Vairāk mežu, līdz ar to arī vairāk sēņu vietu, kā arī vairāk mazturīgu cilvēku, kam sēnes ir būtisks atspaids ziemai. Un mazāk sēnēs braucēju ar saviem auto, vairāk ar vilcienu vai satiksmes autobusu – tā varētu raksturot pagājušā gadsimta 90. gadu sēņošanas atšķirību no šodienas. 1995. gada 16. septembra SestDienā savu artavu sēņošanas bildei speciāli Dienai deva dzejniece Inese Zandere, devusies sēņu braucienā ar Dienas fotogrāfu Uldi Briedi (1940–2023).
" "Slocenē varētu dzīvot pat foreles," saka Uldis Briedis un mētā savu badapātagu pa bedrēm un pacerēm. "Bet nedzīvo, jo te ir par seklu un par netīru," viņš secina un pārslēdzas uz sēņošanu.
Pētot karti, mēs gandrīz esam sagājuši matos, jo tajā nez kāpēc iezīmēts, ka Zemgalei piederot tiklab Smārdes un Milzkalnes apkārtne, kur mēs atrodamies, kā Abavas senleja pie Kandavas un Sabiles – tā sauktā Kurzemes Šveice! Uldis kā kurzemnieks kļūst pret mani, zemgalieti, agresīvs, bet es atsakos labprātīgi – ne vien no Kurzemes Šveices, bet arī no Sēlijas un visa Daugavas kreisā krasta līdz pat Baltkrievijas robežām. Kas nu tā par Zemgali, šī karte ir pārlieku elitāra, tā jau arī Ragaciemu pieskaita Vidzemei, es Uldi nomierinu – un karš starp Kurzemi un Zemgali izpaliek. Lai gan mēs atrodamies īstā karalaukā. Gar Slocenes stāvāko krastu mežā stiepjas abu karu ierakumi, un, tajos slēpdamās, sēnes gaida Rīgas apkārtnes mežu desanta iebrukumu.
Taču pirmo triecienu uztver brūna dzelzceļnieku māja ar ābelēm, aku,
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 16. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00