Pirmo īsto Rietumu atribūtu es, augdams dzelzs priekškara komunistiskajā pusē, nobaudīju tālajā 1969. gadā. Tā bija Coca-Cola, krustmātes atvesta no Irānas. Ap to laiku parasta lieta bija arī fotogrāfijas ar Irānas meitenēm tobrīd modē nākušajās mini kleitās. Desmit gadus vēlāk Irāna beidza asociēties ar rietumnieciskumu, tajā uzvarēja islāma revolūcija un tika nodibināts drūms teokrātisks režīms no Irānas šaha patvērumu Parīzē baudījušā ājatollas Homeinī vadībā, izskausta Rietumu ietekme, Amerikas Savienotās Valstis pasludinātas par Lielo sātanu. Tagad, pēc 47 gadus ilgās reliģisko fanātiķu valdīšanas, konflikts ar Lielo sātanu vieš cerības, ka pasaulē par vienu citas valstis apdraudošu diktatūru būs mazāk. Cik reālas ir šīs cerības un kurp vedīs, jādomā, ar labiem nodomiem bruģētais ceļš, SestDiena izvaicāja Rīgas Stradiņa universitātes docētāju, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Tomu Rātfelderu.
Nesen LTV raidījumā Šodienas jautājums, kurā piedalījāties arī jūs, tika diskutēts par notikumu attīstību Irānā un visos Tuvajos Austrumos, kur iet karš, un raidījuma gala secinājumu var raksturot īsi: skaidrs, ka pašlaik vēl nekas nav skaidrs. Vai šobrīd (intervija notika 3. martā) kaut kas ir kļuvis skaidrāks?
Šobrīd Libānas frontē situācija eskalējas vēl vairāk, jo Izraēlas armija ir paziņojusi, ka Libānā vismaz daļu no dienvidu robežas mēģinās ieņemt, lai attīrītu no Hizbullāh bruņotā grupējuma, kam tad būtu grūtāk šaut uz Izraēlas ziemeļiem. Libānas frontē attīstība ir negatīva Hizbullāh un reģiona drošībai kopumā. Skaidrs, ka Hizbullāh bruņotais grupējums ir milzīgs drauds Izraēlas drošībai. Hizbullāh īstenībā cīnās divās frontēs: viena ir pret Izraēlu, otra pret Libānas valdību, kas jau kopš 25 gadus ilgušā pilsoņu kara beigām 2000. gadā nav spējusi iegrožot Hizbullāh – tas ir palicis vienīgais grupējums, kas var turēt ieročus. Izraēla jau kopš oktobra kara ir arvien aktīvāk spiedusi Hizbullāh atbruņoties, Libānas valdība to nav spējusi nodrošināt. Tagad Libānas valdība ir paziņojusi, ka tā ar likumu aizliedz Hizbullāh iesaistīties militārās operācijās pret Izraēlu – jo, ja tā tādās iesaistās, cietīs visa Libāna. Izraēla šaus pa Beirūtu un citām lielākajām pilsētām, principā Libāna var tikt nopostīta Hizbullāh rīcības dēļ.
Vai Libānā ir kaut kas līdzīgs divvaldībai, vai Hizbullāh ir stiprāka par Libānas valdību? T
eiksim tā: Libāna ir valsts, kurā valdība nespēj nodrošināt varas monopolu. Varas monopols nozīmē, ka valdībai ir kontrole pār vardarbību, gan ārēju, gan iekšēju. Attiecīgi valdībai vienīgajai ir spēja lietot vardarbību pret saviem pilsoņiem, sodīt pārkāpējus un arī veicināt vardarbību pret ārējiem spēlētājiem.
Bet Hizbullāh arī nespēj nodrošināt vardarbības monopolu?
Tur tā lieta, ka Hizbullāh veido alternatīvu varas centru Libānas valdības iekšienē, kuru Libānas valdība nevar likvidēt! Hizbullāh ir gan valdības sastāvā, gan arī rīkojas kā bruņots grupējums, kuru nevar ierobežot Libānas valdība kopumā.
Sarežģīti.
Jā, Libāna ir ļoti sarežģīta valsts. Tā vienmēr ir bijusi reliģiski sašķelta. Trīs lielākās grupas – kristieši maronīti, šiīti un sunnīti – vienmēr ir dalījušas varu. Situācija būtiski pasliktinājās pēc Libānas pilsoņu kara, kurā šīs grupas izkarojās savā starpā un izveidoja jaunu varas līgumu, kurš vēl arvien buksē, cīņa grupējumu starpā nav atrisināta.
Cik paredzams bija šis ASV un Izraēlas uzbrukums Irānai?
Es teiktu, ka šis stāsts bija ļoti skaidri komunicēts, vardarbība visu laiku bija "uz galda", bet mēs jau kopš vasaras 12 dienu kara nevarējām saprast, kāda tad galu galā ir ASV pieeja šim stāstam. Jo skaidrs, ka ASV galvenais mērķis... godīgi sakot, es pat nezinu, kas ir ASV galvenais mērķis! Zinām, ka ASV sasāpējis jautājums ir par Irānas kodolprogrammu, Irānas ballistiskajām raķetēm un ka Irāna atbalsta nemierniekus, savus sabiedrotos, tai skaitā Hizbullāh, visā Tuvo Austrumu reģionā. Ir vairāki veidi, kā ASV prezidenti to ir mēģinājuši risināt. Obama – noslēdzot tā saukto visaptverošas rīcības plānu (Joint Comprehensive Plan of Action (JCPOA)), kas iegrožoja Irānas kodolprogrammu diplomātiska līguma formātā. Kad Tramps pirmoreiz nāca pie varas, viņš teica, ka tas līgums nekam neder, neatrunā svarīgākos jautājumus, un Tramps no šā līguma aizgāja prom. Pēc tam Baidens solīja visu atjaunot, bet nespēja to izdarīt, izgāzās. Tramps tagad nāk ar jaunu pieeju, izskatās, ka viņš Amerikas diskusijā ir uzlicis uz galda to, ko Izraēla jau ilgstoši ir teikusi, – ka Irānas jautājums ir jārisina ar militāru spēku. Respektīvi, ka ar Irānu nav jārunā, tā ir jābombardē. Izskatās, ka Tramps ļoti pavelkas uz to, ko viņam saka Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu, attiecīgi redz militāru opciju kā leģitīmu risinājuma veidu. Bet, manuprāt, pat ar militāru opciju viņam nav īsti skaidrs, kas ir galīgais rezultāts, ko ar to panākt. Pat ja sabombardē Irānas kodolinstalācijas, raķetes, floti, nemierniekus, ko Irāna atbalsta, Irāna beigu beigās mēģinās to visu atjaunot. Līdz ar to ir vajadzīga režīma maiņa, jauns režīms Irānā, kurš to nedarīs. Bet – ar gaisa triecieniem panākt tāda režīma maiņu kā pašreizējais ir ļoti grūti. Jums ir vajadzīgi cilvēki Irānā uz vietas, kuri paņems varu tajā brīdī, kad režīms būs novājināts. Bet pagaidām Irānas opozīcija ir sašķelta, vāja, bez līdera, kas to varētu apvienot. Iespējams, kā par apvienotāju varētu būt runa par šaha mazdēlu, tā saukto kroņprinci, kas pagaidām dzīvo trimdā ASV. Bet viņš savā ziņā tiek redzēts arī kā šķeļoša figūra, jo irāņi atceras, ka vēsturiski viņi ilgi ir bijuši ārējo spēku ietekmē. 1953. gads viņiem ir ļoti sāpīgs ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes un britu inscenētās premjera Mohammada Mosadeka gāšanas dēļ. Viens no iemesliem, kāpēc šaha režīms 1979. gadā tika gāzts, bija tas, ka šahs tika redzēts kā Rietumu pakalpiņš, kas izpilda amerikāņu prasības, danco pēc viņu stabules. Daudzi irāņi tagad saka: ja mēs paņemsim šaha dēlu par savu līderi, vai nenonāksim atkal tajā situācijā, kad tiekam vaļā no režīma, bet beigās paliekam kā pakalpiņi.
Kas irāņiem šaha valdīšanas laika "dejās pēc amerikāņu stabules" varēja nepatikt? Irāņu meitenes staigāja mini kleitās, neviens islāma fanātiķis tās par to oficiāli nenomētāja ar akmeņiem.
Revolūcijai bija vairāki cēloņi. Galvenais bija ekonomiskais spektrs. Irāna aukstā kara gados, 60.–70. gados, auga ļoti strauji, bet izaugsme diemžēl bija nekontrolēta un izraisīja lielu nevienlīdzību. Daudzi dzīvoja lielā nabadzībā un redzēja, ka šaha ģimene greznos banketos pieņem karaļus un karalienes. Tad nāca alternatīva, irāņu reliģiskais līderis Rūhollāhs Homeinī…
Kurš pirms revolūcijas dzīvoja Parīzē.
Jā. Viņš bija uzrakstījis teorētiskus darbus, kādai jābūt ideālai islāma valstij. Tajā brīdī viņa idejas daudziem bija viena no alternatīvām, kā veidot Irānas pārvaldi, lai tā nebūtu tik ļoti uz nevienlīdzību vērsta un arī lai nebūtu tādā Rietumu pakļautībā. Vēl senāk vēsturē ejot, XIX gadsimtā Irāna principā bija buferis starp Lielbritānijas koloniju Indiju un Krievijas Centrālāziju. Ja jūs pagātnē esat nepārtraukti piedzīvojuši ārēju intervenci, tad uz šādas atkārtošanās iespējamību nākotnē raugāties ļoti alerģiski.
Cik lielā mērā Homeinī darbos aprakstītā ideālā valsts atbilda tai, kas izveidojās revolūcijas rezultātā?
Viena lieta ir teorija, otra – tās īstenošana. Irānas sistēma, kura ir veidota pēc principa, ka jums ir gan civilā vara, prezidents, gan reliģiskais līderis, kurš sistēmu pārvalda un kuru ievēl padome, ir mēģinājums apvienot Homeinī redzēto ideālas pārvaldes modeli ar to, kas praktiski strādā. Plus vēl Irānas režīms ir veidots tā, ka tam ir uzdevums, tā sakot, aizsargāt sevi no sevis paša. Irānas revolucionārajai gvardei, kas ir režīma kvēlākā atbalstītāja, ir uzdevums būt maksimāli lojālai režīmam līdz beigām, pat tad, ja režīms sāk šķelties. Irānas revolucionārā gvarde būtībā ir valsts valstī, tai ir savas militārās struktūras, savi uzņēmumi, kas veido trešo daļu no Irānas ekonomikas, savas izlūkvienības. Irānas revolucionārā gvarde ir tā, kas tiešām uztur režīmu vardarbības dimensijā, režīma muskulis, kas to aizsargās par katru cenu.
Kāda ir Rietumu loma un līdzatbildība tajā, ka radās Homeinī režīms?
Rietumi tajā laikā bija absolūtā sajūsmā par šaha Irānu, tā tika redzēta kā viens no galvenajiem sabiedrotajiem reģionā. Rietumi šaham pārdeva ieročus milzīgos apjomos, masveidā investēja Irānas ekonomikā. Tas tikai paspilgtināja irāņu redzējumu, ka amerikāņi te visu bīda. Premjers Mosadeks 1953. gadā tika gāzts, kad viņš mēģināja nacionalizēt Irānas naftas industriju, kas tajā laikā piederēja britiem, un visa vara tika nodota šaham. Šāda koloniālisma pieredze irāņiem ir iespiedusies atmiņā – kad lielie spēlētāji nosaka visu, kas tavā valstī notiek.
Vai Homeinī revolūcija uzreiz bija krasi antiamerikāniska?
Pati revolūcija bija tieši vērsta uz to, ka mēs nokratām visu ārējo, kas mūs spiež pie zemes. Homeinī teica, ka uzdevums ir likvidēt ASV imperiālismu reģionā, nevis tikai Irānā, revolūcija ir jāeksportē.
Kas paģērēja revolūcijas eksportu? Islāms?
Tuvie Austrumi vēsturiski vienmēr ir bijis lielvaru spēles lauks. Ja turpat jums kaimiņos ir bagātās Persijas līča valstis, kuras principā eksistē no naftas naudas, tad Homeinī redzējums bija, ka ir jātiek vaļā no šīm važām, un piedāvāja alternatīvu modeli gan līča arābu monarhiju modelim, kas ir naftas modelis, gan arābu republiku modelim, ko savulaik iemiesoja Sīrija un Ēģipte.
Homeinī politiku tajā laikā ietekmēja vēl viens būtisks notikums – uzreiz pēc revolūcijas viņš bija spiests izcīnīt asiņainu karu ar Sadama Huseina Irāku 1980.– 1988. gadā. Ir daudzas interpretācijas, kāpēc Huseins uzbruka Irānai. Iespējams, viņš redzēja iespēju sagrābt blakus esošo arābu apdzīvoto Irānas Hūzestānas provinci, bet daudzos pētījumos uzsvērts, ka Huseins islāma revolūcijas eksportu saredzēja kā draudu sev pašam, jo Irākas dienvidos dzīvo šiīti, kuri ļoti iedvesmojās no Homeinī revolucionārajiem ideāliem, sāka pieprasīt Huseina gāšanu. Iespējams, Huseins uzskatīja, ka viņam jāveic trieciens Irānai, kamēr nav par vēlu. Katrā ziņā Homeinī bija spiests aizsargāties no Huseina, izcīnīt astoņus gadus ilgu karu, kas patiesībā palīdzēja islāmistiem Irānā nostiprināties. Jo revolūcijā islāmisti nebija vienīgā alternatīva šaha režīmam, tur savu lomu spēlēja arī nacionālisti. Islāmistiem Irānā bija jāizcīna iekšējā cīņa, un Huseins saliedēja Irānas sabiedrību atbalstā viņiem.
Ja jums ir jāizcīna karš un jūs to pārvarat, tad iegūstat pārliecību, ka jūsu revolūcija ir jāizplata tālāk – jo, ja visi apkārt būs islāmisti, neviens jūs neapdraudēs.
Un šī revolūcijas eksporta ideja ir tā, kas Irānas režīmu padara bīstamu apkārtējiem.
Tieši tā. Ja jūs esat līča arābu monarhijas karalis, monarhijas, kuras visa sistēma balstās uz to, ka jūs, piemēram, pārdodat ASV naftu un amerikāņi pretī dod drošības garantijas, tad, ja pēkšņi atnāk Homeinī un pasaka, ka visa šī sistēma ir neleģitīma un jūs pats – ķeceru pakalpiņš, un islāmistiem ir jāsaceļas un jūs jāgāž, jūs tajā brīdī nejutīsities komfortabli. Tas Irānas kaimiņus biedē līdz šai dienai, viņi kā milzīgu draudu redz to islāma interpretāciju, ko iemieso Irāna. Protams, nevar uzskatīt, ka Irāna šodien vēl arvien domā tajās kategorijās kā 1979. gadā izveidotā Homeinī Irāna. Ir notikušas līderu maiņas, tās jau 90. gados iezīmēja mēģinājumus restartēt attiecības ar amerikāņiem un atgriezt Irānu pasaules ekonomikā. Tāpēc nevar teikt, ka visa Irānas politiskā sistēma ir vērsta uz agresivitāti. Irāna ir iekšēji sašķelta, tajā ir vairākas idejas, kādai vajadzētu būt valsts politiskajai attīstībai un ārpolitikas virzībai.
Kāpēc Irānai neizdevās uzlabot attiecības ar amerikāņiem?
Tajā brīdī valdīja gan neuzticība no ASV puses, gan arī abas puses saskārās ar nespēju vienoties par Irānas ārpolitikas pamatvirzieniem. ASV vēlējās, lai Irāna izbeidz atbalstīt Hizbullāh un Hamās grupējumus, kā arī atsakās no kodolambīcijām. Irāna savukārt tos uzskatīja par savas ārpolitikas pamatpīlāriem. ASV arī pielāgoja arvien jaunas ekonomikas sankcijas, kas Irānā radīja iespaidu, ka Vašingtona vēlas gāzt valdošo režīmu. Jāņem vērā arī līdera Hāmenejī loma, kurš līdz galam nepiekrita toreizējā prezidenta Muhammeda Hātami vīzijai.
90. gados pēc PSRS sabrukuma ASV bija palikusi par Tuvo Austrumu hegemonu. Pēc Līča kara cēlās idejas, ka vairs nevajag baidīties pārveidot pasauli pēc saviem ieskatiem, ideja par jauno amerikāņu gadsimtu, kuras iemiesojums vēlāk bija Irākas karš 2003. gadā. ASV neokonservatīvie uzskatīja, ka, ja Tuvo Austrumu valstis padarīs par demokrātijām, tiks iegūti sabiedrotie, tāpēc demokrātija ir jāizplata. Irāna šādu ideju redzēja kā vēl vienu imperiālisma iemiesojumu, to, ka ASV ir iedomīga un negrib klausīties, uzkundzējas reģionam. Pēc 2001. gada 11. septembra ASV prezidents Džordžs Bušs Irānu līdzās Ziemeļkorejai un Irākai nosauca par ļaunuma asi. Tādas situācijas ietvaros Irānas valdība teica: ja mēs esam ļaunuma ass, tad veidosim pretestības asi kopā ar Sīrijas prezidentu Bašāru Asadu un Hizbullāh.
Vai tā nav zināma lielummānija no Irānas režīma puses?
Teiksim tā: irāņi redz sevi kā Persijas impērijas mantiniekus, kam ir tiesības uz cieņu reģionā.
Tāpat kā Krievija uztraucas, ka viņus neciena?
Ir daži retoriski elementi, kas vieno Putina Krieviju un Irānu. Irāņi vienmēr ir teikuši, ka viņus nedrīkst izolēt, ar viņiem ir jārunā, viņi ir milzīga kulturāla nācija, 90 miljoni cilvēku, viņiem ir spēcīga armija, kodolambīcijas. Viņi gan saka, ka viņu kodolambīcijas ir civiliem nolūkiem, bet starptautiskā sabiedrība tam netic.
Kāpēc tieši Irānas kodolambīcijas tiek uztvertas kā īpaši bīstamas? Islāma valsts Pakistāna jau ir kodolvalsts.
Kodolizplatīšana nav objektīva lieta, tā vairāk vai mazāk sakrīt ar lielvaru interesēm. ASV ir pamats redzēt Irānas kodolambīcijas kā potenciālu draudu tieši tāpēc, ka Irānā pie varas ir režīms, kas ASV sauc par Lielo sātanu un absolūti atsakās atzīt ASV kārtību reģionā.
Bet irāņi nav muļķi, viņi saprot savu spēju robežas atklātā konfrontācijā ar ASV. Mēs esam redzējuši Irānas mēģinājumus runāt ar ASV, un pat tagad, šīs konfrontācijas ietvaros, Irāna bija iesaistīta sarunās ar mediāciju Omānā. ASV diemžēl izdomāja šīs sarunas neturpināt un sākt uzbrukumu.
Lielākā problēma, kas pagaidām sarunas traucē, ir tā, ka nav īsti saprotams, ko ASV grib panākt. Otrs elements – irāņiem vismaz pagaidām ir jāatriebjas par ājatollas nāvi un arī jāatjauno atturēšanas stāvoklis. Proti, lai ASV un Izraēla saprot, ka, ja tās bombardēs Irānu, tad dabūs pietiekami pretī. Pēc 12 dienu vasaras kara tas stāvoklis ir izjaukts. Irānai jāparāda, ka tā ir gatava nest pietiekami lielus postījumus, lai ASV un Izraēla vairs negribētu tai ķerties klāt. Ja vien režīms izdzīvos.
Kāpēc Irāna šauj pa līča valstīm?
Pirmkārt, tā ir solījumu pildīšana. Otrkārt, mēģinājums atjaunot atturēšanas stāvokli. Šaujot pa līča valstīm, var izraisīt ekonomisko satricinājumu globālā līmenī, un irāņi, iespējams, cer, ka ASV nospriedīs, ka nākotnē ir pārāk riskanti sākt konfliktu, kurā šīs valstis kļūst par uzbrukuma mērķi. Treškārt, Irāna vēlas, lai šīs valstis izdarītu spiedienu uz ASV pārtraukt uzbrukumus Irānai. Līča valstis to spēj darīt, jo Trampa ģimenei ir biznesa intereses šajās valstīs.
Cik pareizs izskatās šis irāņu aprēķins?
Pagaidām izskatās slikti – viņi ir pārrēķinājušies. Līča valstis ir nākušas klajā ar kopīgu kategorisku nostāju, ka Irānai ir jābeidz uzbrukumi šīm valstīm. Daudzi pat diskutē, vai līča valstīm vajadzētu pievienoties Izraēlas un ASV uzbrukumiem. Tās gan no tā baidās…
Kāpēc baidās? Tās taču rīko tik smukas savu karaspēku parādes, sākot ar kamieļiem un beidzot ar droniem.
Viņi baidās, ka, ja paziņos par savu oficiālu iesaistīšanos, tad Irānas mērķi būs ne tikai ASV bāzes, bet visas līča valstis kopumā.
Diemžēl izskatās, ka Irāna ar šiem uzbrukumiem vecinās savu izolāciju Persijas līča valstīs. Pirms kara daudzas no tām jau bija sākušas normalizēt attiecības ar Irānu, bet tagad tās izvēlēsies drīzāk bruņoties, nevis runāt ar Irānu.
Kā Amerikas sabiedrība var ietekmēt kara gaitu?
Amerikā daudzi sāk uzdot jautājumus, vai tas, ko Tramps tagad dara, nav viņa priekšvēlēšanu solījumu pārkāpšana. Tramps teica, ka viņš nebūs kara prezidents. ASV pašlaik tikai bombardē, bet daudzi uzdod jautājumu, vai sauszemes spēki arī tiks sūtīti.
Ja mērķis ir autoritāra režīma nomaiņa, to bez sauszemes operācijas diez vai var izdarīt.
Vai arī vajadzētu kādu spēcīgu bruņotu grupu Irānas iekšienē…
… kuras nav.
Tieši tā. Daudzi uzdod arī jautājumu, vai Tramps ir rīkojies konstitucionāli, vai viņam nevajadzēja Kongresa piekrišanu. Kā līča valstis izmantos savu ietekmi uz Trampu, kuram tajās ir biznesa intereses? Līča valstis varētu censties pierunāt Trampu deeskalēt situāciju. Tomēr jāņem vērā, ka ir arī Izraēlas lobijs, kura ietekme ASV ir daudz stiprāka nekā arābu lobijs.
Propalestīnas demonstrācijas Amerikā gan rada citu priekšstatu.
Tās bieži ir jauniešu demonstrācijas, nevis politiskās elites līmenis. Diemžēl izskatās, ka Izraēlas premjeram Netanjahu ir diezgan liela ietekme uz Trampa spriedumiem Tuvo Austrumu jautājumā. Marko Rubio intervijā ir izteicies, ka Izraēla bijusi gandrīz izlēmusi iet iekšā Irānā pat bez ASV atbalsta un Savienotajām Valstīm bijis jāizvēlas, vai pielāgoties Izraēlas rīcībai, un tās nospriedušas, ka saņems triecienus no Irānas jebkurā gadījumā, tāpēc labāk veikt triecienus pašiem, lai triecienus sev minimizētu.
Kāpēc Irāna neatzīst Izraēlas tiesības eksistēt?
Irāna Izraēlu redz kā ASV imperiālisma lielāko iemiesotāju Tuvajos Austrumos.
Vai Trampa politiku Tuvajos Austrumos var nosaukt par gudru? (Smejas.)
Trampa politiku Tuvajos Austrumos varētu saukt par nekoordinētu. Ir lietas, par kurām ir skaidrs, ka ASV tās nepatīk, bet Tramps visu laiku svārstās to risinājuma meklējumos. Šķiet, Trampa pieeja ir taustīties, kaut ko izdarīt un tad skatīties, ko darīt tālāk. Īsti neredzu, ka viņam ir kāda konkrēta stratēģija šajā stāstā, jo viņš, manuprāt, līdzās draudiem lietot spēku mēģināja panākt vēl pēdējo darījumu ar Omānas mediatoru palīdzību. Omānas mediatori ir teikuši, ka viņi jau bija panākuši vienu elementu, kura nebija pat Obamas laikā, – Irānas gatavību atteikties no urāna uzglabāšanas. Tajā brīdī, kad ASV izvēlējās pārtraukt šo procesu, dialoga iespēja tika zaudēta.
Kā situācija var attīstīties, ja karš beigsies ātri, un kā – ja ieilgs?
Šis no abām pusēm ir stāsts par izturību. Irānas galvenais uzdevums ir izdzīvot un atjaunot atturēšanas stāvokli. Jo ilgāk Irāna iztur ASV spiedienu, jo Amerikai paliek grūtāk, cilvēki sāk uzdot jautājumus, vai tas bija tā vērts. ASV uzdevums ir iznīcināt pēc iespējas vairāk mērķu un veicināt režīma maiņu. Liekas, beigu beigās visu noteiks tas, cik ilgi Irāna var izturēt spiedienu. Jo ilgāk tas notiks, jo lielāka būs amerikāņu vēlme pateikt, ka "mēs esam iznīcinājuši tik un tik objektu, operācijas mērķi sasniegti, varam iet mājās". Paralēli nevaram izslēgt, ka irāņi un amerikāņi, par spīti publiskajai retorikai, aizkulisēs turpina sarunas un atrod kādu risinājumu. Lai gan pagaidām nav skaidrs, kāds tas risinājums var būt, kamēr nav skaidrs, ko īsti amerikāņi grib panākt. Ja Irānas režīma maiņu nevar panākt, tad kurš varētu būt tas punkts, pie kura amerikāņi varētu "pārdot" savai sabiedrībai šo operāciju kā uzvaru, un kurā punktā to pašu varētu apgalvot irāņi. Jo no šīs spēles abām pusēm ir jāiziet kā uzvarētājām.
Vai sauszemes operācijas varbūtība tiešām ir minimāla?
Trampam būtu grūti pārdot kaut ko tādu. Ja tur parādītos ASV karavīri, tas uzreiz ļoti izskatītos pēc tā, ko darīja Bušs Irākā un Afganistānā.
Vai ASV un Izraēlas mērķi šajā operācijā ir vienādi?
Izraēlas mērķi ir maksimālistiskāki. Daudzi uzskata, ka Izraēlas mērķis varētu būt ne tikai režīma maiņa, bet Irānas padarīšana par tā saukto neizdevušos valsti, kas sašķelta vairākās ietekmes sfērās...
Un nodarbojas pati ar sevi.
Jā, un tāpēc neapdraud citus. ASV mērķi šķiet elastīgāki. Tramps arī šī konflikta laikā pauž pretrunīgus vēstījumus.
Ko Putina režīmam nozīmē šis karš?
Ja konflikts ieilgst, pieaug vajadzība pēc pretgaisa aizsardzības ieročiem, tātad to mazāk tiks Ukrainai. Ja ASV uzmanība ilgstoši pievērsta Tuvajiem Austrumiem, atkal Putinam vieglāk. Bet, ja Irānas režīms krīt, Putins zaudē milzīgu sabiedroto. Dronus Shahed Krievija ir iemācījusies ražot pati, bet Irāna ir solidarizējusies ar Krieviju daudzos formātos, abām ir sentiments, ka ASV ir uzkundzējušās pasaulei, neciena viņus, tāpēc Irānai un Krievijai (un Ķīnai) ir jāsadarbojas.
Kā mūs ietekmēs šīs konflikts?
Tuvākajā laikā vispirms naftas cenu kāpumā.