Indra Burkovska, viena no tām aktrisēm, kam pietiek tikai iznākt uz skatuves, lai skatītāji jau priecīgi sarosītos, un kas seriālā Sirdslietas palīdz senioriem atrast otru pusīti, jaunībā esot domājusi, ka 40 gadi jau ir vecums. 40 gadu vecumā viņu intervēja SestDiena, un tad – 1996. gada 27. janvārī – Burkovska par vecumu vis nesūrojās. "Lai ko es jautātu, saruna nemanāmi novirzās pagātnē vai viņas laukos," rakstīja intervētāja Tekla Šaitere: "Ne tāpēc, ka tur viss bija un joprojām ir labāks un skaistāks, bet gan tādēļ, ka Indrai liekas: visi mīļie – vecvecmāmiņa, omamma, brālis Kārlis un pārējie – skatās uz viņu no augstās mākoņa maliņas. Rīgā uz ielas satiktā bijusī kolēģe saka: "Tu tik daudz strādā, bet atzinības tev kā nav, tā nav…" Kāda sieviņa viņu cieši vēro, tad bilst: "Es jūs kaut kur esmu redzējusi." Indra atsmej: "Es pārdodu siļķes Centrāltirgū." Un sieviņa atceras: "Nuja, nuja…"
Savus laukus Indra Burkovska atcerējās labi un aprakstīja krāšņi: "Es guļu uz omammas austā parupjā linu palaga un jūtu, kā spēks ieplūst kaulos. Lins dziedē! Omamma mācīja – mazam bērniņam virs zāļu matracīša vajag trīskārt segt linu palagu apakšā un tikai tad klāt virsū, ko grib, tad bērniņš augs veselīgs un stiprs. Lai viņam nerastos ādas iekaisumi, vajag no smalkas linu drēbes sakasīt linu pūciņu un to likt mazulītim padusītē un cirksnīšos. Omamma bija izcila vērpēja, viņa varēja vērpt gandrīz pilnīgā tumsā, jo juta pavedienu pirkstos un savērpa to bez neviena kunga un gaspažas (tā sauc nelīdzena pavediena kunkulīšus). Manā bērnībā tēvs linus karsēja pirtī, tad sievas tos kulstīja, bet vīri mīstīja. Laukos visā dzīves ritumā ir liela filozofija iekšā. Manam tēvam Sašam Burkovskim bija un arī tagad ir naturālā saimniecība. Man bieži saka – ko tavi vecāki tā plēšas? Viņiem jau tuvu pie septiņdesmit. Cilvēki nesaprot, ka mani vecāki ir zemnieki un darbs ir viņu dzīvesveids. Tēvam ir divi zirgi – Bārta un Rota, spoži un labi baroti. Emīla nedarbos tēvs ar Gaitu filmējās. Kā atbrauc, tā auzu kuli uzkar zirgam kaklā. Visi priecājas. Kad tēvs ieiet stallī, zirgi uzreiz sāk ar viņu runāt, zviedz un baksta ar purnu. Šogad visa ģimene bijām laukos Jauno gadu (1996. gadu – red.) sagaidīt. Uzvilku mammas kūts jaku un apsēju viņas lakatiņu – govis man laiza rokas un seju… Rīgā cilvēki saiknes trūkumu ar dabu kompensē ar sunīšiem un kaķīšiem, bet tēvs man saka – ja man nebūtu tās saimniecības, es jau sen būtu Jāņkalna kapos. Tās nav salīdzināmas lietas – lauki un pilsēta. Laukos ir plašums, mēs pēc tā tiecamies, bet pilsētā sataisām tādus mazus kambarīšus, norobežojamies…"
Vaicāta, kāpēc tad pati nākusi uz pilsētu, Burkovska atbildēja skaidri un gaiši: "Jaunības ārprāts! Skolā ieguvu šofera tiesības, izdomāju – braukšu uz BAM, tur šoferi vajadzīgi. Izlaiduma dienā palūdzu, lai mani uzņem komjaunatnē, tad es dabūtu ceļazīmi uz komjaunatnes triecienceltni! Tēvs tāpēc pat neatnāca uz izlaidumu. Tikai tad sapratu, ka nedrīkstu viņam tādas sāpes darīt, un atbraucu uz Rīgu. Iestājos ģeogrāfos, piedalījos dažādās turiādēs. Nolēmu, ka viss jāpamēģina, lai pēc tam nekas nav jānožēlo. Rīgā pilnīgi viena – tas bija grūts laiks, bet vecāki aizliedza veselu mēnesi braukt mājās, lai sirds aprod. Laukos no rīta modos no cigoriņu kafijas smaržas, omamma bija sarūpējusi brokastīs. Te mūros viena pati… Taču saņēmos un izturēju. Pēc gada saņēmos vēlreiz un gāju stāties Konservatorijas Teātra fakultātē. Pēc tam bija divi gadi Valmieras teātrī."
Vārdu sakot, no laukiem teātrī iekšā, teica intervētāja. Uz to Burkovska atgādināja, ka visi mūsu literatūras klasiķi nākuši no laukiem. "Rīgā dzimis un audzis viens izcils dzejnieks Čaks. Pārējiem bērnība apvīta ar lauku burvību. Šovasar paps ar zirgiem pļāva rudzus, bet mēs sējām kūlīšus. Es domāju, ka noteikti atgriezīšos laukos. Es pat redzu, kāda būšu vecumdienās. Zinu, kādas puķes audzēšu, savus mīļos brokoļus, zinu, cik mazbērnu auklēšu, – piecus. Tas manā dzīvē ir maģisks skaitlis. Esmu dzimusi 1955. gada piektajā mēnesī 5. datumā piecos no rīta…"