Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +23 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 12. jūlijs
Indriķis, Ints, Namejs

Sibīrijā āboli neaug. Leļļu teātra izrādes Sibīrijas haiku recenzija

Lietuviešu autoru Jurgas Viles un Linas Itagaki grafiskais romāns Sibīrijas haiku ieguvis tehniski perfektu un emocionāli iedarbīgu skatuves versiju Latvijas Leļļu teātrī Valtera Sīļa režijā

Šķiet, nevar būt lielāks kompliments izrādei, ja rakstniece, pēc kuras darba tā iestudēta, publiski pavēsta, ka atgriezīsies skatīties to vēlreiz jau kopā ar savu tēvu – grāmatas galvenā varoņa prototipu. Tieši tā uz režisora Valtera Sīļa izrādi Sibīrijas haiku Latvijas Leļļu teātrī reaģēja grafiskā romāna autore Jurga Vile, kura pirmizrādes vakarā bija zālē kopā ar grāmatas tulkotāju Daci Meieri.

Lietuviešu rakstnieces Jurgas Viles un mākslinieces Linas Itagaki grafiskais romāns Sibīrijas haiku ir pierādījums, ka komiksa forma ir piemērota arī nopietnu literāru darbu radīšanai. Vēlāk izrādījās, ka šī forma nav šķērslis arī dramatizējumu radīšanai un stāsta iedzīvināšanai uz skatuves. Lietuvā pašlaik ir vismaz divi Sibīrijas haiku iestudējumi profesionālajos teātros, savukārt Latvijā divus gadus pirms iestudējuma Leļļu teātrī veiksmes stāstu piedzīvojusi režisores Māras Zaļaiskalns skatuves versija Rēzeknes Tautas teātrī, kas neapšaubāmi ir viens no spēcīgākajiem darbiem Latvijas amatierteātros pēdējos gados.

Izrāde kā filma 

Tehniski iestudējums ir veidots absolūti konsekventi un precīzi. Uz skatuves ir vairākas kameras, melnā tērpti aktieri darbojas ar papīra lellītēm, foniem un arī attēliem, īstām substancēm, kas imitē, piemēram, asinis, paši veido arī skaņu fonu un dzied. Izrādes mākslinieks Uģis Bērziņš vienlaikus ir respektējis Linas Itagaki radīto tēlu pasauli un adaptējis to rādīšanai uz skatuves "dzīvās filmas" tehnikā. Pusi skatuves aizņem liels ekrāns, uz kura tiek iedzīvināts stāsts, aktieri pustumsā darbojas otrā malā, viņiem ir mikrofoni, kas ļauj ne tikai labāk sadzirdēt viņu teikto, bet arī rada papildu filmas efektu, it kā varoņu balsis būtu ierunātas. Vienlaikus mēs redzam, kā aktieri reāli darbojas, kož ābolā un sarindo tā gabaliņus uz papīra, rīkojas ar klabekļiem, kas imitē vilciena troksni, tiesa gan, režisors tomēr ir slāpējis šo "virtuves pusi", pakārtojot to ekrāna stāstam, lai pārāk nesadalītu uzmanību starp divām pasaulēm. Iespējams, no lielāka attāluma šis balanss ir jūtamāks, bet, ja sēž pašā priekšā zem ekrāna, kā tas gadījās šīs recenzijas autoram, neizbēgami prioritārs kļūst tas, ko var redzēt tieši uz ekrāna.

Valters Sīlis, dramatizējot Jurgas Viles darbu, ir respektējis tā kompozīciju – sākot jau no autores priekšvārda, ko interpretē Baiba Vanaga, tad seko aina no stāsta beigām, kad bērni ar tā dēvēto bāreņu vilcienu atgriežas no Sibīrijas, un tikai tad stāsts iesākas no sākuma – tieši kā grāmatā. Nosacīti atdzīvojušies zīmējumi rada zināmu atsvešinājumu tādā nozīmē, ka nedaudz absorbē vēstījuma traģismu, īpaši otrā cēliena beigās, kad pēc briesmīgā sniegputeņa vairāki stāsta varoņi iet bojā. Šķietamās filmas forma ļauj ļoti dinamiski pārsviesties no vienas epizodes uz nākamo, mainīt darbības vietas un izvairīties no jebkāda butaforisma.

Kaleidoskopiskums kā princips atbilst galvenā varoņa – desmit gadu veca zēna atmiņu plūdumam, kas rit no viena notikuma uz otru, īpaši neiedziļinoties tajā, kāpēc notiek tas, kas notiek. Aļģis fiksē to, kas notiek, bet daudz ko mēs varam tikai nojaust starp rindām. Piemēram, ja autore būtu uzrakstījusi psiholoģisku romānu no kāda pieaugušā skatpunkta, dramatisma dziļums neapšaubāmi būtu lielāks – kaut vai Petronēles tantes liktenis, faktiski nejauši nonākot Sibīrijā, izsakot emocijas caur haiku rindām un labprātīgi piesakoties doties strādāt uz tālajiem ziemeļiem, kur, kaut arī atsūtītās vēstules saturs ir šķietami dzīvespriecīgs, sievietei tomēr neklājas viegli. Atsevišķu melodrāmu varētu sarakstīt arī par lietuviešu skolotājas un demobilizēta krievu karavīra mīlas stāstu ar traģisku finālu. Valters Sīlis kā dramatizētājs atlasījis būtisko, piemēram, arī pagarie vēstuļu teksti, kurus pilnā apjomā redzam uz ekrāna, skaļi tiek nolasīti daļēji, respektējot izrādes temporitmu.

Balsis, kas uzrunā

Mākslinieka Uģa Bērziņa, videomākslinieka Toma Zeļģa, gaismu mākslinieka Ulda Andersona un mūzikas autora Gata Krievāna pienesums izrādei palīdz izveidot to suģestējošo vienību, kad, par spīti skarbajam vēstījumam, skatītājs jūtas savaldzināts, aizkustināts (bet ne nomākts) un gatavs skatīties vēl. Zīmējumu smalkums tikai ar dažiem izteikti spilgtas krāsas akcentiem, piemēram, nošautā zostēviņa Mārtiņa asinīm, atbilst oriģinālo zīmējumu stilizācijai atmiņu albuma brūnganajā krāsu paletē, savukārt mūzika ir klātesoša, bet nevienu brīdi neizvirzās priekšplānā ar kādiem efektiem, kas te nebūtu vietā. Protams, šo iespaidu nostiprina arī aktieri, kas šķietami atstāti otrajā plānā un patiešām vairāk nodarbināti tīri tehniski, taču viņu balsis dod izrādei dzīvību.

Rihardam Zelezņevam Aļģa loma ir nozīmīga gan apjoma ziņā, gan, kā aktieris pats apstiprinājis, arī saturiski. Aļģis kā stāstītājs uztur visu izrādes karkasu, pārējiem aktieriem – Baibai Vanagai, Elīnai Bojarkinai, Kristīnai Varšai un Artūram Putniņam – iesaistoties neskaitāmu tēlu virknes "apskaņošanā". Režisors izvēlēto estētiku ne brīdi nelauž, kaut gan teorētiski varētu ieviest kontrapunktu, kurā "filma" apraujas un aktieris iznāk priekšplānā.

Teātris rekomendē izrādi bērniem vecumā virs desmit gadiem, un, ņemot vērā stāsta traģismu, tas ir adekvāts ierobežojums. Pirmizrādē varēja novērot bērnu uztveres jūtīgumu, piemēram, man blakus sēdošā meitenīte sarāvās brīdī, kad uzraugi iesita ar nūju kaķim, kas zog vistas no fermas. Pieaugušajam šī īsā dažu sekunžu epizode šķiet ikdienišķa kopējā vēstījuma skarbumā, bet bērns to uztver saasinātāk. Taču ideālais formāts izrādei, visticamāk, būtu visas ģimenes kopējs apmeklējums, mājās atstājot tikai mazākos brāļus un māsas. Vēstījuma japāniskā pieskaņa, izmantojot arī origami, var kļūt par impulsu pievērsties papīra locīšanai ģimenes lokā.

Kopumā šis stāsts nevar neuzrunāt – ar dzimtenes mīlestību, ko simbolizē ābola tēls (pirmizrādē ar ābolu šķēlītēm cienāja arī skatītājus), ar pārdomām par smagiem pārbaudījumiem, kas var piemeklēt harmonijā dzīvojošas ģimenes, ar empātiju pret konkrētu cilvēku likteņiem un galu galā paralēlēm ar dzimtā vai draugu un paziņu lokā zināmiem vecvecāku vai citu radinieku Sibīrijas stāstiem.

Izsūtījuma tēma no bērna skatpunkta mūsdienās iegūst jaunu dimensiju, kad domājam par Krievijas nolaupītajiem ukraiņu bērniem. Atgādinājums par Sibīriju teātra izrādes formā, kādu mums nemaz nav tik daudz, ir būtisks tieši tāpēc, ka sasniedz dažādu paaudžu skatītājus.

Sibīrijas haiku
Latvijas Leļļu teātrī 4.II plkst. 11 un 14, 16.II, 15.III plkst. 18.30, 16.III plkst. 15
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–20

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja