Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Izrādes Pēdu dzinējs Caps recenzija. Blēdīgais mērs ar diviem kaķiem.

Leļļu teātra jauniestudējumā Pēdu dzinējs Caps daudz teksta adresēts pieaugušajiem, un tajā ievīta ironija par Latvijas politiķiem

Iekams metamies pa pēdām Capam, vērts īsi pārlūkot Latvijas Leļļu teātra šīs sezonas bilanci. Teātris sekmīgi balansē starp repertuāru konservatīvām vecmāmiņām un mūsdienīgiem tētiem un mammām – ja vērtējam pēc tā, kurš pieņem lēmumu par bērna vešanu uz teātri. Pirmo nišu aizpilda mīlīgā izrāde Kur ņemt vienu apkampienu abās trupās, kā arī spēle ar kamoliņiem Kaza un septiņi kazlēni krievu trupā. Tradicionāla, taču ņipra un asprātīga ir marionešu izrāde Sarkangalvīte un vilks, kas pērnajā sezonā bija skatāma krieviski, tagad – latviski. Savukārt latviešu trupas izrāde Kas notiek Dižmežā tagad uzvesta arī krievu trupā. Formas meklējumu virzienā iet spocīgā skeletu pasaule izrādē Pinokio abās trupās, jau krieviski redzētā, Spēlmaņu nakts balvu ieguvusī Dmitrija Petrenko izrāde Neglītais pīlēns, kas tagad skatāma latviski, kā arī Edgara Niklasona ne pārāk veiksmīgais mēģinājums bērnu auditorijai pielāgot Gulivera ceļojumus krievu trupā, kurā stipri pārspīlēts ar teksta daudzumu izrādes sākumā.

Kopējais iespaids par Leļļu teātri šobrīd ir piesardzīgi optimistisks, ja paturam prātā, ka tam tiek gatavots jauno aktieru kurss, un vēl jo vairāk paturam prātā, ka absolūtais vairākums no iepriekšējā kursa pašlaik Leļļu teātrī nestrādā.

Konservatīvais detektīvs

Kā šajā kontekstā iekļaujas Ģirta Šoļa Pēdu dzinējs Caps? Tas formas ziņā ir pat negaidīti konservatīvs, piedāvā detektīvintrigu, vienlaikus nodrošinot visai kolorītu izklaidi pieaugušajiem, tekstā iekļaujot dzēlības politiķu virzienā. Tas ir stabils un kvalitatīvs darbs, kaut nedaudz trūkst iepriekšējā Ģirta Šoļa iestudējumā – Emīlā un Berlīnes zēnos – tik valdzinošās jauneklīguma enerģijas.

Iemesls tam ir vienkāršs – Pēdu dzinējs Caps ir parafrāze par klasiskajiem detektīviem, faktiski tas ir tāds suņu pasaules Šerloks Holmss un doktors Vatsons vai Erkils Puaro un Heistingss. Caps ir pašapzinīgs, bet diezgan lēnīgs detektīvs, savukārt viņa asistents Basters – naivs un nepieredzējis šunelis. Intriga ir lokāla – pilsētas centrā pazūd piemineklis. Tā atklāšana izjūk, bet vainīgā meklēšana notiek diezgan nesteidzīgi – divos cēlienos, darbībā tiek ievīta arī liktenīgās skaistules līnija. Teikt, ka notikumi attīstās strauji, nevar. Patiesībā šis ir treniņš mazajiem skatītājiem – ar pulti te uz priekšu darbību nepatīsi, un nākas vien paciesties, kamēr visi izrunājas, vietējo televīzijas žurnālisti – kazu Silviju – ieskaitot. Tas atšķir pilnmetrāžas izrādi no leļļu īsfilmām, kādas Arvīda Noriņa režijā bijušas pat piecas laika posmā no 1976. līdz 1981. gadam. Kādā brīdī pat liekas, ka izrādei par labu būtu nākuši divi stāsti – viens pirmajā cēlienā, viens otrajā. Tomēr aktieri turas braši un izrādi kopumā skatīties ir interesanti.

Runa par pingvīniem

Ģirts Šolis, rakstot lugu, ir domājis par vecākiem, kas atnākuši bērniem līdzi. Sevišķi tas attiecas uz sižeta līniju ar pilsētas mēru, kuram ir aizdomīga sadarbība ar diviem kaķiem. To, ka kaķu sirdsapziņa nav tīra, var saprast pēc viņu juceklīgajiem paskaidrojumiem, kāds īsti izskatījies pazudušais piemineklis. Savukārt mērs, uzrunājot iedzīvotājus, citē Ivara Godmaņa slaveno runu par pingvīniem. Bērni šādas nianses neuztver, pieaugušie gan. Plašsaziņas līdzekļi vietējās televīzijas reportieres personā parādās diezgan infantilā gaismā. Taču jaukākais, ka autors pilnīgi mierīgi situācijā iejauc absurdu, jo iedzīvotāji ir gatavi noticēt, ka piemineklis no postamenta nokāpis pats, staigā pa pilsētu un zvana pie durvīm.

Darbā ar aktieriem režisors veidojis varoņu raksturus, skatoties pār plecu uz detektīvžanra klasiku un stilizējot to. Artūra Putniņa Caps ir mazliet plātīgs, tomēr samērā pieredzējis suns, savukārt Edgara Kaufelda Basters – aizrautīgs naivulis. Viņu dialogi lielā mērā sastāv no tā, ka Basters kaut ko dara ne pārāk pareizi un Caps viņu pamāca vai izlabo. Miķelis Žideļūns ar lielisku pašironiju atveido pilsētas galvu Berimoru, savukārt viņa sekretāre Džīna Santas Didžus atveidā ir daiļava, kas zināmā mērā atgādina Bāskervilu suņa nelaimīgo varoni, kas mēģina brīdināt galveno varoni no ļaundara uzbrukuma. Baibas Vanagas un Pētera Galviņa kaķi Felimūrs un Fenikss ir dīkdieņi un avantūristi, bet Arnitas Jaunzemes atveidotā žurnāliste Silvija – vienkārši briļļaina kaza. Jautājumi ir?

Atzīšos, ka pēc Reiņa Pētersona darba Emīlā un Berlīnes zēnos un Pinokio biju gaidījis atraisītāku vides risinājumu, taču mākslinieks šoreiz bijis konservatīvāks nekā parasti. Toties burvīgas ir Veltas Emīlijas Platupes darinātās lelles. Izrādes atmosfērai piemērota ir Edgara Mākena mūzika.

Ja režisora fantāzija turpinās darboties Capa virzienā, ir iespējams veidot izrāžu seriālu. Tas gan lielā mērā atkarīgs, kā veiksies šai izrādei. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja