Ko šis NATO samits, kas šonedēļ noritēja kaimiņos Viļņā, ir nesis Latvijas un visa reģiona drošībai, ņemot vērā gan pēdējo politisko šķēršļu noņemšanu Zviedrijas dalībai aliansē, gan G7 valstu solītās drošības garantijas Ukrainai? Visstrīdīgāk uzņemts NATO samita rezumējums, kas, lai gan pasaka, ka "Ukrainas nākotne ir NATO", tomēr nesniedz nekādu konkrētību. Ja atceramies, katra nozīmīga samita formulējumi attiecībā uz NATO paplašināšanos ir bijuši liela kompromisa auglis un allaž tikuši kritizēti. Vai vilšanās par ukraiņu it kā pieviltajām cerībām nav pārspīlēta, kā šo formulējumu uztvert?
Es varbūt sākšu ar to, ko trešdien pamanīju, skatoties dažādu ukraiņu analītiķu viedokļus. Viens no tiem bija, ka "vajag prasīt daudz vairāk, nekā tu patiesībā ceri iegūt, un tad varbūt dabūsi to, ko gribēji". Tas vislabāk atspoguļo šo situāciju, jo, lai arī pats pirms samita kopā ar vēl sešiem NATO komandieriem parakstīju aicinājumu, lai uzaicinājums Ukrainai taptu, tādas pilnīgas, pamatotas ticības un cerības par to man nebija, jo tā realitāte ir tāda, kāda ir.
Manuprāt, šis samita apliecinājums, ka Ukraina ir ceļā uz NATO, ir ļoti pamatots un pietiekami spēcīgs. Skeptiķi teiktu, ka 2007. gada Bukarestes samita memorands bija ļoti līdzīgs šim un progresa Ukrainai nav. Bet skeptiķiem es gribētu atgādināt, ka šis ir pilnīgi cits NATO un šiem vārdiem ir pilnīgi cits svars, pamatojums un spēks.
Esmu bijis vairākos NATO samitos, es zinu, kā notiek šo paziņojumu sagatavošanas darbs, un šie formulējumi ir jāskata kontekstā. Un kontekstu, ka šis ir cits NATO, dod kaut vai Baltijas valstu aizsardzības plāni vai vispār NATO austrumu robežu aizsardzības plāni, kas ir ļoti reāli.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena piektdienas, 14. jūlija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!