Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +22 °C
Skaidrs
Sestdiena, 22. jūnijs
Ludmila, Laimdots, Laimiņš

Kroņi, troņi un paplātes. Rīgas Krievu teātra izrāžu Lai dzīvo Karaliene, vivat! un Cilvēks no restorāna recenzija

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris sezonas beigās pēta dažāda mēroga personību raksturus no karaliskām kaislībām līdz oficianta drāmai.

Vai, uz skatuves uzliekot garu galdu, kas skatītājos raisa asociācijas ar Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīti pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, teātris patiesi kļūst aktuālāks? Lūk, viens no jautājumiem, uz kuru jāmeklē atbilde, skatoties Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra šīs sezonas noslēdzošo pirmizrādi Lielajā zālē Lai dzīvo Karaliene, vivat!. Jā, tā ir viegli šifrējama laikmeta zīme, bet vai tā ko dod inscenējumam kopumā?

Lielajā zālē teātris nodarbojas ar varas spēlēm, bet Mazajā ļauj rosīties tā dēvētajam mazajam cilvēkam iestudējumā Cilvēks no restorāna. Abos gadījumos ir par ko domāt, un ne tikai tematiskā diskursā.

Karaliene pret sievieti

Roberta Bolta drāma Lai dzīvo Karaliene, vivat! (oriģinālā Vivat! Vivat Regina!) pirmo reizi iestudēta Lielbritānijā 1970. gadā. Latvijā to esam redzējuši Mihaila Kublinska skatuves versijā Latvijas Nacionālajā teātrī, kur Indra Roga un Lāsma Kugrēna spēlēja abas karalienes vienā vakarā, respektīvi, aktrise nomainīja kostīma detaļas, iemiesojoties gan Elizabetē, gan Marijā Stjuartē.

Krievu teātra mākslinieciskais vadītājs Sergejs Golomazovs ir vēlējies nolikt vienu otrai pretī divas ievērības cienīgas aktrises – teātra direktori Danu Bjorku Elizabetes lomā un Jekaterinu Frolovu kā Mariju Stjuarti –, faktiski inscenējumu veidojot tā, ka rodas sajūta par abu dāmu sastapšanos, kas dzīvē nav notikusi. Inscenējums uzsver norišu teatrālo raksturu – galvenās varones sapošas pie grima galdiņiem, un arī Mihaila Kramenko scenogrāfijas neitralitāte ar divās krāsās iezīmētām valdnieču ietekmes teritorijām nepretendē ne uz kādu ilūziju, ka šis viss ir vairāk nekā teātris. Spēles noteikumus ievēro arī Kristīnes Pasternakas apzināti eklektiskie kostīmi, uzsverot abās karalienēs gan atšķirīgo, gan kopīgo. Respektīvi, inscenētājs ir centies veidot maksimāli universālu, pāri laikmetu rāmjiem uztveramu skatuves versiju ar gana daudzām mūsdienu atsaucēm, piemēram, sejas maskām, kā arī zīmīgu muzikālo noformējumu. Zīmju, ko lasīt skatītājam, netrūkst. Tomēr iestudējuma kopējā estētika īsti neļauj to nosaukt par laikmetīgu.

Izrādes centrā ir divi pārliecinoši sieviešu raksturi. Danas Bjorkas Elizabete ir valdniece stratēģe, kas apskauž Mariju Stjuarti par viņas privāto dzīvi, taču viņas stihija ir politika. Elizabete neļauj nojaust, kurā brīdī ir patiesa, kurā tikai tēlo, – pat tad, kad šķiet biedējoši deģenerējusies. Viņa prot izkalkulēt, pa kurām pretinieces vājajām vietām sist sāpīgāk, un viņas roka nedreb. Karalienes pārvērtības ir režisora izplānotas, taču aktrise tās spēj attaisnot.

Jekaterinas Frolovas Marija Stjuarte ir pretējā situācijā – viņai ir varbūt pat par daudz intensīva privātā dzīve, un, lai arī vīrieši ir viņas necienīgi (sifilitiķi, pamuļķi un nodevēji), tomēr personiskā dzīve ir piesātināta, raksturs – impulsīvs. Problēma ir tajā, ka viņa jūtas pelnījusi būt tronī, kuru ieņem Elizabete. Tādējādi sieviešu sāncensība faktiski balstās elementārā skaudībā. Režisors necenšas iedziļināties, cik lielā mērā raksturi atbilst vēsturiskajām personībām, arī reliģiskās atšķirības, kas oriģinālo karalieņu pretstāvē bija būtiskas, izrādē ir tikai viens no polittehnoloģijas instrumentiem. 

Kā izkļūt no masas

Pārējais aktieru ansamblis Sergeja Golomazova iestudējumā uzrāda Rīgas Krievu teātra pašreizējo situāciju trupā. Piemēram, nepieciešamība pēc plaša aktieru vīriešu ansambļa rosinājusi teātri piesaistīt vairākus ārštatniekus: Klāvu Kristapu Košinu, kura nekaunīgais, pievilcīgais Roberts Dadlijs paliek atmiņā, brīvmākslinieku Nikolaju Šestaku (filmējies seriālā Bezvēsts pazudušās), kurš lorda Botvela lomā iezīmē spēcīgu, citus pakļaut tendētu personību, kā arī Rēzeknes teātra Joriks aktieri Edvīnu Kļimanovu, kuram gan nav pārāk daudz skatuves laika, lai radītu ko paliekošu, izņemot pievilcīgu vizuālo tēlu. Un iespēju veidot kaut ko vairāk par pazibošu parādību šai ansamblī nebūt nav visiem aktieriem. Vēl uz viesaktieru fona (viņu vidū arī Artūrs Skuteļskis), šķiet, lieliem burtiem izgaismojas fakts – sezonas noslēguma lieluzvedumā nav nodarbināts pilnīgi neviens no speciāli šim teātrim savulaik gatavotajiem Igora Koņajeva kursa aktieriem. Neviens. Un arī teātra štatā, īpaši jau tā vīriešu pusē, necik daudz šī kursa absolventu nav atlicis. Ne pirmais tāds gadījums, ne pēdējais, tomēr vērts paturēt prātā, īpaši jau situācijā, kad krievu trupai kursus parasti gatavo speciāli.

Starp pārējiem vīriešu lomu atveidotājiem pirmām kārtām izceļams Dmitrijs Palēss Viljama Sesila lomā – rafinēts, pieredzējis politiķis, kurš piespēlē Elizabetei, bet virza arī patstāvīgu politiku, izbaudot brīžus, kad var iznākt priekšplānā. Citi aktieri pamatā izceļ vienu sava varoņa īpašību – Alekseja Korgina lords Darnlejs ir prasts nelietis, kurš reti kad ir skaidrā, Ņikitas Osipova Deivids Ricio – manierīgs pavadonis (nav gan saprotams, kāpēc viņu lordi tik ļoti alkst nogalināt), Jurija Kušpelo Klods Naus – pašaizliedzīgs Marijas aizstāvis un padomdevējs. Vēl vesela rinda aktieru nodarbināti lomās, kam ir izteikti funkcionāla nozīme (dažiem tādas ir pat divas vai trīs). Savulaik Mihails Kublinskis bija ieviesis trīs galmadāmas, bet Sergeja Golomazova izrādē bez abām karalienēm ir tikai viena sieviete, kurai arī ir burtiski pāris īsu uznācienu, – Gaļinas Baženovas Audzinātāja.

Sergeja Golomazova inscenējums otrajā cēlienā pagurst, kaut arī režisors to mēģina kompensēt ar skaļu mūziku un vizuāliem efektiem (iespaidīga Oskara Pauliņa gaismu partitūra). Režijas paņēmieni sāk atkārtoties, un faktiski uzmanība neatslābst tikai tāpēc, ka to notur aktrišu spriegā sāncensība. Vienlaikus nevar noliegt, ka ar šo iestudējumu teātris ticis pie stabilas repertuāra vienības, kam noteikti netrūks skatītāju.

Mazais cilvēk, ko nu?

Savukārt Mazajā zālē Vadims Grosmans iestudējis monoizrādi sev pašam, dramatizējot Ivana Šmeļova stāstu Cilvēks no restorāna. Teātris atradis elegantu sasauci ar režisoru Mihailu Čehovu, kurš oficianta Skorohodova lomu atveidojis mēmajā kino 1927. gadā. Festivālā Zelta maska Latvijā rādīts arī Jegora Peregudova iestudējums teātrī Satirikons ar Konstantīnu Raikinu galvenajā lomā. Vadims Grosmans visu personāžu reducējis ieraksta formā, iesaistot plašu aktieru loku, vienlaikus dramatizējumā nav īstas konsekvences, jo daļu no pārējo varoņu teiktā tomēr pārstāsta galvenais varonis. Jāatgādina, ka šī nav aktiera pirmā monoizrāde, kā arī tas, ka Grosmanam ir režisora izglītība.

Šmeļova stāsts pretendē uz tā dēvētā mazā cilvēka rakstura izpēti – Skorohodovs ir prestiža restorāna viesmīlis, kurš ne uz ko vairāk necer, taču viņa dzīvē satricinājumi ienāk bērnu dēļ – dēla revolucionārā darbība par varai neuzticamu padara arī tēvu, bet meitas saistīšanās ar nelietīgu cilvēku ieved vecā vīra dzīvē mazbērnu. Pārējie tēli ir ne tikai dzirdami ierakstā, bet ar darbībā iesaistītu cepuru palīdzību arī nosacīti vizualizēti.

Ņikitas Voroņina scenogrāfija rada iespaidu, ka teātris nav atvēlējis iestudējumam pārāk lielu budžetu. Taču tas ir devis iespēju Vadimam Grosmanam nospēlēt kaut ko vairāk par komiskiem, skaļi kliedzošiem, rokas vicinošiem otrā un trešā plāna varoņiem, kādus ar režisoru svētību aktieris spēlējis vairāku, lai neteiktu – daudzu, pēdējo gadu laikā. No vienas puses, brīžiem šķiet, ka cita režisora acs no malas būtu Vadimam Grosmanam kā aktierim palīdzējusi. No otras – var saprast, kāpēc aktieris gribējis īstenot savu ieceri pats, neriskējot upurēt to kodolu, kura dēļ vispār izrādi ir vērts iestudēt. Runa ir par klusināto, liriski maigo, aizkustinošo mīlošā tēva līniju, ko aktieris izspēlē pārliecinoši. Tā atbruņo. Vadima Grosmana kā režisora mazliet naivās pūles inscenēt, transformējot spēles laukumu un liekot lustrai zīmīgi pa mazam gabaliņam slīgt lejup, atvirzās otrajā plānā.

Covid-19 ir piebremzējis tempu, kādā Rīgas Krievu teātris apguva mazos spēles laukumus un deva iespēju dažādām aktieru iniciatīvām – gan monoizrādēm, gan koncertprogrammām. Izrāde Cilvēks no restorāna atgriežas pie šī virziena. Tieši sirsnīgās intonācijas dēļ izrādei noteikti būs savi cienītāji.

Izrādes Rīgas Krievu teātrī
Lai dzīvo Karaliene, vivat! Lielajā zālē 22.VII plkst. 19, 24.VII plkst. 18, 19.VIII plkst. 19, 20.VIII plkst. 18
Cilvēks no restorāna Mazajā zālē 8.VII plkst. 19, 9.VII plkst. 18, 27., 28.VII, 17., 18., 26.VIII plkst. 19, 27.VIII plkst. 18
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 15–30

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja