Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Polianna recenzija. Cik svarīgi būt priecīgam

Režisors Dž. Dž. Džilindžers tūlīt pēc postmoderni ciniskās Kleo-Kleo-Kleopatras Liepājas teātrī iestudējis populāro stāstu par Poliannu un viņas prieka spēli

Skatoties Dž. Dž. Džilindžera izrādes, bieži rodas iespaids, ka viņš tās pragmatiski uzbūvē, nevis balstoties uz mākslinieciskiem impulsiem, bet realizējot konkrētu mērķi. Brīžiem šis mērķis, iespējams, ir parādīt, ka nekam nav jēgas un nozīmes, – kā savādajā postmodernajā izstrādājumā Kleo-Kleo-Kleopatra, kurā labu Liepājas teātra aktieru potenciāls tika izlietots tukšgaitā. Tūlīt pēc tam turpat Liepājā Džilindžers iestudējis Justīnes Kļavas lugu Polianna pēc Eleonoras H. Porteres romāna motīviem. Režisors ir mērķtiecīgi izveidojis to, ko skatītājs (precizēsim – pirmām kārtām mammas un vecmāmiņas) no šī darba gaida, – sirsnīgu izrādi bērniem.

Iestudējums ir būvēts pēc tradicionālas shēmas – parunā, padzied, padejo, notiek kas neparasts, beigās velk uz raudienu. Drusku izkalkulēti. Tomēr nevar noliegt, ka Justīnes Kļavas dramatizējums ir asprātīgs un reizē emocionāli ievelkošs, un rezultāts ir tāds, ka skatītājs ļaujas stāstam, pieverot acis uz to, ka izpildījums nav perfekts.

 

Mušas sarīko jandāliņu

Aigara Ozoliņa iekārtotās skatuves centrā ir nosacīta māja ar vairākām durvīm un daudziem logiem – būtībā tā reizē ir gan konkrētā Poliannas krustmātes ēka, gan pilsēta kā tēls kopumā. Skatuves malā ir ierīkots leļļu namiņš, kas konkrētāk ataino krustmātes māju un palīdz saprast, ka sākumā meiteni nomitina bēniņos un tikai pēc tam viņai iekārto daudz omulīgāku istabu.

Porteres darba pamatā ir kristīgi iekrāsots vēstījums par bāreni, kurai tēvs mācītājs iemācījis prieka spēli – prasmi katrā bēdīgā notikumā atrast ko priecīgu. Pēc tēva nāves viņa nonāk īgnās krustmātes namā, kurā nevalda prieks un karstā vasaras dienā nedrīkst atvērt logu mušu dēļ. No tām bailes ir tik lielas, ka mušas kā biedējoši tēli cilvēka augumā ielaužas spēles telpā pirmā cēliena beigās un sarīko jandāliņu.

Poliannas loma ir pirmais nozīmīgais Elizabetes Marijas Brantes skatuves darbs (debija tā gluži nav, jo aktrisei bija iespēja demonstrēt glītu augumu un slaidas kājas jau pieminētajā Kleopatrā, tāpat jaunā māksliniece pārņēmusi Zaķa lomu Liepājas teātra izrādē ilgdzīvotājā Sniegbaltītes skola). Lielbritānijā skolojusies aktrise vismaz pagaidām izlīdzas ar simpātisku paštēlu, pārslēdzoties no priecīgā režīma uz bēdīgo, vairāk no viņas režisors arī neprasa. Kārļa Lāča komponēto prieka dziesmiņu, ar kuru Polianna aizrauj visus pilsētiņas iemītniekus, aktrise dzied mazliet aptuveni, tomēr kopumā tēls ir radīts – tā ir apņēmīga meitene, kura zibenīgi izdomā, kā apvērst bēdīgas situācijas priecīgās, kas gan tik labi neveicas, kad viņa pati nonāk neapskaužamā situācijā.

 

Krustmāte nav ļauna

Meitenes ierašanās depresijas vai drīzāk jau rutīnas pārņemtajā pilsētā izraisa sniega pikas efektu, kas sākas ārpus mājas, līdz beidzot sasniedz arī krustmāti Polliju. Signe Dancīte Polliju rāda nevis kā monstru, bet kompleksu un ikdienas raižu nomāktu vēl jaunu sievieti, kura bailēs no vilšanās nocietinājusies pašas izdomātu noteikumu un ierobežojumu sienās. Jau pirmajā brīdī ir noprotams, ka šis cietoksnis kritīs, jo krustmāte nav ļauna, drīzāk viņa ir samulsusi par neprasmi apieties ar impulsīvu bērnu. Turklāt Pollija pieļauj, ka kalps – Leona Leščinska Vecais Toms – viņai izsaka dažādus aizrādījumus un ierosinājumus.

Tiesa, ja Polliju "cilvēcisko" no paša izrādes sākuma, nav attaisnojuma, kāpēc viņa nosūta meiteni dzīvot uz nepievilcīgo jumtistabiņu. Līdz galam netiek arī atklāts, kāpēc tik ilgi Pollija pretojas savam pielūdzējam – dakterim Hiltonam. Kad izrādes beigās Armanda Kaušeļa varonis Polliju noskūpsta, bērnu pilnā zāle emocionāli izlādējas, paskaļi ūjinot.

Mājās dzīvo vēl divi kalpotāji. Jau minētais Toms Leona Leščinska biogrāfijā, protams, atkal ir kārtējais pusmūža īgņa, taču aktieris lomā ieliek daudz sirsnības un ar to atbruņo. Samiras Adgezalovas Nensija ir tramīga būtne, kas arī ātri vien nonāk Poliannas sirsnības lokā, tomēr baidās no darba devējas. Taču tieši kalpotāji ir visvairāk atvērti prieka spēlei.

 

Ansambļa aizrautība

Spēja atrast ko priecīgu, piemēram, salauztā kājā, nav pašsaprotama mūsdienu cilvēkam, un tāda tā noteikti nebija arī Poliannas sarakstīšanas laikā 1913. gadā. Taču autores ticība, ka tas ir iespējams, un šāds mazliet mākslīgi akumulēts pozitīvisms dod spēku un atraisa labo katrā cilvēkā, tiek pārraidīts skatītāju zālē itin pārliecinoši. Faktiski Poliannas spēks ir nevis pasīvā līdzjūtībā, kas nozīmētu empātiju pret ciešanām, bet prasmē novirzīt domāšanu no tām nost uz citām lietām, piemēram, uz gultas gulošajai, gaužām negantajai Sigitas Jevgļevskas Snovas kundzei parādīt, ka arī tādā stāvoklī viņa var izskatīties labi, ja sasukā matus un tajos iesprauž puķi. Ar šo tēlu izrādes veidotājiem nākas mazliet manipulēt, mīkstinot viņas slimības smagumu, lai Snovas kundzi iesaistītu ainās, kurās gulta jāpamet, pēc kurām sieviete attopas, ka vispār jau nestaigā.

Vienu no nozīmīgākajiem izrādes tēliem – bagātnieku Pendltonu – kā lāga vīru ar atsaucīgu sirdi izveidojis Kaspars Gods. Drusku pēc paviršības izskatās fakts, ka Mārtiņa Kalitas klaidoņpuika Džimmijs Bīns staigā dekoratīvi salāpītā apģērbā arī pēc tam, kad Pendltons viņu adoptējis. Ilze Jura bagātnieka Pendltona sekretāri Noru atveido visai karikatūriskā veidā. Pendltons, kādu to rāda Kaspars Gods, ir svarīgs ar to, ka iemieso sevī Poliannas prieka spēles būtību, – tieši pēc tam, kad viņu piemeklē nelaime, vīrietis spēj saprast, kas viņa dzīvē ir svarīgs.

Vairākiem citiem pilsētas iedzīvotājiem, piemēram, Armanda Kaušeļa mācītājam Fordam, Karīnas Tatārinovas Millijai un Andas Albužes Tārbelas kundzei ir atvēlēta ļoti maza vieta, un aktieriem ir maz iespēju radīt ko vairāk par tipāžu, kas paliek prātā ar kaut ko vienu, piemēram, mēģinājumu pakārties vai nemitīgu raudāšanu. Žēl, ka iesaistīšanu prieka spēlē izrādes veidotāji risina ar vienu un to pašu dziesmiņu, nevariējot tekstu, tāpēc tā otrajā cēlienā kļūst mazliet apnicīga.

Kopumā izrādei piemīt emocionalitāte un optimisms. Porteres stāsts uzpērk, un vienaldzīgs nepaliek neviens skatītājs. Izrādes komanda necenšas rādīt nez kādus meistarības brīnumus, taču ansambļa saliedētībā jūtama aizrautība ar pašu vēstījumu. Domājams, jauniestudējumam būs ilgs un laimīgs mūžs, un tas nudien ir priecīgi, priecīgi, priecīgi.

 

Polianna

Liepājas teātrī 29.III, 25., 26.IV plkst. 10 un 14

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 259

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja