Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +23 °C
Daļēji saulains
Otrdiena, 28. maijs
Vilhelms, Vilis

Stipro māšu demontāža. Rasas Jansones izstādes Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael recenzija

Mākslinieces Rasas Jansones protesta asmens viņas jaunākajā izstādē ir vērsts pret koncepciju, ka "bērns ir viss, bet māte ir vien trauks, ligzda, ala, kur šim bērnam izaugt".

Bieži ticis spekulēts par feminisma mākslas klāt (ne)esamību Latvijā vai mākslinieču negribīgo saikni ar šo kustību. Tomēr šī parādība ir atrodama, vien jāatsakās no pārāk šauriem paša jēdziena definējumiem. Proti, feministiski interpretējama māksla var arī nebūt izteikti radikāla vai politiska, kas sabalsojas ar citu postsociālisma zemju situāciju. Pērn Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā sarīkotā izstāde Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā. 1965–2023 sekmēja tēmas apzināšanu un tulkošanu tieši šādā virzienā, lai arī projekta rezonanse bija diezgan komplicēta.

Gleznotāja, kuratore un kritiķe Rasa Jansone, kura šad tad veidojusi pa kādai instalācijai, ir starp redzamākajām šīs ievirzes pārstāvēm. Pašlaik Rīgas galerijā Alma notiek viņas personālizstāde Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael.

Pirms gadiem desmit Rasa Jansone izcēlās ar ekspresīva reālisma manierē gleznotiem lielformāta portretiem izstādēs Barošanas migla (2014) un Sīkais (2015) – māšu un bērnu sejām, kurās nemiera, baiļu, pārguruma notis ienes robustie, irdenie, objekta harmonisko veselumu izšķīdinošie triepieni. Līdzīgi satraucošas noskaņas var tvert arī citu tēmu apspēlē, piemēram, sērijā Pašportrets. Trenažieris (2017) ar palielinātu mīksto rotaļlietu "portretiem". Pēdējos gados Rasa Jansone ir pievērsusies kolāžai, miksējot žurnālu izgriezumus un citus materiālus uz gleznotiem krāsas triepienu foniem, piemēram, ciklā Trīs kārtas un vēl deserts (2020–2022).

Jaunākais cikls Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael (2023–2024), no kura galerijā Alma apskatāmi trīs monumentāli darbi, arī izmantoto resursu ziņā turpina agrākus projektus. Piemēram, ciklā Kad viņa piesēda mazliet ērtāk (2022–2023) jau figurēja itāļu renesanses korifeja Rafaela darbu transformācijas. Rasas Jansones meklējumu pazinējiem un sekotājiem varbūt nebūs daudz pārsteigumu, toties plašākai publikai var atklāties izteiksmīgs un neviennozīmīgs Latvijas feminisma mākslas piemērs.

Māte devēja 

Kā lielā daļā laikmetīgās mākslas pasākumu, komentāriem ir svarīga loma, lai gan šo to skatītājs var nolasīt arī pavisam intuitīvi, balstoties uz vispārējām kultūras vēstures zināšanām. Piemēram, sievieti māti kā galveno uzmanības objektu, kas variē no apakšveļā tērptas daiļavas, ap kuru aplipuši hibrīdi, daļēji vecmeistaru gleznoti, daļēji žurnālos reproducēti mazuļi, līdz nikna suņa turētājai, kuras augšdaļu aizsedz renesanses tēlu murskulis, vai dažādiem uzslāņojumiem aplipinātai Dievmātei ar bērniņu, kuras pamatā ir Rafaela Mazā Kauperu Madonna (ap 1505) no Vašingtonas Nacionālās galerijas. Atsauces uz sakrālo mākslu pastiprina gan vienam eksponātam pievienotā arkveida niša, gan no centrālajiem tēliem ārup vērsti starveidīgi krāsas triepieni.

Anotācija piedāvā vispārīgas pārdomas par autori interesējošo stipro māšu demontāžas tēmu, savijot mākslas vēsturi ar mūsdienu popkultūru vienotā sieviešu pakļaušanas naratīvā: "Klasiskā renesanses Madonna ir bijis viens no pirmajiem  manuāļiem, viens no pirmajiem glancētajiem padomu žurnāliem, kādai jābūt ideālai mātei." Kolāžu atšifrēšanai gan var nepietikt ar drukāto anotāciju, jo tās savā piesātinājumā ar simboliskiem elementiem atgādina emblemātiskus klasiskās mākslas paraugus. Izmantojot izstādē pieejamo kvadrātkodu, nokļūstams līdz mākslinieces audiokomentāriem. Tie ļauj uzzināt, piemēram, ka dažādus kārumus sniedzošās rokas nozīmē priekšstatu par sievieti kā mūžīgi nesavtīgu devēju, kam "nav cita attaisnojuma, kā tikai dot", košu, indīgu tropisko vardīšu klātbūtne – sievietes ilgas pēc "vardes skaistuma", kurā var nolūkoties pa gabalu un kurš nepadara ievainojamu, acīmredzot neraisot vīriešu iekāri.

Jēzus pēdiņa 

Rasas Jansones protesta asmens ir vērsts pret koncepciju, ka "bērns ir viss (jo sevišķi tāds bērns kā Kristus), bet māte ir vien trauks, ligzda, ala, kur šim bērnam iz ­ augt", citiem vārdiem, Jēzus pēdiņa uz mātes plaukstas nozīmē, ka viņš ir svarīgāks par māti. Autore šo interpretāciju ekstrapolē arī uz šodienu, apgalvojot, ka sievietes mātes loma nav būtiski mainījusies. Vēlmi būt par kaut ko vairāk nekā "trauku" vai "ligzdu" var uzskatāmi nolasīt visā sieviešu emancipācijas kustībā, lai arī tajā netrūkst savstarpēji pretrunīgu tendenču.

Ceļš līdz šai vēlmei iezīmēts, piemēram, amerikāņu antropologa Džozefa Henriha nesenajā kontroversiālajā bestsellerā par "dīvainajiem" Rietumu ļaudīm – izglītotajiem, industrializētajiem, bagātajiem un demokrātiskajiem (Weird: Western, educated, industrialised, rich and democratic). Secināts, ka šīs "dīvainības" jeb atšķirības esence slēpjas fokusā uz savām īpašībām, sasniegumiem un vēlmēm, kas ir "svarīgākas par attiecībām un sociālajām lomām": "Mēs sevi redzam kā unikālas būtnes, nevis mezglus sociālā tīklojumā, kas izplešas telpā un sniedzas atpakaļ laikā." (Joseph Henrich, The WEIRDest People in the World, New York: Farrar, Straus and Giroux, 2020, Kindle ed., part I, chap. 1.)

Apzinoties šo vēlmi kļūt par unikālu būtni kā neizbēgamu un daudz plašāku procesu sastāvdaļu, nav iespējams feminismu atmest kā vienkārši lieku, nez kādēļ no kaut kurienes "importētu" ideoloģiju, jo tad nāktos palikt pie klanu un cilšu sabiedrībās sakņotās mezglu funkcijas sociālajā tīklojumā. Protams, tas nenozīmē, ka šis lomu tīklojums ir vispār atceļams, bet jautājums ir par fundamentālām akcentu pārbīdēm, kuru ieguvumi var šķist pašsaprotami un varbūt tāpēc brīžiem nepietiekami novērtēti.

Rafaels kā resurss 

Bez mātes lomas pārdomāšanas Rasas Jansones komentāri skar arī mākslas centru un perifēriju, kā arī klasiskās mākslas kanonu lomu, jautājot: "Cik daudz Rafaels (un pārējie renesanses meistari) patiešām mums pieder – kā Rietumeiropas kopienas daļai? (..) Cik liels ir glezniecības vēstures slogs uz katru mūsdienās gleznot gribētāju?" Pēc tam kad XX gadsimtā klasisko paraugu autoritāte izgaisa daudzu modernisma virzienu uzplūdos un rudimentāri saglabājās lielākoties diktatorisku režīmu ideoloģiskajā pavēnī, diez vai var runāt par glezniecības vēstures slogu kā aktuālu negāciju.

Gleznot kā Rafaelam šodien, protams, vairs nav obligāti. Cita lieta ir šī vēsture kā postmodernisma piedāvāts citēšanas resurss. Šeit vietējā kontekstā var atcerēties gan Miervalža Poļa paštēlus, kas iegleznoti Karavadžo un Žaka Luija Davida gleznās, gan Frančeskas Kirkes mūsdienīgi transformētos klasiķus personālizstādē Muzejs (2002), kā Albrehta Dīrera pašportretu ar dredu frizūru vai Johannesa Vermēra meiteni kā pancīgu zilmatainu pusaudzi. Rasas Jansones apropriēto tēlu galeriju tehnikas rakursā gan drīzāk var salīdzināt ar vācu dadaistes, dzimumu lomu un Veimāras Republikas pretrunu apspēlētājas Hannas Hehas (1889–1978) kritiskajām fotomontāžām nekā ar iepriekšminētajām postmodernisma versijām. Taču Hehas kolāžu tradīciju, kas nebija orientēta uz klasiķu gleznām, Rasa Jansone ir pavērsusi specifiski renesansiskā gultnē.

Kā vēl viens pārdomu virziens izstādē parādās digitālā saskarsme ar mākslu; internets tiešām obligāti neatceļ interesi redzēt oriģinālus, lai gan ļoti iespējams, ka digitālā pietuvinājumā saskatāms vairāk nekā ļaužu pārpilnā muzejā, kur meklē ­ tais šedevrs var izrādīties norobežots ar papildu aizsarglīdzekļiem. Katrā ziņā digitālās izdrukas atvieglo kolāžu veidošanu, neliekot kā senākos laikos paļauties uz mākslas albumu reprodukcijām.

Meklējot pozitīvo programmu – anotācijā citētā feminisma teorētiķe Naomi Vulfa kritizē mātes pienākumu būt stiprai, kas neparedz "veselīgu saziņu pašai ar sevi", bet gan "nejūtību pret kaitējumu, kas vērsts uz pašu". Šķiet, "veselīgā saziņa" varētu būt produktīvs pavediens, kā minimizēt "pareizās mātes" priekšstatu un stereotipu slogu. Proti, šī saziņa var piedāvāt pārdomātas izvēles, neizslēdzot atteikšanos no mātes lomas vispār, kā to mākslinieciskā žestā pārvērtusi vietējās mākslas scēnas provokatore Mētra Saberova. Taču arī bez tik radikālām izvēlēm saziņa ar sevi var pasargāt no izdabāšanas kādiem apkārtējo viedokļiem, vienkārši atļaujoties būt pašai, pat ja tas nebūt neizrādās vienkārši.

Katrā ziņā paralēļu meklējumos starp dažādu laikmetu ideālās mātes modeļiem nav jāaizmirst arī praktiskās atšķirības. Gadsimtiem ilgi sievietēm tiešām bija ļoti maz alternatīvu sievas un mātes lomai, izņemot hetēras un priesterienes senajā pasaulē vai mūķenes kristietības kontekstā, taču šodien un šajā "dīvainajā" pasaules daļā alternatīvas pastāv, pat ja kāda sabiedrības daļa tās atteiktos atzīt vai nevērtētu augstu.

Rasa Jansone
Izstāde Tava pēda uz manas plaukstas; vienmēr, Rafael
Galerijā Alma līdz 19.IV 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja