Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +20 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 30. maijs
Lolita, Vitolds, Letīcija

Spilgti un ambiciozi. Sinfonietta Rīga, LNSO un Latvijas Radio bigbends atklāj sezonu

Azartiskais muzicēšanas prieks kamerorķestra Sinfonietta Rīga, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un Latvijas Radio bigbenda sezonas atklāšanā

Normunda Šnē diriģētais Valsts kamerorķestra Sinfonietta Rīga 17. sezonas atklāšanas koncerts 23. septembrī Lielajā ģildē kopā ar latviešu vijolnieci, Berlīnes filharmoniķu mūziķi Vinetu Sareiku, un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 97. sezonas atklāšana orķestra galvenās viesdiriģentes Kristīnas Poskas vadībā 30. septembrī Lielajā ģildē kopā ar Amsterdamas Karaliskā Concertgebouw orķestra altu grupas līderi Santu Vižini bija īsti pašmāju orķestru mūzikas svētki. Šiem abiem spilgtajiem notikumiem vēl noteikti jāpiepulcē Latvijas Radio bigbenda uzstāšanās Dzintaru koncertzālē 1. oktobrī kopā ar zviedru komponistu un aranžētāju Matu Holmkvistu un Latīņamerikas viesmūziķiem – brazīliešu bundzinieku Kiko Freitasu un jauno kolumbiešu pianistu Hesusu Molinu.

Izcili! – tas šoreiz būtu nepietiekams, pārlieku bezpersonisks novērtējums. Visus trīs koncertus īpaši atraktīvus un uzrunājošus darīja radošā brīvība un azartiskais muzicēšanas prieks, kas ļauj visā pilnībā atraisīties un starot spilgtajām skatuves personībām. Otrs kopsaucējs bija diriģenta, solistu un orķestra mūziķu savstarpējā saskaņa. Brīvība un ideālā saskaņa ļāva visiem būt uz viena viļņa.

Melodiskais centrs

Johannesa Brāmsa Vijoļkoncerta muzikālais daiļums un vienlaikus prasīgums pret solistu ierindo to šī žanra izcilāko darbu desmitniekā pasaules mūzikas vēsturē. Augstajam novērtējumam nav traucējis nedz tas, ka Brāmss, meklējot mūzikā dziļāku, dvēseliskāku saturu, ir principiāli atteicies no virtuozitātes ārējās, demonstratīvās spozmes, nedz tas, ka neērto pasāžu un citu tehnisko grūtību dēļ šis opuss savulaik ironiski dēvēts par "koncertu pret vijoli". Varētu pat jautāt, vai vijolniekam ir vērts mocīties. Šādi jautājumi Vinetai Sareikai nav aktuāli. Viņas atskaņojumā apbūra vieglums, sirsnīgais siltums un neviltotais muzicēšanas prieks, ar kādu māksliniece, gluži kā rotaļājoties, izspēlēja Brāmsa Vijoļkoncerta sarežģītās pasāžas, kuras daudzi citi skarbi plēš sūrā cīņā ar materiāla pretestību.

Pateicoties vijolnieces mākslinieciskajam briedumam un izcilajai spēles tehnikai, te valdīja radošā brīvība, kas ļāva niansēti, aizrautīgi un dziļi personiski izgaršot skaņdarba cilvēcisko vēstījumu, it īpaši Vijoļkoncerta izteikti simfonizētajā pirmajā daļā Allegro non troppo un otrajā daļā Andante – melodiskajā liriskajā centrā. Vinetas Sareikas pārliecinošā radošā brīvība izrādījās visaptveroša, jo tā iedvesmoja un aizrāva arī visus pārējos izpildījuma dalībniekus. Lielisks partneris vijolei bija Pētera Endzeļa izjusti dziedošais obojas solo, kas Vijoļkoncerta otrās daļas gaitā no sākotnēji konkurējoša melodijas galvenā nesēja pārvērtās uzticamā, atbalstošā sarunbiedrā. Savukārt dzirkstoši virtuozajā finālā Vinetas Sareikas vijoļspēle iesvilās īsti ungāriskā deju azartā – tik dedzīgā un dabiskā, it kā spēlētu tautas mūziķis.

Lai gan Sinfonietta Rīga ir visneatlaidīgākais latviešu komponistu jaundarbu rosinātājs un orķestru sezonas atklāšanas koncertos esam pieradināti gaidīt kāda speciāli pasūtīta pašmāju autora opusa pirmatskaņojumu, šoreiz tā nebija. Atlika vien atsaukt atmiņā iepriekšējās sezonas sākumu ar Agnetas Krilovas Otrās simfonijas pirmatskaņojumu un instrumentāli krietni paplašinātā sastāva orķestra izpildījumā klausīties Roberta Šūmaņa Pirmo jeb Pavasara simfoniju. Lai gan šajā lasījumā jau līdz ar pirmajām trompešu fanfarām juta dabas atmodas enerģiju un spilgti izdevās gan pavasarīgā negaisa ilustrācija, gan eleganti rotaļīgās instrumentu saspēles un dzīvīgā, precīzā agoģika Skerco daļā, liriskajā vēstījumā otrajā daļā pietrūka skanējuma siltuma un romantiskās vibrācijas. Bija sajūta, ka kaut kas mūziķus tur pārlieku lielos grožos, neļauj atraisīties. Vai tā būtu pārmērīga tieksme pēc perfekcijas un precizitātes?

Iespējams, Normunda Šnē gaume un estētiskie kritēriji neļauj pilnā mērā atvērties romantisma jūtīgumam, interpretācijā dodot priekšroku klasicisma estētikai un mūzikas arhitektūrai. Jau gribējās teikt – atturīgai stabilitātei, ja vien Latvijas aktuālā politiskā vide nebūtu tik ļoti uzurpējusi un nodeldējusi gan stabilitātes, gan saskaņas jēdzienus. Tomēr par saskaņu būs jārunā, un tūlīt pat.

Enerģiskā saspēle

Arī LNSO sezonas atklāšanas vakara galvenais iedvesmojošais notikums bija saistīts ar solistu un orķestra saspēli. Volfganga Amadeja Mocarta Sinfonia concertante vijolei, altam un orķestrim (Mibemol mažorā, K.364) lasījums apbūra uzreiz. Igauņu vijolnieka Roberta Traksmana un latviešu altistes Santas Vižines izsmalcinātā un azartiski enerģiskā saspēle izvērtās muzikāli atraktīvā un dziļi cilvēciskā sarunā. Brīžiem tā bija saulaina prieka pārpilna, brīžiem eleganti rotaļīga, pat šķelmīga, veselīga humora caurstrāvota, brīžiem arī skumju caurausta. Bija bauda klausīties smalki izjustajos solistu dialogos. Solistu vidū valdīja tāda saskaņa un spēles prieks, it kā viņi to vien būtu darījuši kā muzicējuši kopā. Vijole un alts dabiski turpināja un attīstīja viens otra domu un melodisko līniju, kam kvintesence bija dueta apjomīgā dubultkadence. Dzīva, atraktīva un emocionāli piepildīta bija arī solistu un Kristīnas Poskas vadītā orķestra savstarpējā komunikācija. Jā, tieši patiesā muzicētprieka neatvairāmā vara bija šī vakara lieliskākais guvums.

Pamatīgs, romantiski masīvs, savā pilnskanībā vērienīgi eksaltēts un krāšņi svinīgs dievišķās gaismas apliecinājums cauri dramatiskām cīņām bija Antona Bruknera Septītā simfonija, kurā zīmīgais Vāgnera tubu izmantojums drīz saplūst ar spēcīgu visa orķestra tutti, tostarp arī varenā unisonā. Simfonijas "dievišķo garumu" (tā ilgst vairāk nekā stundu) Kristīna Poska spēja koncentrēt mērķtiecīgā dramaturģijā, neļaujot uzmanībai atslābt. LNSO sezonas atklāšana šoreiz aizpildīja arī pirmatskaņojumu nišu, dodot iespēju beidzot Latvijā noklausīties vēl pirms kovidēras komponēto un ASV jau atskaņoto Krista Auznieka skaņdarbu Šķērsošana/Crossing.

Trīsdesmit gadu vecais Krists Auznieks savas paaudzes skaņražu vidū izceļas ar jau izkoptu mūzikas valodu, kura neatkarīgi no koncepcijām un filosofiskiem pamatojumiem valdzina ar savdabīgu, mirguļojošu tagadnes acumirkļa skaistumu, kas iestiepjas bezlaika, bezrobežu telpā un ir radniecīgs plenērā gleznoto impresionisma ainavu gaismojumam. Šīs sezonas LNSO rezidējošā komponista statuss ļaus Kristam Auzniekam attīstīt savu talantu ar simfonisku vērienu. Bet iesākumam – vienpadsmit minūšu ilgā Šķērsošana, ko pirms LNSO jau atskaņojis Atlantas simfoniskais orķestris un daži citi kolektīvi, to vidū arī Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

Krista Auznieka jaunradē neizbēgamā un interesantā veidā savijas džeza, minimālisma, impresionisma harmonisko krāsu un arī spektrālās mūzikas ietekmes. Zīmīgi, ka arī lineārā domāšana arvien rezultējas krāšņās, iekšēji kustīgās, dzīvi vibrējošās harmoniju vertikālēs. Autora konsekventais, atpazīstamais radošais rokraksts, par spīti pārstāvēto žanru daudzveidībai, brīžiem rada iespaidu, ka komponists arvien turpina uz priekšu vienu skaņdarbu. Jaunākajos opusos viņš jau iet nedaudz citu, jūtami atonālāku ceļu, taču varbūt ir vērts jaunā kvalitātē atgriezties pie nevairīšanās arī no tonālo at ­ blāzmu skaistuma, kas apbur Šķērsošanas hipnotiski relaksējošajā makrokosmosa un vienlaikus mikrokosmosa plūsmā?

Bosanovas ritmā

Būtu absurdi un netaisnīgi šajā apskatā ignorēt Latvijas Radio bigbenda izcili nospēlēto Riodežaneiro džeza vakaru Veltījums bosanovai ar Latīņamerikas mūzikas zvaigznēm – sitaminstrumentu meistaru Kiko Freitasu no Brazīlijas un jauno, patiesi ģeniālo kolumbiešu pianistu Hesusu Molinu. Šī programma tapusi un tikko Stokholmā ierakstīta sadarbībā ar bigbenda pastāvīgo sadarbības partneri zviedru pianistu un aranžētāju Matsu Holmkvistu. Viņa ārējais ziemeļnieciskais miers, neuzbāzīgi koordinējot priekšnesumu uz skatuves, ir tikai šķitums.

Matss Holmkvists speciāli Latvijas Radio bigbendam ir izveidojis oriģinālus, instrumentāli sarežģītus brazīliešu bosanovas leģendas Antoniu Karlusa Žobima populāro kompozīciju aranžējumus. Vadot muzicēšanu Dzintaru koncertzālē, viņš omulīgi brīvā gaisotnē iesaistīja sarunā Kiko Freitasu. Sitaminstrumentu virtuozs, kuru žurnāls Modern Drummer 2019. gadā atzinis par pasaules bundzinieku numur viens, bija šīs programmas mugurkauls un centrālā ass. Savukārt pārsteidzošs atklājums bija vēl pavisam jaunā Kolumbijas talanta Hesusa Molinas neparasti virtuozais un iejūtīgais pianisms, ko caurstrāvoja nevis jaunībai raksturīgā vēlme demonstrēties, bet gan tīrs, bērnišķīgi neviltots prieks par mūziku un muzicēšanu ansamblī. Vienkārši dzimis mūzikai! Ar spožām improvizācijām izcēlās arī Latvijas Radio bigbenda mākslinieki: lieliski zinot, ko viņi spēj, Matss Holmkvists viņiem izvirzījis sarežģītus uzdevumus, ļaujot izpausties spilgti un ambiciozi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja