Es iziešu uz ielas un jautāšu pirmajam pretimnācējam: nosauc man vienu Latvijas kinorežisoru! Un es varu saderēt, ka viņš teiks – Jānis Streičs. Šī doma nav jauna, tā man formulējās 2006. gadā, kad kinoforums Arsenāls lūdza katalogam uzrakstīt par Jāņa Streiča 70. jubileju. Bet pa šiem 20 gadiem nekas nav mainījies, un tas kaut ko liecina – pat vairāk par Cilvēku un Personību, ne tik daudz par kinorežisoru.
Pat dzīvodams šķietami tālu Lietuvā, gleznodams un galdnieka darbus strādādams, savu pēdējo (kā vēlāk izrādījās) filmas pirmizrādi nosvinējis tālajā 2010. gadā, Jānis Streičs Latvijas dzīvē un nācijas apziņā visu laiku bija klāt. Žurnālisti ne tikai Jāņos meklēja viņa viedokli par dažādiem valstij svarīgiem jautājumiem, Streiča apaļās un pusapaļās jubilejas tika aizrautīgi un plaši svinētas ar dziedāšanu un filmu skatīšanos, viņa stāstnieka talantu izmantoja radioraidījumi un televīzijas filmas, apbrīnojami garā filmogrāfija ielikta vienas biezas grāmatas vākos, un to nu var lasīt un lasīt… Tā vien likās, ka Streičs mums te mūžīgi ir un mūžīgi arī būs. Un, jā, būs arī mūžīgi. Kamēr vien kāds atkal pateiks "interesanti man kā vēsturniecei…" vai "Grand amigo! Centrafugo!", kamēr Jāņos skatīsies Limuzīnu un Ziemassvētkos Cilvēka bērnu, kamēr kāds atcerēsies Beisiku un van Groku, Džūlijas Lambertas pašironis ko saspēli ar Autoru un vecā strēlnieka Čakāna akordeonu…
NO LATGALES MĀLA UN DEBESĪM
Gandrīz tāda sajūta, ka stāstīt šeit Jāņa Streiča biogrāfiju būtu lieki, jo visiem jau viss labi zināms. Pirmkārt, viņš gadu gaitā tik daudz intervēts un pats stāstījis un rakstījis – jāmeklē rokā Jāņa Streiča biezās grāmatas Lāga dvēseļu straumei (2006) un 1991. Tas garais cilvēkbērna gads (2012), arī Dairas Āboliņas tikpat biezā eseju un interviju grāmata Jāņa Streiča maģiskais reālisms. 22 filmas (2016); tikpat labi var arī pievērsties Latvijas Sabiedriskā medija operatīvi izveidotajai raidījumu un filmu izlasei REplay.lv, kur dienām ilgi var gremdēties Jāņa Streiča balsī un redzēt viņu pašu filmētu dažādās situācijās – sirsnīgi iesaku kā pašas pārbaudītu metodi, kas palīdz domās gaiši atvadīties, bet neizjust te kādu ceļa galu un beigas.
Un, otrkārt, arvien biežāk pārcilājot un skatoties Jāņa Streiča filmas, gandrīz vai liekas, ka tur visa viņa biogrāfija ir skaidri nolasāma – ja ne faktos un notikumos, tad tomēr filmu varoņu raksturos un dvēselēs. Skaidrs, ka tas cilvēka bērns Boņuks ir pats Jānis Streičs, lai gan filmas varonis nāk no Jāņa Klīdzēja rakstiem, tomēr tās debesis pār Latgali un baltā sirsniņa ir viņiem visiem vienādas.
Visautentiskākais stāsts par Jāņa Streiča bērnību ir paša autora radīts – apcerējums Kad vasaras bija garas, garas un saulainas, ar kuru sākās ceļš uz filmu Cilvēka bērns, jo tas saveda kopā Jāni Streiču un Jāni Klīdzēju. Šī rakstu darba iecerei arī var piešķirt simbolisku nozīmi – kad 80. gadu beigās kinozinātniece Silvija Līce uzrunāja Latvijas kinorežisorus, veidojot grāmatu ar visaptverošo nosaukumu Par sevi, par savu dzīvi, par savu darbu kino (1991), Jānis Streičs izvēlējās par "darbu kino" nestāstīt neko – lai gan būtu jau bijis, ar ko palepoties. Viņš uzrakstīja šo gaiši skumjo stāstu par sava mūža sākumu Latgalē – par mammīti Olgu, kas pāragri aizgāja viņsaulē, atstājot divus brālīšus un divas māsiņas; par vecomāti Veroniku un mammas māsu Anniņu, kas uzaudzināja bāreņus; par daudzajiem Žiharu, Ludānu, Giluču radiem; par Latgales mālu, šo zemes brīnumu, kas mazajam puikam pavēra radoša darba prieku; par Lielo Pelēko Akmeni piekalnītē aiz šķūņa, bērnības labāko sarunu biedru. Un par Latgales debesīm, kas Boņuka Žikam palīdzēja atrast mājas.
PAVĒRSIENS AR TOMIŅU
Skolas gados, man šķiet, Jānis Streičs varētu būt bijis kā Tomiņš no Kapteiņa Enriko pulksteņa (1967) – pieaudzis pašapziņā, enerģisks un aktīvs piedzīvojumu meklētājs, ne bez grēciņiem, tomēr sirds dziļumos godīgs un tiešs.
Mācīties sācis Rušonas pagasta Gailīšu pamatskolā un pats rakstījis, ka daudzmaz sekmīgi tikt galā ar mācībām varējis tikai labās atmiņas dēļ, jo visādi citādi bijis tik daudz aizraujošu ārpusklases darbu, tik plašs interešu loks – "taisni vai jābrīnās, kā es nenoklīdu no ceļa". Un sākumā jau nemaz nevarēja zināt, kurš ir tas īstais ceļš – bērnībā mammīte teikusi, lai nepamet māla veidošanu, bet pats, dievbijībā audzināts, domājis, ka varētu kļūt par mācītāju, ja tik nebūtu tā aizlieguma precēties… Tad vienulaik mācījies Rēzeknes Pedagoģiskajā skolā un strādājis par skolotāju, bet pašu visvairāk interesējusi gleznošana, kamēr beidzot atklājis sev amatierteātra burvju pasauli un pēc dienesta armijā pavisam jau saslimis ar teātri – tiktāl, ka stājies pat divos Maskavas teātra institūtos. Latviskā akcenta dēļ pašā finiša taisnē noraidīts, toties dabūjis stipras rekomendācijas vēstules Latvijas Valsts konservatorijai. Tur gan tobrīd aktieru kursu neuzņēma, tikai režisorus, un varbūt tieši šajā brīdī Jāņa Streiča ceļš sāka konkretizēties Latvijas kinovēsturei vēlamajā virzienā – lai gan studēt režiju viņš sācis ar pilnīgu pārliecību, ka būs tomēr aktieris.
Jāņa kursabiedrs Ēriks Lācis jau studiju laikā bija sācis grozīties pa Rīgas kinostudiju, uz kinoražošanu no konservatorijas bija aizgājis arī viņu skolotājs Aleksandrs Leimanis, un Streičs kļuva par skolotāja asistentu filmā Cielaviņas armija (1964). Jau drīz jaunā puiša dotības tika novērtētas, paaugstinot par otro režisoru Leimaņa filmā Tobago maina kursu (1965), un tas bija nozīmīgs kāpiens karjerā – tas, ko tolaik dēvēja par otro režisoru, lielā mērā bija filmēšanas procesa plānotājs un organizators, kam jārisina arī visādi praktiski jautājumi, un Streičs vēlāk atzīst, ka šajā laikā viņam īpaši attīstījies azarts vienmēr atrast izeju no jebkuras situācijas. Par otrā režisora karjeras virsotni liecina kāds artefakts Latvijas Kino muzeja krājumā – Jāņa Streiča rūpīgajā un skaistajā rokrakstā izzīmēti un ar senlaicīgām vinjetēm izrotāti uzņemšanas laukuma plānojumi filmai Vella kalpi Vella dzirnavās (1972), kur sarežģītām ainām paredzēti kinokameras atrašanās punkti un skatu leņķi, dekorāciju izvietojums, cīņas skatu mizanscēnas un aktieru pārvietošanās trajektorijas.
Mūsu visu lielā laime ir tā, ka Jānis Streičs nepalika par Rīgas kinostudijā labāko otro režisoru un sajuta ne tikai organizēšanas azartu, bet arī radošo dzirksti. Abus ar draugu un kolēģi Ēriku Lāci, kurš tolaik esot daudz drošāk juties sarunās ar dažādiem priekšniekiem, kinostudijas vadība bija jau ievērojusi un nolēma tieši šiem jauniešiem uzticēt Dzidras Rinkules-Zemzares scenāriju Kapteiņa Enriko pulkstenis. Pašam Jānim Streičam vēlāk bija mīļš joks, ko viņš vienmēr stāstīja par šādu režisēšanu divatā, – priekšniecība domājusi, ja jau divatā ir vieglāk smagas klavieres pārnēsāt, tad jau diviem arī filmu taisīt būšot vieglāk. Tomēr tā nav taisnība, to gan viņš sapratis jau uzreiz pirmajā kopdarbā, tikai Kapteiņa Enriko pulksteņa panākumi kaut kā aiz inerces noveduši pie nākamās filmas divatā – Līvsalas zēniem (1969). Kad nu to vairs neviens tik ļoti neslavēja, tad arī abi ar Ēriku Lāci sapratuši, ka pēdējais laiks ķerties katram pie sava darba.
KO TU VIENMĒR SMAIDI!
Nezinu, vai tas varēja būt citādi, bet Jāņa Streiča pirmā patstāvīgā filma Šauj manā vietā! (1970) šķiet īpaši simboliska no dažādiem aspektiem. Pirmkārt, tās galvenais varonis ir puisis no Latgales, pēc profesijas kinomehāniķis, kurš nonācis revolūcijas laika Petrogradā un arī grib cīnīties par jaunu pasaules kārtību, tikai bez asinsizliešanas – viņš grib cilvēcei labu darīt ar kultūru, ar kinofilmu demonstrēšanu! (Tomēr, kā Streičs uzsvēris Dairas Āboliņas grāmatā, tas nekādā ziņā neesot paša režisora alter ego – viņš joprojām uzskatīja, ka kino taisīšanā ir iekūlies nejauši, tāpēc sevi filmā drīzāk rādītu kā gleznotāju, galdnieku vai mācītāju.)
Otrkārt, šī ir arī pirmā filma, kur Jānis Streičs parādās uz ekrāna kā kinoaktieris, turklāt uzreiz ļoti nozīmīgā lomā – kā negatīvais pretnis, mūks Arsēnijs. Tas katoliski audzinātajam Streičam bijis ļoti sarežģīts uzdevums, jo padomju laikā attēlot garīdznieku kā pozitīvo tēlu nebūtu iespējams, nekāds Boņuka draugs prāvests toreiz nevarētu uz ekrāna parādīties. Bet arī mest ēnu uz baznīcu un spēlēt mācītāju kā ļaundari Jānis Streičs nevarētu iedomāties, tāpēc iegrozījis scenāriju tā, ka Arsēnijs izrādās viltvārdis, nevis īsts garīdznieks, tātad baznīcai un ticībai ar to nav pāri nodarīts. Uz Dairas Āboliņas izbrīnīto jautājumu "kāpēc tad pašam vēl vajadzēja to maitu viltvārdi spēlēt?!" Streičs atbild kā jaudīga izaicinājuma savaldzināts radošs cilvēks, kas novērtē grūtību pārvarēšanas prieku.
Mēs, protams, nesoļosim te cauri Jāņa Streiča filmu sarakstam, pa vienai pārcilājot, – tad vajag 500 lappuses, kā Dairas grāmatā. Mēs norunājām pameklēt Streiču viņa filmu varoņos, un te jau viens nākamais ir – Arvīds Lasmanis, nenopietnais cilvēks, kurš necieš melus, izlikšanos un haltūru, nebaidās teikt taisnību acīs, tomēr tas nav aiz kašķīguma; labsirdību viņš nezaudē pat strīdos. "Nu, ko tu smaidi, ko tu vienmēr smaidi!", nesaprot kadru daļas priekšnieks, un arī Jāni Streiču vieglāk iedomāties vienmēr smaidīgu, nevis saīgušu un dusmīgu. "Mans žanrs laikam ir smaids – ne izsmiekls, ne ņirgāšanās, bet smaids, kad redzi to padarīšanu labu esam," – tā pats režisors teicis Dairai Āboliņai, un reizēm dokumentālajā ciklā Filmas arheoloģija var redzēt, kā Streičs skatās kādu savas filmas fragmentu un priecājas no sirds – ne jau par savu darbu, bet par Jāņa Paukštello, Romualda Ancāna vai kāda cita sava aktiera spējām.
Tomēr nebūsim tik naivi kā Arvīds – Jānis Streičs tomēr ir daudz ironiskāks un viltīgāks, viņš pamazām iemācās savas filmas kā kuģus vadīt pāri zemūdens akmeņiem un cauri priekšnieku kabinetiem, viņš tos ideoloģijas sargus tin ap pirkstu kā mazus bērnus un klusībā – bet tikai klusībā! – smejas, vēderu turēdams, par jautājumu "kāpēc filmā nav uzsvērta partijas organizācijas loma". Pats toties pēc filmas dabū komjaunatnes prēmiju, un viņa bruņas turpmākajam ceļam kļūst vēl stiprākas.
Desmit gadus vēlāk, pašā perestroikas sākumā, Jāņa Streiča sabiedriskais statuss jau ir tik nozīmīgs, ka viņam uztic ar runu pārstāvēt Latvijas delegāciju Vissavienības kinematogrāfistu kongresā, un Streičs precīzā Arvīda Lasmaņa godīgumā un šķietami naivajā tiešumā sper pa stagnējošās sistēmas satrunējušajiem balstiem, ar savu drosmi iedvesmojot visus klātesošos un pagriežot kongresa gaitu negaidīti demokrātiskā virzienā. Gandrīz vai simboliska paralēle – tāpat kā Arvīds filmas sākumā izstāsta kadru daļas priekšniekam par dēla uzdāvināto zaķīti, tā arī kongresā Streičs savu runu sāk ar līdzību – par tāltālu karaļvalsti, kur vesels birokrātiskais aparāts iestāstījis tautai, ka spēj komandēt saules gaitu, lēktu un rietu, visiem spēkiem cenšoties noslēpt, ka patiesībā saule virzās pati pēc saviem likumiem…
"NOZIEGUMA LĪDZDALĪBNIEKI"
Un vēl filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975) visspilgtāk ieraugāma Jānim Streičam īpaši raksturīga iezīme – viņam ļoti patīk savās filmās iemūžināt uzņemšanas grupas cilvēkus, dot tiem mazas lomiņas vai tikai nelielu parādīšanos kadrā. Šeit tā ir padomjlaika uzņēmumiem tipiskā goda plāksne, uz kuras izvietoti "ražošanas pirmrindnieki", un tie visi ir filmas grupas darbinieki: administratore, kostīmniece, otrais operators, direktora vietnieks, "gaismonis", montāžas režisore… Pats Jānis Streičs smejoties skaidrojis, ka tā viņš grupas cilvēkus padara par "nozieguma līdzdalībniekiem" un viņiem tad rodas daudz ciešāka saikne ar "savu filmu"; tikpat labi var domāt, ka tas vienkārši ir praktiskāk – paķert kādu, kas tepat pie rokas ir, un ielikt kadrā.
Tāda laime reiz pavisam neapzinātā triju gadu vecumā gadījās arī šo rindu autorei, kad mēs ar brāli kā mazi bērni, kurus īsti nav, kur atstāt, maisījāmies līdzi pa filmēšanām savai mammai, Streiča otrās filmas Vālodzīte (1972) māksliniecei Inārai Antonei. Filmas finālā Streičam vajadzēja mazu meitenīti, kara laikā nošautās Ilgas (Līga Liepiņa) atstāto bārenīti, kura kopā ar citiem talciniekiem darbojas pa kartupeļu vagām, un es patiešām atceros to ļoti durstīgo vilnas jaciņu, kuru man uzģērba kā filmas kostīmu, lai saliktu tuvplānā vaigu pie vaiga ar Dinu Kupli, bet Jānis Streičs vēl pēc daudzām desmitgadēm savā grāmatā ierakstīja man veltījumu kā "mazajai aktrisītei".
Tomēr es domāju, šīs Streiča metodes pamatā nav tikai utilitāri apsvērumi, ka tā ērtāk aizpildīt kadru. Es domāju – tas ir tāpēc, ka viņš mīl cilvēkus un ir uzmanīgs pret katru. Jo to taču vajag vispirms arī ievērot – ka filmēšanas grupā ir tāds skaņu režisors Jevgeņijs Oļšanko ar izteiksmīgu galvas formu, kas var Nepabeigtajās vakariņās (1979) nospēlēt speciāli izdomātu lomu Šefa pakausis; ka kinostudijā ir tāda kolorīta rekvizitore Ilga Vītola, kas var nospēlēt Īviju Teātrī (1978); vajag saskatīt filmas kostīmu māksliniecē Sandrā Silā Jaunavu Mariju Cilvēka bērnam, bet nozīmīgā Latgales kultūras darbiniekā Antonā Kūkojā – nejauko Kazaču.
Tikpat uzmanīgs un vērīgs Jānis Streičs bija arī pret cilvēkiem "ārpus kino", tāpēc viņam bija un ir draugi visur – no zemnieka līdz prezidentam, no maza bērna līdz sirmām kundzēm, visos vecumos un visās Latvijas malās.
NO LIETUVAS UN LIETUVĀ
Par Latvijas malām runājot – tas arī nu jau bieži dzirdēts stāsts, ka Jānis Streičs savā mūžā veltījis pa filmai katram no Latvijas lielajiem novadiem, jo viņu vienmēr kaitinājusi filmu ģeogrāfiskā anonimitāte vai acīmredzama aplamība. Tāpēc Limuzīns Jāņu nakts krāsā (1981) ir Vidzemes filma, tur Mirta Saknīte dzīvo konkrētā Cēsu rajona Raiskuma ciemā un Ēriks viņu ar limuzīnu ved pa konkrētu ceļu uz Cēsīm. Par Cilvēka bērnu un Latgali jau viss saprotams, tāpat par Kurzemi un Likteņdzirnām (1997), kur filmēšanai piemērotu ūdensdzirnavu meklējumi aizveda līdz Pūces dzirnavām pie Matkules un Ilzes Vazdikas varone, redzot kaušanos kāzās, sašutumā izsaucas: "Un tas notiek Kurzemē!"
Bet stāsts par Zemgalē uzņemto filmu Svešās kaislības (1983) aizved pie jautājuma "kas tad tam Streičam bija ar to Lietuvu", un tie ir notikumi, kas sāka risināties jau 70. gadu vidū, kad saspringtā darba ritma un sadzīves stresu dēļ režisors arvien biežāk piedzīvoja kuņģa čūlas uzliesmojumus un tika norīkots ārstēties slavenajā Druskininku sanatorijā Lietuvā. Tur viņš rakstīja režisora scenāriju filmai Meistars (1976) un vilcienā satika gandrīz 20 gadus jaunāko lietuvieti Vidu. Limuzīna scenāriju Streičs jau rakstīja Vidas tēva mājās Dzūkijas novadā, un filmas fināla ainās pa kartupeļu vagām kūleņoja nesen dzimusī meita Viktorija.
Mazāk zināms Lietuvas tēmas pavediens ir tas, ka šīs pārmaiņas talantīgā latvieša Streiča dzīvē bija pamanījuši arī kolēģi Lietuvas kinostudijā, un 1978. gadā pie Streiča esot ieradušies divi respektabli profesionāļi, režisors Raimonds Vabals un operators Jons Gricjus, lai pierunātu viņu pārcelties dzīvot un strādāt uz Viļņu – Lietuvas kinematogrāfijā esot četri spēcīgi režisori, vajadzīgs vēl piektais, kopš slavenais Žalakevičs pārcēlies uz Maskavu. Iekārdinājumam solījuši "nokārtot dzīvokļa jautājumu" un ieteikuši ekranizēšanai slavenā lietuviešu rakstnieka Mīkola Slucka romānu Svešās kaislības. Streičs pat dabūjis grāmatas eksemplāru ar autora autogrāfu, tomēr līdz filmēšanai nonāca tikai pēc dažiem gadiem, uz Viļņu tā arī nepārcēlies. Tā nu šajā filmā kaislības skatītas lietuviešu meitenes Marītes acīm, viņa nāk uz Latviju meklēt savu tēvoci Antanu un gluži negribot iekļūst pēckara gadu un vētrainu emociju virpulī.
Vēlāk pats Jānis Streičs bieži izcēla filmu Svešās kaislības kā savu kinematogrāfiski spilgtāko darbu, pamazām arī Lietuva viņam kļuva tikpat tuva kā Latvija.
TU NEBĒDĀ…
Jāņa Streiča cilvēkmīlestība, uzņēmība un sabiedriskā daba nodrošināja to, ka viņš nepalika tikai "talantīgs cilvēks aiz kameras", viņš iznāca priekšplānā un aktīvi piedalījās savas tautas dzīvē, uzņemoties svarīgus pienākumus – Streičs vadījis gan Latvijas Kinematogrāfistu savienību vissvarīgākajā atjaunotās valsts pārmaiņu laikā (1991–1994), gan Rīgas Latviešu biedrību (1999–2002), kuras namā 22. martā notiks atvadīšanās no izcilā režisora. Triju Zvaigžņu ordenis (1998), Ministru kabineta balva (2010) un Nacionālā kino balva Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā (2016) šķiet tikai pašsaprotams vainagojums tādam mūžam, kas aizvadīts tik bagāti un piepildīti, ar tādu tautas mīlestību apstarots. Varbūt tāpēc pēdējās dienas galvā skan Streiča 80. jubilejas lielkoncerta noslēguma dziesma, īsti latgaliski: "Es aizeju, tu nabādoj, es byušu sātā vokorā…"