1996. gadā Valmieras teātrim panākumus atnes režisora Feliksa Deiča oriģinālā “Ļaunā gara” interpretācija, tagad, teju pēc 30 gadiem, savu versiju jaunajai paaudzei piedāvā režisore Inese Mičule.
Stāsts par Cīruļu saimi, kura saņem ziņu, ka loterijā vinnējuši milzīgu naudas summu. Negaidītais laimests sagriež ierasto dzīvi kājām gaisā. Saimniece sadomājas esam īsta lielmāte – vairs neļauj brālim precēties ar viņa iecerēto – vienkāršu kalponi, gandrīz padzen no mājām vīramāti.
Kuram gan nav ienācis prātā, ka nenāktu par skādi laimēt loterijā ko lielāku par lietussargu? Un kurš, liekot roku uz sirds, ir gatavs teikt, ka ir gatavs godam izturēt pārbaudījumu ar lielu naudu?
Režisore Inese Mičule, iestudējot lugu šodien, aizdomājas: “Ja paceļam skatienu virs ierastā lugas apzīmējuma tautas luga, tad nevar nepamanīt, ka Blaumanis runā par kaut ko ļoti būtisku – kas tu esi šai pasaulei? Puteklis, vai kaut kas vairāk? Vai tu esi tavs vārds, tava zeme, vai tava manta? Jau lugas sākumā autors viltīgi izmet frāzi, ka laime no naudas nav šķirama kā saule no dienas. Un izveido pamatīgu virpuli, kurā lugas varoņi cenšas nobalansēt starp laimi un mantu, starp jūtām un prātu. Cilvēks apjūk un, atkal Blaumani citējot, staigā kā kaķis dūmos, un tas notiek kā autora laikos, tā mūsdienās.”
Luga “Ļaunais gars” pirmajā mirklī var šķist pārāk tieša, un tomēr luga valdzina ar Blaumaņa nepārspējamo un pārlaicīgo psiholoģiskā meistara talantu. Visām “alošanām” un atkal salabšanām dramaturgs izved cauri tik precīzi un atpazīstami, ka atliek vien nopūsties par cilvēku reizēm tik glupo dabu.
Izrāde tapusi, turpinoties jaudīgajai sadarbībai ar Borisa un Ināras Teterevu fondu, kā atbalsta apmērs trīs sezonu garumā sasniedz 350 000 eiro. Iepriekš divās sezonās fonds atbalstījis deviņu nozīmīgu Valmieras teātra jauniestudējumu tapšanu. 2025./2026. gada sezonā ar fonda atbalstu top četri nozīmīgi jauniestudējumi: Rūdolfa Blaumaņa “Ļaunais gars” (režisore Inese Mičule), Eiripīda “Mēdeja” (režisors Reinis Suhanovs), Ances Muižnieces “Es varu tikai mīlēt…” (pēc I. Pērkones grāmatas par latviešu kino, režisors Jānis Znotiņš) un Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienas Silmačos” (režisors Elmārs Seņkovs).