Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +24 °C
Skaidrs
Svētdiena, 26. jūnijs
Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis, Ingūna

Radu un kaimiņu būšana. Valtera Sīļa un Elmāra Seņkova Igaunijas teātrī Vaba Lava iestudēto izrāžu recenzija

Igaunijas teātris Vaba Lava Rīgā parāda režisoru Valtera Sīļa un Elmāra Seņkova iestudējumus, kuros atšķirīgā veidā atklājas varoņu emocionālā pasaule

Fakts, ka latviešu režisori iestudē kaimiņvalstīs, vienmēr priecē, bet ne vienmēr izdodas izbrīvēt laiku, lai dotos uz Klaipēdu vai Tallinu, tāpēc jo priecīgāks ir fakts, ka Dirty Deal Teatro, sadarbojoties ar Igaunijas skatuves mākslas centru Vaba Lava un Igaunijas teātra aģentūru, atrada iespēju parādīt Rīgā divus iestudējumus, kā arī sarīkot igauņu dramaturģijas lasījumus. Šajā recenzijā pievērsīšos abām izrādēm, kurās Baltijas konteksts brīžiem tiek izspēlēts paradoksālā veidā.

Vaba Lava (tulkojumā – Brīvā skatuve) faktiski ir projektu teātris ar skatuvēm Tallinā un Narvā, bet, kā apliecina maija afiša, izrādes tiek rādītas arī citur Igaunijā. Teātra programmai ir kuratori uz vienu vai divām sezonām, un abi latviešu režisoru iestudējumi tapuši laikā, kad kuratora pienākumus veica Latvijā labi pazīstamais lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškevičs.

Mans tuvākais bandīts

Rasas Bugavičutes-Pēces autobiogrāfiskā luga Man bija brālēns vēsta par bērnības draugiem – pašu autori un viņas brālēnu Lietuvā, kurš kļuvis par Kauņas mafijas gangsteri un nošauts 27 gadu vecumā, turklāt viņa slepkavas bijuši igauņi. Tas ļāvis autorei skumji jokot par savdabīgu Baltijas ceļu. Tas ir skumjš stāsts par sirsnīgu draudzību, kas autores dzīvē ir bijusi ļoti nozīmīga, un faktiski liek nonākt pie diezgan vienkārša secinājuma – mēs mīlam savu tuvāko kā sevi pašu arī tad, ja apzināmies, ka šis tuvākais iet riskantus ceļus, sēž cietumā, dara pāri citiem cilvēkiem un beigās zaudē dzīvību brutālā veidā. Luga ir ļoti emocionāla, tāpēc ir svarīgi, ka tā skatuviski atklāta precīzā, pragmatiski konstruētā risinājumā, kura atsvešinājums līdzsvaro sentimentu pēc drauga, kura vairs nav.

Pandēmijas laika ierobežojumi Valtera Sīļa iecerei ir izrādījušies parocīgi – tā kā viena no vēstītājām ir dzīva, bet otrs – miris, viņi atrodas katrs savā spēles laukuma pusē un fiziski ir tālu viens no otra. Scenogrāfs Uģis Bērziņš iekārtojis kaut ko līdzīgu darba vietām, kurās ir arī vajadzīgie rekvizīti, piemēram, fotoalbums. Aktieru sejas un ķermeņi sastopas uz ekrāniem, jo darbība tiek filmēta un arī uzsvērti inscenēta, piemēram, vēja plandītos matus panākot ar visparastāko fēnu. Atšķirībā no daudziem mūsdienu teātra projektiem, kuros darbībā iesaistās operatori, aktieri Rea Lesta un Henriks Kalmets filmē sevi paši, kombinējot dzīvo kadru ar Lauras Romanovas video. Vienkārši, pat uzsvērti primitīvi tiek filmēti arī gaismas efekti, kas apzīmē diskotēku, utt. Režisors pats kādā intervijā iestudējumu definē kā izrādi lekciju un uzsver tās estētikas tuvību filmai.

Veids, kādā abi varoņi eksistē uz skatuves, ir līdzīgs, tomēr vienā ziņā atšķirīgs. Stāstītāja Rasa izrādes laikā vizuāli nemainās un virza stāstu, bet viņas brālēns Deimants ir šī stāsta galvenais varonis, kurš ik pa brīdim pārģērbjas. Brālēns ir noslēpumains, jo daudz ko māsīcai nestāsta, daudznozīmīgi novelkot: "Ra-a-a-asa!" brīžos, kad saruna ievirzās riskantā teritorijā. Tomēr Kalmets ne mirkli nespēlē kaut ko vairāk par brālēnu – jā, brīžiem viņā ir kaut kas provinciāli amizants, kad gribas eleganti iznesties dzimšanas dienā, taču viņā nav pilnīgi nekā no tām pazīmēm, kas mums signalizētu par noziedznieku, jo tāds Deimants nav Rasas atmiņās. Faktiski brālēns aizpilda meitenes neesošā vecākā brāļa vietu (kaut viņš nav vecāks), viņš pieaug ātrāk, viņa pieredze ir skarbāka, un Rasa kādā brīdī saprot, ka ir kaut kādā ziņā greizsirdīga uz brālēna draudzeni, vēlāko sievu. Izrāde ir dokumentāla, varoņu vārdi īsti, un tā ir atšķirība no autores lugas un romāna Puika, kas redzēja tumsā, kurā dokumentalitātes ir mazāk, tā lielākā mērā ir literāra versija.

Man bija brālēns ir projekts ar skaidriem spēles noteikumiem, tehniski veikli realizēts, tas rada ilūziju par izrādes uzbūves vienkāršību, taču pats galvenais ir stāsts, ko režisoram ar abiem aktieriem izdodas izlasīt precīzi, emocionāli aizķeroši.

Paša gatavota sirsniņa

Elmāra Seņkova izrāde Divas garāžas sakņojas viņa iestudējumā Par tēviem Latvijas Nacionālajā teātrī, lai arī nosacīti – garāžas vidē, ko šoreiz iekārtojis scenogrāfs Illimārs Vihmars, Edgara Mākena mūzikā un latviešu aktieru rūtainajos kreklos. Izrādes programmiņā publicēts režisora teksts par tēvu, taču konkrētajā iestudējumā tam vairāk ir emocionāla fona nozīme. Līdzīgi kā Valtera Sīļa izrādē, arī Divās garāžās ir nodalītas divas spēles ligzdas, vienā no tām saimnieko latviešu aktieri Agris Krapivņickis un Matīss Budovskis, otrā – igauņu aktieri Simeoni Sundja un Karls Roberts Sāremē.

Izrāde ir veidota kā amizanta klaunāde, kurā vīrieši publikai demonstrē savus izgudrojumus un atklājumus, kā garāžas vidē no vieniem priekšmetiem izgatavot ko citu vai vienam mērķim paredzētas lietas izmantot citām vajadzībām. Lielākoties šīs idejas ir groteskas, jo pēc tām nav lielas vajadzības – nav jēgas plastmasas pudelei nogriezt augšpusi un izmantot to kā piltuvi, ja normāla, rūpnīcā ražota piltuve stāv turpat uz galda. Ne velti citi recenzenti jau piesaukuši postpadomju telpu – tieši no tā laika, kad daudz ko nevarēja dabūt, nāk šādas idejas (atceros bērnībā lasītu no krievu valodas tulkotu grāmatu zēniem, kurā bija pamācība, kā, pie pamatnes pielīmējot pudeļu korķus, var izgatavot paklājiņu, ko nolikt pie ārdurvīm). Aktieri runā izteikti primitīvā angļu valodā (cik zināms, Igaunijā igauņu aktieri runā igauniski), viņu entuziasms ir neizsīkstošs stundas un 50 minūšu garumā, iezīmējot zināmu sacensību starp abām spēles laukuma pusēm.

Tiesa, nevar nepamanīt, ka režisors ir pieļāvis, ka latviešu puse dominē. Tas it kā ir likumsakarīgi, abi aktieri ir Elmāra Seņkova domubiedri, kuri darbojas apvienībā EsArte, kas ir izrādes līdzproducente. Tomēr izrādei būtu nācis par labu, ja būtu izdomāta kāda palīdzība abiem igauņu aktieriem, no kuriem viens ir pavisam maz pamanāms. Protams, visas zīmes liecina, ka gala versija radīta, saliekot kopā pašu aktieru piedāvājumu, tomēr šobrīd igauņu pienesums ir manāmi pieticīgāks.

Abiem pāriem ir raksturīga arī iekšējo attiecību dramaturģija, proti, viens no vīriešiem ir līderis, otrs paliek it kā otrajā plānā. Īpaši šāds modelis darbojas tieši igauņu pusē. No latviešiem Matīsa Budovska varonis ir plātīgāks, bet viņam daudz kas nesanāk, savukārt viņa garāžas biedru Agris Krapivņickis atveido konsekventā nopietnībā, ar komisku pārliecības spēku par savu pētījumu nozīmību – te lai pieminam cīņu ar kaijām vai pašā sākumā aplikto jostu ar papildsekcijām dažādu priekšmetu nēsāšanai. Krapivņicka varonis tikai skumji nopūšas, kad kolēģis aizņemas čības – nav jau pirmā reize, kad tas notiek un nebeidzas pārāk labi. Aktieru radītā vientuļo vīriešu pasaule caur savu groteskumu reizē ir arī ļoti skumja – var jau stāstīt, ka sievieti var aplaimot ar paša izgrieztu kartona sirsniņu, tikai sievietes te tuvumā negrozās. Vispārinot – mēs redzamās ainiņas varam uztvert arī kā alegoriju par mūžu, kas tiek aizvadīts sīkumos, dižojoties vienam otra priekšā ar iedomātiem sasniegumiem un neizbāžot degunu laukā, kur rit īstā dzīve.

Divām garāžām nāktu par labu, ja iestudējums būtu kompaktāks. Pašlaik ir sajūta, ka režisors nav gribējis atteikties no aktieru paveiktā, taču neizbēgami pienāk brīdis, kad skatītājam ir skaidrs, ka viss te turpināsies šādā garā un principā var ilgt bezgalīgi. Izrāde gan smīdina, gan aizkustina, un tomēr tās kopējais vēstījums apsīkst diezgan ātri, un tā turas tikai uz aktieru četrotnes šarma un spējas piesaistīt publikas uzmanību.

Baltijas teātra procesi pamazām bagātinās ar kopprojektu pieredzi, turklāt tematiski un estētiski tie ir arvien daudzveidīgāki (atgādināsim, ka Dirty Deal Teatro ir arī visai reti rādīts kopražojums ar Kauņas Drāmas teātri – Valtera Sīļa izrāde Frankenšteina komplekss ar diviem latviešu un diviem igauņu aktieriem). Šie vingrinājumi ir rosinoši, un būtu jauki, ja atrastos iespēja tos Latvijā parādīt vēl kādu reizi.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja