Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Vēstures izpētes komisija recenzija. Baisas var būt arī skaistas sejas

Riskantākais režisora Alvja Hermaņa jauniestudējuma Vēstures izpētes komisija jautājums – vai smieklu nav pārāk daudz un ļaunums nav pārāk vienkāršs

Attieksme pret jauno Alvja Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra (JRT) komandas lieldarbu – izrādi par čekas maisiem Vēstures izpētes komisija – ir ļoti atkarīga no katra skatītāja individuālā konteksta. No tā, vai esi bijis laikmeta liecinieks, dalībnieks vai pēcnācējs. Kaut gan būt tikai lieciniekam diez vai bija iespējams, un izrāde lielā mērā ir tieši par to. Gan jau JRT izrādes skatītāju rindās bija un būs gan kādreizējie vervētāji, gan savervētie, gan nesavervētie, un katram no viņiem būs citas acis.

 

Pārbaudītā matrica

Pirmā izrādes pēcsajūta ir sentimentāli banāla. Cik labi, ka latviešu teātrī ir tāds Alvis Hermanis un viņa aktieri, kuri veido izrādes par to, kas viņus patiešām interesē, kniešas, neliek mieru, prasās tikt pateikts. Un atļaujas runāt par to nekomerciālā hronometrāžā – piecarpus stundu. Pat ja virkne režijas paņēmienu netiek lietoti pirmo reizi un par daudz ko izrādes saturā var diskutēt, tik un tā nebeidz sajūsmināt ideja, aktieru meistarība un vēstījuma trāpījums laikā un telpā. Visas biļetes ir pārdotas līdz sezonas beigām.

Vēstures izpētes komisijas uzbūves pamatā ir Alvja Hermaņa daiļradē labi pārbaudītā matrica: pētnieciska reālās dzīves, dokumentu un cilvēku izpētes procesa rezultātā aktieri Vilis Daudziņš, Andris Keišs, Guna Zariņa, Kaspars Znotiņš, Inga Tropa un Jevgēnijs Isajevs radījuši etīžu virkni par konkrētu tēmu, šajā gadījumā – padomju drošības dienesta vervēšanas mehānismiem, to realizētājiem un upuriem. Tālāk jau etīdes atlasītas, iepakotas un saliktas noteiktā virzībā, kuru režisors veidojis kopā ar minētajiem aktieriem, teātra zinātnieci Margaritu Ziedu un kostīmu mākslinieci Kristīni Jurjāni.

Izrādes struktūra veidojas no vairākām caurviju darbības līnijām. Precīzāk sakot, no ietvariem, kas it kā ierāmē reālos prototipos balstītu cilvēku tuvplānus. Vispamanāmākais ietvars ir izrādes nosaukumā pārfrāzētā VDK zinātniskās izpētes komisija, pret ko izrādes veidotāji izturas klaji ironiski. Uz skatuves šī komisija ik pa brīdim sanāk pilnīgi bezmērķīgās sapulcēs, ne uz vienu jautājumu pēc būtības atbildi nerod, viens no tās ekspertiem pat neprot krievu valodu u. tml. Šis skatījums šķiet pārlieku vienkāršots, tāpēc nevaru piekrist šur tur izskanējušajam sajūsmas saucienam, ka JRT izrādes komanda ir izdarījusi daudz vairāk nekā konkrētā komisija.

Diez vai to vajadzētu salīdzināt, jo komisija izrādē ir tikai zīme formalizētai pieejai vēsturei, kas emocionāli vienmēr zaudēs individuālām iesaistīto atmiņām. Tomēr viena no precīzākajām Alvja Hermaņa izrādes mizanscēnām ir aina, kad komisijā ierodas prātu izdzīvojušais Kaspara Znotiņa večuks, kurš noteikti zina, ka ir maisos, kaut droši neatceras pat savu vārdu. Ingas Tropas garkājainā komisijas darbiniece, knapi piesegtu dibenu gaisā izslējusi, iebāž galvu maisos, meklē, meklē un neko neatrod. Šajā ziņā gribas Alvim Hermanim piekrist – maisu atvēršana jeb, izrādes tēlos runājot, pārvietošana no slēgtā "stūra" uz atvērto proscēniju/tuvāk tautai uz daudziem jautājumiem atbildes tik un tā nav devusi.

 

Spēle ar ilūziju

Otrais ietvars ir Kaspara Znotiņa lasītā viltus vēstures lekcija par Rīgu, kuru, līdzīgi kā Berlīni, visus padomju gadus sadalījis mūris. Kaut arī aktieris monotonā lektora intonācijā stāsta, piedodiet, pilnīgus murgus, publika pārāk nesmejas, drīzāk pat garlaikojas. Tomēr konceptuāli šī līnija ir viena no būtiskākajām izrādē. Vispirms tā ir liecība, cik viegli iespējams galēju falsifikāciju iestāstīt par patiesību (starp citu, gan padomju laikā, gan tagad). Taču galvenais – tā ir spēle ar ilūziju. Cik daudzreiz vienkāršāk būtu, ja varētu pierādīt, ka padomju latviešus padomju Rīgā šķīra mūris, kura vienā pusē dzīvoja brīvie un drosmīgie, bet otrā – nebrīvie un bailīgie. Cik vienkāršāk būtu, ja Vija Artmane ne tikai pēc talanta un smukuma, bet arī politiski un ģeogrāfiski būtu varējusi būt Hamfrija Bogarta ideālā partnere. Bet nevarēja tak. Tāpat kā mūra, kas sadala pasauli labajos un sliktajos, Latvijā nebija. Visi kopā vien mēs te dzīvojām, un visiem kopā ar to būs jātiek galā.

Trešais ietvars ir Ojāra Vācieša dzeja, kas autora unikālajā izpildījumā ik pa brīdim skan ierakstā. No vienas puses – kur nu vēl labāku laikmeta pretrunu piemēru. Izcils dzejnieks, kurš savos uzskatos un daiļradē izgājis transformācijas ceļu no naivas pārliecības līdz skaudrām pašatklāsmēm. Tomēr izrādē šis ietvars ir visilustratīvākais. Finālā izmantotais Vācieša Pūt, vējiņi! izskan tik didaktiski, ka gandrīz negribas ticēt. To, ka vēsture ir sarežģīta, izrāde pirms tam ir pateikusi jau daudzos citos, krietni neviennozīmīgākos veidos.

Ceturtais ietvars ir skatuves telpa, kurā visi izrādes dalībnieki visu laiku ir klāt. Sēž gar sienām, vēro, klausās, pārģērbjas, bet no telpas neiziet. Neviļus jāatceras Ādolfa Šapiro jaudīgā totalitārisma vivisekcija izrādē Trešās impērijas bailes un posts 1985. gadā Jaunatnes teātrī, kur Brehta ikdienas ainiņas nomainīja cita citu skatuves centrā, bet fonā visu laiku to vēroja brūnos kreklos ģērbti trieciennieki. Kad Alvja Hermaņa izrādē Andra Keiša iebiedētais VEF strādnieks sarunājas ar tējkannu savā dzīvoklī, malā sēdošie Vilis Daudziņš un Guna Zariņa to vēro un pie sevis smejas. Nevar droši izšķirt, vai viņi šajā brīdī ir ārpus tēla un līksmo par žilbinošu kolēģa etīdi vai tomēr pat ļoti ir lomā un sarkastiski novērtē, cik smieklīgs ir krātiņā iedzīts un nobijies cilvēks parastais.

 

Monstrs kvasa mucā

Tomēr visi šie ietvari ir tikai fons, uz kura izcelties daudziem konkrētiem stāstiem. Visi aktieri spēlē nevainojami, kaut uzdevumu mērogs atšķiras. Žilbinošākās transformācijas piedzīvo Andris Keišs – no Borisa Pugo dubultnieka līdz baiļu un alkohola sagrautam strādniekam, kurš sarunājas ne tikai ar tējkannu, bet arī ventilatoru, un Guna Zariņa – no baltās latviešu māmuliņas sūdzētājas līdz trakomājas galvenajai ārstei. Prātā paliek arī Ingas Tropas vēsi ciniskā varietē dejotāja, kura bez ilūzijām sauc lietas īstajos vārdos, un Jevgēnija Isajeva rūpīgais politisko anekdošu pierakstītājs.

Lomas maina arī Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš, bet lielāko izrādes laiku viņi tomēr ir… labie čekisti. Te rodas riskantākais Alvja Hermaņa izrādes jautājums. Vai smieklu nav pārāk daudz un ļaunums nav pārāk vienkāršs. Jo neko redzami briesmīgu Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa varoņi patiešām nedara. Balsi nepaceļ, Solžeņicinu lasa, specveikalā nekādus īpašākus labumus nedabū. Tādi patīkami un labu griboši cilvēki, vai tad nu viņi vainīgi, ka pasaule pilna bailīgu un skaudīgu stučītgribētāju, kā arī vienkārši trako, kas pilnmēness laikā realizē savu logoreju Stūra mājā.

Nevar noliegt, ka līdzsvars starp smiekliem un šausmām ne viscaur izrādes gaitā ir adekvāts un, īpaši gados jauniem skatītājiem, var radīt iespaidu par padomju laiku kā drusku melnu, bet faktiski cirku. Un tomēr, tomēr. Kaut arī pēc asinīm smirdošais čekas monstrs izlien no kvasa mucas (manā padomju bērnības mikrorajonā baumoja, ka kvasa mucas netiekot mazgātas un tajās dzīvojot milzu tārpi) tikai izrādes finālā, tomēr kas tad ir tas, kas bijis redzams piecas stundas pirms tam? Līdz totālai pašdestrukcijai novestu cilvēku galerija. Un izdarījusi to ir tā pati sistēma, kuras "sejām" izrādē ir Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa pievilcīgie vaibsti. Citiem vārdiem, baisas var būt arī skaistas sejas.

 

Ķermeņa atmiņa nezūd

Izrādei ir arī piektais – dziesmu – ietvars. Būtībā tā ir sava veida mūzikas dramaturģija, kas īpaši zīmīgi atklājas kontrastā starp Andra Keiša klusītēm nodungoto Čikāgas piecīšu dziesmu Rīgai un tai tūlīt uz lielā ekrāna sekojošo latviešu kopkora marša ritmā skandēto День Победы krievu valodā, ko Gido Kokars diriģē Dziesmu svētku estrādē 1985. gadā. Viena individuāla atļaušanās hruščovkas virtuvē pa kluso un skaļa kolektīvā sadarbošanās ar tautastērpu mugurā. Alvis Hermanis izrādes programmiņā to sauc par "saglabāšanos". Droši vien. Man 1985. gadā bija 13 gadu, Uzvaras dienu mēs dziedājām ideoloģiski centīgas skolas korī, un es joprojām atceros tekstu no galvas. Ķermeņa atmiņa nezūd, un tas, lūk, it nemaz nav smieklīgi.

Alvja Hermaņa izrāde ir par manipulāciju un manipulē arī pati. Ilgstoši fonā klausoties Raimonda Paula dziesmu Kā caur pelniem, sāku pievērst uzmanību Ārijas Elksnes tekstam: "Izrādās – tevī es tomēr/Dzīvoju visus šos gadus,/ Līdzās visapslēptākām domām/ Visus šos garos gadus./ Vai no Dieva vai Velna,/ Vai uz ļaunu vai labu,/ Atceros kā caur pelniem,/Ko mēs reiz runājām abi." Protams, dziesma ir par mīlestību, bet… ja nu ne?

P.S. Izrāde noteikti ir par garu. No vairākām epizodēm atsakoties, jēga un forma nesabruktu, bet pat iegūtu. Garlaicīgi gan nav.

 

Vēstures izpētes komisija

JRT 27., 28.IV plkst. 17, 2., 3., 7., 8., 16., 21., 22.V plkst. 18, 13., 14., 19., 20.VI plkst. 18

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja