Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +3 °C
Skaidrs
Sestdiena, 2. marts
Luīze, Laila, Lavīze

Dievi un viņu atdarinātāji. Elmāra Seņkova iestudējuma Grieķi recenzija

Režisora Elmāra Seņkova Liepājas teātrī iestudētās triloģijas noslēdzošā daļa Grieķi pievēršas pasaules radīšanai un norāda uz cilvēku nesaprātīgo vēlmi visu atdarināt

Reiz man bija kaut kas līdzīgs strīdam ar kādu visnotaļ izglītotu cilvēku, kurš kategoriski apgalvoja, ka visi tie sengrieķu mīti ir pilnīgas blēņas, kas tikai lieki aizpilda atmiņu un cilvēkiem absolūti nav vajadzīgi. Šim cilvēkam noteikti nebūtu jēgas apmeklēt Liepājas teātra izrādi Grieķi, jo viņš nesaprastu ne to, kurš ir kurš, ne to, kas notiek uz skatuves.

Vispār jau apjukt tajā, kas notiek uz skatuves, var arī ar zināšanām par sengrieķu mītiem. Līdzīgi kā Elmāra Seņkova triloģijas pirmajā daļā Šekspīrs un īpaši otrajā daļā Grimmi, ir atlasīti tēli un atsevišķas sižeta līnijas, taču izrādes pamatā ir aktieru improvizācijas un etīdes, un kopumā teātris ar materiālu apietas visai brīvi. Režisors publiskajā telpā savu izrādi dēvē par dzejoli.

 

Kustību organika

Jau Šekspīrā Elmārs Seņkovs apspēlēja tēzi par pasauli kā milzu teātri, un dramaturģes Justīnes Kļavas Grieķu tekstā, kas iedalīts vienīgi Ineses Kučinskas Gājai, tiek iezīmētas līdzīgas paralēles. Turklāt pasaules vēsture te atklājas nevis kā teātra izrāde, bet drīzāk mēģinājums, kurā aktieri tērpti vienādos melnos treniņtērpos, Rolanda Beķera Prometejs rīkojas kā izrāžu vadītājs, savukārt scenogrāfs Reinis Suhanovs pacēlis acis augšup un Liepājas teātra griestu noformējumā atradis meandra ornamentu. Griesti uz skatuves tiek replicēti vertikāli vairākos veidos, radot arī zināmu dimensijas nobīdi – kurš teicis, ka uz dieviem iedarbojas gravitācija?

Mūsdienās, kad uz aktieriem skatāmies daudz ikdienišķāk un piezemētāk nekā pirms gadiem piecdesmit, dievu un aktieru pielīdzināšana izskatās ironiski, bet izrāde Grieķi par to daudz nereflektē. Tā piedāvā dievu galeriju, kurā katram ir lielāks vai mazāks iznāciens. Ir liela atvieglojuma sajūta, ka režisors necenšas apspēlēt vispazīstamākos priekšstatus par baltām togām, koturnām, maskām un deklamēšanu ar izteiksmi. Atmiņā paliek tēli, kuriem ir lielāka nozīmes slodze, piemēram, Kintijas Stūres Erots ar brīžiem aplami lidojošām bultām un Kārļa Ērgļa kara dievs Arejs, kas uz skatuves uznes brutalitāti un ar savu brīžiem asiņojošo seju atgādina, ka karš pasaulē nav beidzies. Vienlaikus lielākā aktieru daļa piedalās arī tajās kolektīvajās etīdēs, kurās režisors kopā ar trupu improvizē par grieķu ietekmi uz tālāko pasaules kārtību, piemēram, olimpisko spēļu atainojumā, kur atraktīvi apspēlēti arī tādi sporta veidi, tostarp ziemas, kas senajiem grieķu atlētiem i ne sapņos nerādījās. Olimpisko spēļu motīvs parādījās arī vienā no izrādes plakāta variantiem, provocējot skatītāju meklēt āķi pašā izrādē, jo pieci olimpiskie apļi ir mūsdienu olimpiskās kustības, nevis sengrieķu sporta izpratnes simbols.

Pirmais cēliens paiet tādā kā iepazīšanās režīmā, dieviem nomainot citam citu, un te būtiski atzīmēt vēl dažus iestudējuma elementus, kam ir ārkārtīgi svarīga nozīme un kas radušies lielā mērā kā visu aktieru kopdarba rezultāts. Līdzīgi Grimmiem, arī Grieķiem nav piesaistīts kustību režisors, tas nozīmē, ka nav noslīpēta vienota rokraksta, bet ir kustību organika un dabiska enerģētika. Dievu un cilvēku fiziskā eksistence ir svarīgāka par verbālo, ņemot vērā, ka lielākajai daļai varoņu nav runas spēju – atšķirībā no Grimmiem tās netiek pat imitētas. Tādējādi būtiska ir cita veida audiālā komunikācija – skaņu atdarināšana, ko pie mikrofoniem abās skatuves pusēs veic vairāki aktieri. Atklātais imitācijas princips rada zināmu ironisku atsvešinājumu un rotaļīgumu. Šī skaņu partitūra saskaņojas ar Edgara Mākena mūziku, kurā integrētas arī aktieru piedāvātās muzikālās tēmas. Te spilgti atklājas Madaras Viļčukas un Everitas Pjatas-Gertneres vokālās dotības. Mārtiņa Feldmaņa gaismu partitūra izrādes vizuālajam tēlam dod vajadzīgo apjomu.

 

Naivais homo sapiens

Izrādes tēlu sistēmā izcelti cilvēki – Vīrietis un Sieviete –, un tas, ka no māliem izveidoto cilvēku cilti reprezentē tikai viens pāris, neizbēgami rada paralēles ar Ādamu un Ievu, kas, kā smejies, ir no citas mitoloģijas sistēmas. Taču Elmāra Seņkova ideja, koncentrējoties uz Vīrieti kā dievu atdarinātāju, ir parādīt liktenīgo kļūdu, iedodot cilvēku rokās spēku, ar kuru viņi rīkojas nemākulīgi un neprot ierobežot, un tas noved pie iznīcības.

Vīrieša lomā ar gaumīgu pašironiju ļoti pārliecinošs ir Edgars Ozoliņš. Aktiera atveidotais pirmais cilvēks izstaro vienlaikus fizisku pilnību (viens no kuluāros visbiežāk dzirdētajiem vārdiem ir "sešpaka") un intelektuālu nevainību, centīgi atdarinot visu, ko no dieviem var samācīties. Vīrieša muļķīgā lallināšana atskan nepiemērotos brīžos. Edgars Ozoliņš epizodiski parādās arī Zeva lomā, taču šim tēlam nav dots īpaši nozīmīgs skatuves laiks, tas drīzāk iezīmē, ka cilvēks ir izveidots pēc Zeva ģīmja un līdzības.

Agneses Jēkabsones Sievietei ir salīdzinoši pakārtota nozīme, un viņas spēkos noteikti nav novērst pieļauto kļūdu bēdīgās sekas. Rolanda Beķera Prometejs ir pašpārliecināts un pašpietiekams, elegants un artistisks, vienlaikus arī mazliet cinisks. Atbilstoši mītam Prometejs tiek sodīts par uguns atdošanu cilvēkiem, piekaļot viņu pie jau minētā teātra griestu dekora, kas mītam atkal piešķir dubultu nozīmi. Pārējo aktieru spēks ir tieši ansambļa izjūtā: visi strādā ar maksimālu atdevi, un tas atbruņo.

Protams, varam tikai minēt, kā veidotos iestudējuma dramaturģija, ja tajā piedalītos sākotnēji pieteiktais Egons Dombrovskis, kurš no nākamās sezonas būs Nacionālā teātra štatā un jau sācis mēģinājumus režisora Dmitrija Krimova topošajā izrādē. Pašreizējā tēlu sistēmā kopsaucēja funkcija uzticēta Ineses Kučinskas Gājai, ko aktrise ironiski atveido kā mūžvecu parādību ar hipija frizūru. Tiesa, Ineses Kučinskas kopumā efektīgajā skatuves eksistencē ir nojaušamas arī agrāk spēlēto lomu pēdas – raustīgā mīmika un zemā balss pieder aktrises tēla veidošanas arsenālam. Gāja ir pieredzējusi visu kopš pasaules rašanās, viņa ir sīksta un skarba.

Apstākļos, kad izrādes pamatā nav iepriekš sarakstītas lugas, režisoram ir iespēja vai nu pašam izdomāt striktu karkasu, vai arī būvēt to kopā ar aktieriem. Elmārs Seņkovs dara tieši tā, nerūpējoties par ideāli gludu plūdumu, bet drīzāk kopskatu konstruējot no atsevišķiem impulsiem. Par šādu izrādi ir interesanti domāt, bet sarežģīti rakstīt, apzinoties, ka visu slāņu atsegšanai ar vienu noskatīšanās reizi nepietiek.

 

GRIEĶI
Liepājas teātrī 17.VI, 26.VIII plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12–25

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

LNSO aicina uz kamermūzikas koncertu Veltījums mūzām

Ceturtdien, 7. martā, plkst. 19.00 Lielajā ģildē norisināsies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) kamermūzikas cikla koncerts Veltījums mūzām, kur klausītājiem būs piedāvāta iespēj...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja