniem, šķidrām garu matu kodeļām ap plikiem pauriem. Šādi ieģērbti gan Igora Nazarenko Kapitons un Aleksandra Maļikova Gavrila, gan četras aktrises, kuru tēli nosaukti vienkārši par personāžiem, – Jana Herbsta, Jūlija Berngardte, Olga Ņikuļina un Māra Uzuliņa.

Aktieri ir pilnā augumā, taču viņu tēlus gribas uztvert tieši par punduriem, un šo efektu rada arī vismaz divmetrīga Gerasima lelle, kas ietērpta tieši tāpat kā Maksims Busels, kurš atveido šo lomu, – ģērbies krievu kreklā, un seja aplīmēta ar bārdu. Gerasima lomas uzticēšana augumā slaikajam un gados jaunajam Maksimam Buselam ir gudrs gājiens, jo ļauj spēlēties ar lelles izmēru un Gerasima būtības trauslumu.

Gerasims ar lielu augumu apveltīts arī Turgeņeva stāstā, taču lelles mazkustīgums vēl īpaši uzsver – kaut arī ražena izmēra, mēmais vīrietis kļūst nevarīgs un bezpalīdzīgs, ja nokļūst situācijā, kurā būtu jāizrāda pretestība. Nevienam neienāk prātā, ka tāda vispār ir iespējama, režisors intervijā pirms izrādes to nosaucis par vergu psiholoģiju un attiecinājis arī uz mūsdienu Krieviju. Arī stāsta beigās atrisinājums ir bēgšana, nevis pretošanās. Gerasims aizbēg uz laukiem un atsakās no kontaktiem ar sievietēm un suņiem, tā teikt, tālāk no grēka.

 

Sievietes atblāzma

Oriģināls un novatorisks ir pašas Mumu risinājums, atsakoties no suņa tēla, bet vizualizējot Gerasima maiguma objektu mazas Tatjanas lellītes veidolā. Iespējams, šāds risinājums dažu skatītāju var arī samulsināt, taču tas noteikti norāda, ka stāsts nav par suņiem, bet dvēselēm. Tāpat principiāla ir režisora atteikšanās no kundzes rādīšanas tradicionālā veidā – kundzes tekstu, neslēpjot savu ironisko, pat sarkastisko attieksmi pret šo dāmu, runā Jakovs Rafalsons. Tādējādi tiek panākts vispārinājums ar atsvešinājuma palīdzību – konkrētā rīcība nav kādai konkrētai personai, bet visai muižniecībai un, plašāk skatoties, visa veida priekšniecībai raksturīga, nerēķinoties ar to, ka ir darīšana ar dzīvām būtnēm, kuras arī prot domāt un just. Aktieris tieši izrādes otrajā pusē iznāk priekšplānā, no notikumu komentētāja pārvēršoties par to virzītāju. Man radošās trupas cilvēciskā pozīcija liekas ļoti simpātiska, bet viens paradokss gan ir – iznāk, ka mākslā Viesturs Kairišs ir lielāks humānists nekā reālajā dzīvē, kad saskaras ar reāliem cilvēkiem, kurus acīmredzot uzskata par punduriem.

Vairākās visnotaļ profesionāli iestudētās Viestura Kairiša izrādēs problēma ir bijusi tā, ka kādā punktā ir izsmeltas izmantoto paņēmienu rezerves un sākusies to atkārtota ekspluatēšana. No šīm lamatām režisoram un viņa domubiedriem izdevies izvairīties Salomē Nacionālajā teātrī un izdodas arī Mumu. Materiāls ir apstrādāts mērķtiecīgi un noved pie kulminācijas izrādes beigās, kad jāsecina – skatītāju aizkustinājumu iespējams radīt arī ar askētiskiem līdzekļiem.

Protams, ir arī mūzikas iedarbības spēks. Uģa Vītiņa mūzikas partitūra, kuru izrādē autors atskaņo kopā ar Ilzi Grunti un Viktoru Veļičko, patiešām atspoguļo mazliet grotesko, bet žēlabaino suņa dvēseli, brīžiem izspēlētu uz zāģa. Mūzika un teksts veido izrādes emocionālo slāni, kas saslēdzas ar izteikti nosacīto darbību uz skatuves.

Latviešu skatītāju, šķiet, nevajā pirms izrādes medijos Rīgas Krievu teātra aktieru vairākkārt piesauktais obligātās literatūras radīto stereotipu rēgs. Jācer, ka tas nestāsies ceļā skatītājiem, kuriem skolas gados, iespējams, par Turgeņeva stāstu ir izveidojies konkrēts priekšstats, jo diezgan droši ticams, ka tas ir atšķirīgs no Viestura Kairiša izrādes. Mumu ir iestudējums, kas atklāj gan Turgeņeva valodas smalkumu, gan reflektē par sērīgo krievu dvēseli, taču pamatā tā ir izrāde par cilvēcību. Un kā tāda tā ir "noteikti redzamo" kategorijā.

 

Mumu

Rīgas Krievu teātrī 19.I, 2.II

Top komentāri

Nevar nepiekrist
N
Bravo, tā ir augstākā pilotāža - rakstīt, kā ir, un atšķirt būtisko no mazsvarīgā. Man šī izrāde ir ārpus vērtējuma jeb nenovērtējama tieši savas cilvēcības dēļ.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Tarantīno triumfs un kvēle

Lieliskā filma Reiz Holivudā mudina piedot režisoram Kventinam Tarantīno viņa grēkus un iemīlēt viņu no jauna. Šis ir viens no labākajiem darbiem amerikāņu autora karjerā

Lietu godība(1)

Taktika kritizēt patērētājsabiedrību, izgatavojot lietas, ko nemaz nevar patērēt, ir izgāzusies. Mode noveco mērkaķa ātrumā

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja