Septiņi vēsturisko situāciju atspoguļojoši atskaites punkti no 1933. līdz 2031. gadam, ielūkojoties viena Liepājas dzīvokļa vēsturē, – tā īsumā iespējams raksturot Liepājas teātrī tapušo jauniestudējumu Dzīvoklis Valtera Sīļa režijā. Pats par sevi šāds paņēmiens nav nekas teātra vēsturē nepiedzīvots, taču tas ir risināts konsekventi, pat ja ne vienmēr ainu piepildītība ir līdzvērtīga.
Par Rasas Bugavičutes-Pēces lugas atskaites punktu izvēlēts 2025. gads, kad Amerikas latvietis Alfrēds Jr. rāda meitai Madlēnei dzīvokli, kuru vēlētos viņai uzdāvināt, nenojauzdams, ka meitas plāni saistās ar pavisam citu nākotnes scenāriju. Dzīvokļa telpu rādīšana kļūst par iestudējuma struktūras pamatu, jau sākotnēji atpakaļgaitā atrādot dažādus tā apdzīvošanas posmus, kas pēc tam klāsies cits citam pāri gluži kā gadu gaitā līmētās tapetes.
Proporciju jautājums
No vienas puses, ir skaidrs, ka šādā veidā, plucinot katra izvēlētā gada stāstu pa daļām, katra konkrētā vēstījuma jauda mazinās, jo notikumi tiek saskaldīti un izkaisīti pamīšus, bet montāža notiek jau skatītāja galvā. No otras puses, izvēlētais paņēmiens ļauj uzturēt izrādes dinamiku, jo notikumi plūst cits caur citu, kaut arī laikmetu sasaukšanās manāma lielākoties pastarpināti. Ir arī spilgti atradumi: kad okupante Tatjana uzvelk aizbēgušās Emīlijas zilo kleitu, bet Emīlija tādā pašā kleitā redzama skatuves otrā malā vai kad Velta jaunībā un Veltas tante 28 gadus vēlāk vienādā rītasvārkā ar vienādu masāžas uzparikti sinhroni apstrādā savu augumu. Vēl no viena laika otrā pārlido kāds zupas kausiņš, dažādu laikposmu dalībnieki vienlaikus guļ vienā gultā, bet brīžiem šķiet, ka šādu saspēļu starp paralēlajiem stāstiem varētu būt pat vairāk. Problēma ir, ka šādā variantā nākas atlasīt maksimāli tipiskas situācijas, kas ilustrē katru atainoto laikmetu, un tas draud ar stereotipu tiražēšanu. Režisoram palīgā nāk kinoestētika.
1933. gada epizodēs par konservatīvā advokāta Alfrēda un viņa nedaudz dumpīgās sievas Emīlijas attiecībām aktieri Rolands Beķeris un Anete Rimkus runā izteiktā retromanierē ar uzsvērtu burtu "l", kādu to esam dzirdējuši filmā Zvejnieka dēls. No raksturu un attiecību izvērsuma viedokļa šis pāris ir veiksmīgākais izrādē, iezīmējot sievas centienus lauzt vīra stereotipus par pareizu ģimenes modeli, kurā viņai atvēlēta dekoratīva loma. Brīdī, kad saskaņa šķiet sasniegta, sākas okupācija. 1940. gada epizodēs Armanda Kaušeļa krievu virsnieks Mihails un viņa sieva Tatjana Lauras Jerumas atveidojumā runā krieviski, bet klusināti, un pāri klājas dublēts teksts ierakstā latviešu valodā absolūti neitrālā diktoru intonācijā. Autori atvēl šai ģimenei pa zīmīgai epizodei, arī to, ka Mihailu vajā murgi – jautājums tikai, vai tie ir par kādām pārciestām grūtībām vai tomēr paša nodarījumiem pret nevainīgiem cilvēkiem.
Tikai kā propagandas kinožurnālu tipāži, skanot piepaceltai Mārtiņa Kalitas balsij à la Boriss Podnieks, lielākoties komiski rosās 1970. gada komunālā dzīvokļa iemītnieki, lai gan arī šajā estētikā parādās dramaturģes rūpe par sievietes situāciju padomju laikā. Andas Albužes Veltas tante 1998. gadā runā pārsvarā brašus monologus un kopā ar Rolanda Beķera epizodiski uzklīstošo Tomiņu skatās... seriālu Dzīvoklis un arī pati izskatās kā izkāpusi no kāda sadzīviska seriāla. Tomiņa biogrāfija ir tikai ieskicēta un prasītos tikt izvērsta apjomīgāk, bet acīmredzot upurēta izrādes kopējās kompozīcijas dēļ. Četri studenti no "audiovizuāļu" programmas paši cenšas radīt mākslu ar mainīgiem panākumiem. Madaras Kalnas, Valta Skujas, Kārļa Ērgļa un Artūra Irbes varoņos var just atskaņas no viņu pašu ne tik senā studentu dzīves posma, vienlaikus autori neizmanto iespēju studentu darbos iezīmēt viņu personāžu raksturus detalizētāk – skatītājam par viņu radošajām veiksmēm un neveiksmēm ir jātic uz vārda. Edgara Pujāta un Signes Dancītes tēloto trimdas tautiešu sarunas varētu būt smeldzīgākas, ja priekšplānā neizvirzītos aktieru centieni katrā ziņā atveidot amerikāņu akcentu. Valodas atšķirība ir viens no instrumentiem, kā režisors iezīmē varoņu piederību konkrētajam laikmetam, bet, piemēram, 30. gadu izrunas manierīgums, tāpat kā akcents, kas pats par sevi nav nekāds pārsteigums, tomēr nedaudz traucē emocionāli pieslēgties laulātā pāra attiecību stāstam, kas tagad izskatās/izklausās uztverams ar ironisku distanci.
Visi sīki kukainīši
Riskants solis ir iedzīvināt dramaturģes sacerētās kukaiņu un dzīvnieku intermēdijas ar izteikti butaforiskiem kostīmiem, lai arī horeogrāfe Kristīne Brīniņa ir rūpīgi veidojusi kustību partitūru. Ievas Kauliņas radītie Zirnekļa, Skudras, Sudrabainās zvīņenes un citu radību kostīmi absolūti mērķtiecīgi izkrīt no šķietamā reālisma estētikas, jo arī dramaturģiski tiem ir atšķirīga – komentējoša – loma, turklāt šiem monologiem nav sakara ar konkrētiem atveidojamiem gadiem. Tāpēc šie tēli nodēvēti par mūžīgajiem kukainīšiem. Tēliem, kuru maskas pa kārtai uzvelk izrādes dalībnieki, ir dubulta funkcija – tie atdala izrādes daļas, noslēdzot vienas telpas stāstus un netieši sagatavojot nākamajai, kā arī sniedz pārlaicīgu komentāru dzīves ritējumam, atgādinot, ka mazākās radības ir izturīgākas nekā cilvēki.
Izrāde Dzīvoklis kā mēģinājums uz teātra skatuves atspoguļot kādu laikmetu zināmā mērā līdzinās Valtera Sīļa 2018. gada izrādei Liepāja – Latvijas galvaspilsēta, kas gan vairāk balstījās vēsturiskos faktos. Jaunā izrāde ir formas ziņā brīvāka, bet kopumā sliecas drīzāk tā dēvētās gudrās izklaides virzienā, skarot arī sāpīgus vēstures periodus, bet nenonākot līdz tādai līdzpārdzīvojuma pakāpei, lai skatītāju emocionāli satricinātu. Nākamajā sezonā, kā liecina publicētie repertuāra plāni, teātris konsekventi nolēmis pievērsties oriģināldramaturģijai, arī vismaz daļēji biogrāfiskiem darbiem. Atliek cerēt, ka lugās, kuras vēl taps, būs pietiekami daudz vielas apjomīgu un gana sarežģītu raksturu izstrādei.
DZĪVOKLIS
Liepājas teātrī 19.IX, 10.X plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–35