Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +12 °C
Daļēji saulains
Svētdiena, 5. maijs
Ģederts, Ģirts

Izrādes Virve recenzija. Līķis lādē

Valmieras teātra izrādes Virve populārākā versija ir Alfrēda Hičkoka filma ar tādu pašu nosaukumu 

Kino ir pamatīga latviešu teātru kaislība. Pēdējos gados uz vairāku Latvijas teātru skatuvēm visai bieži parādās "teatralizācijas", proti, jau gatavu filmu – to pamatā izmantotā literārā materiāla – iestudējumi un skatuves versijas. Kino ietekmes mēdz būt gan konceptuālas, atklāti atzīstot un piesaucot kinomateriālu un tā estētiku, gan dramaturģiskas, izmantojot filmu literāro pamatu, gan arī garāmejošas – vizuālu kinematogrāfisko citātu veidā. Pat neveicot plašu ekskursu pagātnē, pie konceptuālākajiem robežas teātris/kino šķērsošanas paraugiem pieder šīs sezonas jaunums Zudušo laiku citējot (režisore I. Slucka, Nacionālais teātris), kurā nesen no teātra aizgājušo Kasparu Zvīguli galvenajā lomā ir nomainījis Juris Lisners, bet pati izrāde ieguvusi jaunu jēgas dimensiju. Arī Dailes teātra izrāde Apglabājiet mani zem grīdas, kuru pērn iestudējis Regnārs Vaivars, neslēpj savu vistiešāko saistību ar skandalozo krievu filmu. Abas izrādes ir repertuārā, un, kaut tās izmanto atšķirīgu estētiku (pirmā – melnbaltā film noir estētiku, otrā – tikai sižetu par neprātīgas vecmāmuļas mīlestību/naidu pret pašas mazdēlu), tās abas iezīmē sava veida robežas kino un teātra saspēlē – no stilizācijas līdz eksaltētai drāmai, kur Zudušo laiku citējot meklē kino izteiksmes virzienā, bet Apglabājiet mani zem grīdas – skandaloza dramaturģiskā materiāla virzienā. Un tikai.

Virves stāsts

Ja runājam par Valmieras teātra iestudējumu Virve (tas ir jaunā režisora Jāņa Znotiņa diplomdarbs), tas garšīgi izbauda dramaturģiskā materiāla – brita Patrika Hamiltona 1929. gada lugas – mazpazīstamību Latvijā. (Lugas pamatā ir dokumentāls materiāls – nozieguma hronika.) Kaut arī izrādē netiek izmantotas tiešas norādes uz šīs lugas slavenāko interpretāciju – Alfreda Hičkoka filmu Virve –, visdrīzāk izrādes veidotāji ir nonākuši pie šī materiāla – lugas –, pateicoties Hičkoka 1948. gada filmai. Savukārt latviešu teātra un kino attiecību pieredzē Virve balansē starp efektīga dramaturģiskā materiāla meklējumiem un trauslām atsaucēm uz kinopieredzi.

Īsos vārdos – Hičkoka Virve ir viena no meistara eksperimentālajām filmām, kas neskaitāmos traktātos par Hičkoka novatorismu kinovalodas un montāžas izmantojumā ir ierakstīta kā apzināti teatrāls darbs. Darbs, kurā Hičs daudzus gadu desmitus kopš digitālās ēras dzimšanas izvirzīja sev formālu uzdevumu – radīt vienā elpas vilcienā, vienā "epizodē" uzņemtu trilleri. Tā darbība risinās kādā Manhetenas dzīvoklī, kurā divi studenti sarīko sadistisku eksperimentu – nogalina savu studiju biedru, nožņaudzot ar virvi, un noslēpj viņa ķermeni lādē, lai pēc dažām stundām servētu ballīti nogalinātā tēvam, līgavai un viņu pasniedzējam, kurš abu jaunekļu galvā reiz iepotējis interesi par Nīčes teorijām, tiesībām būt izredzētajam, lemjot par citu dzīvību un nāvi. Jāpiebilst, ka Hičkoka Virvē vērīgs skatītājs pamanīs labi noslēptas montāžas vietas, jo tehniskās iespējas – kinofilmas ruļļa garuma ierobežojums – vienkārši neļāva 80 minūtes garo filmu nofilmēt vienā elpas vilcienā. Taču tā ir virtuve, kas nemazina Hičkoka Virves novatorismu. Šī filma laikmetā, kad ASV valdīja drakoniska cenzūra, bija arī viens no Hičkoka kārtējiem pliķiem tikumības uzraugiem – Hičkoka filmas varoņi – jaunekļi "pārcilvēki" – nereti tiek interpretēti arī kā geji, bet Hičkoks kā teju pirmais Amerikas režisors, kurš laikmetā, kad pat ASV nebija "ne seksa, ne minoritāšu", flirtēja ar šo tēmu.

Iezīmējot robežas

Valmieras Virves iestudējumā uzskatāmi iezīmējas kino un teātra nosacītības robeža. Tehniskais novatorisms ("vienā elpas vilcienā") teātra izrādē nav "aktuāls" – protams, tā, jo kā gan citādi. Režisors ir izvairījies arī no iespējamās minoritāšu tēmas – abi jaunieši "pārcilvēki" vienkārši ir brāļi. Ja pedantiski salīdzinām Hičkoka un Valmieras teātra Virvi (arī Hamiltona lugu) – atšķirību ir daudz. Mainīts ir upura dzimums – melnā tumsā, kādā notiek darbība pašā izrādes sākumā, tiek nogalēta kursabiedre kinomīlētāja, kuras dzīvoklī pazaudētā kinobiļete tad arī kļūst par pavedienu nozieguma atšķetināšanai. Detektīva funkcijas (gluži tāpat kā Hičkokam) ir uzticētas profesoram – filmā Džeimss Stjuarts, izrādē – Imants Strads. Atšķiras arī otrā plāna tēli – izņēmums ir rūpīgā saimniece (Skaidrīte Putniņa), kura rosās ar pīrāgiem un dzērieniem, un nogalinātās tēvs bibliogrāfs (Juris Laviņš), kurš Valmieras versijā gan lielu izrādes daļu pavada "aizkulisēs". Jāsaka, Valmieras teātra Virvē otrā plāna varoņu attiecību zīmējums nav īpaši mērķtiecīgs – ballītes viesi – koķete (Ilze Lieckalniņa), puisis (Rūdolfs Jakovels) – ir visai neobligāti tēli, viņu attiecības ar slepkavām un upuri ir neskaidras, neinteresantas. Atšķirībā no Hičkoka versijas.

Skrienot pa griestiem

Nenoliedzami Valmieras Virves emocionālais centrs ir Mārtiņa Meiera spēlētais "pārcilvēks" Ričards, kurš savam varonim ir piešķīris neirotisku, pārspīlētu, narcistisku plastiku un biedējošas, eksplozīvas emocionālās lēkmes (attāla līdzība ar Stenlija Kubrika filmas Mehāniskais apelsīns galveno varoni). Viņa brālis Nātans (Ingus Kniploks) tā arī paliek šī nozieguma vājais posms, cilvēks, kurš neiztur pārbaudi ar pārcilvēka teoriju. Savukārt Imants Strads savu profesoru veido maksimāli pretēju Džeimsa Stjuarta versijai – kā bezgalīga noguruma un viskija pieveiktu tipu.

Izrādē, kas notiek askētiskā spēles telpā – Apaļajā zālē (scenogrāfs Rūdolfs Bekičs) –, efektīgi tiek izmantoti gan atsevišķi elementi (melnas kastes), gan metāla konstrukcija, arī telpas griesti, uz kuriem tiek sarīkota iespaidīga pakaļdzīšanās, kas atbilst kino radītajiem priekšstatiem par to, kādiem elementiem ir jābūt trillerī. Hičkoks Virvē iztiek bez ārējās dinamikas. Valmieras Virvē tā integrēta gaumīgi un adekvāti, lai izrādi uzteiktu kā askētiskiem līdzekļiem paveiktu, bet veiksmīgu trillera "teatralizāciju" – labu profesionālo treniņu pavisam jaunam režisoram. Bet stāsts par latviešu teātra kinokaislību turpinās – Dailes teātrī top Vējiem līdzi. Savukārt turpat Valmierā ne tik sen iestudēta viena no visu laiku labākajām filmu (Amerikāņu skaistums) "teatralizācijām" – Vīns un nezāles.

Virve

Tuvākās izrādes 20.04. plkst. 18.30, 21.04. plkst. 17

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja