Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps filmu programmas skatītājus 27. februārī gaida sajūtas, kādas rodas, lidostā atrodoties tajā teritorijā, kas nav pieejama pasažieriem, – filmu programmas centrālais notikums būs starptautiski pazīstamās kinorežisores Lailas Pakalniņas filmas Putnubiedēkļi pirmizrāde kinoteātrī Splendid Palace. Šie putnubiedēkļi ir lidostas darbinieki, dzīvnieku kontroles speciālisti, kuru uzdevums ir novērst lidmašīnu saskarsmi ar dažādām dzīvajām būtnēm, kas ir iekļuvušas lidostas teritorijā ar mērķi ne tikai baroties, bet pat dzemdēt.
Putnubiedēkļi, Latvijas un Lietuvas kopražojums, jau ir atklājuši Tallinas starptautiskā kinofestivāla Black Nights Baltijas filmu konkursa programmu un saņēmuši pozitīvas recenzijas, filmas starptautisko izplatīšanu uzņēmusies Eiropā labi pazīstamā Berlīnes kompānija Rise and Shine, bet Lielajam Kristapam filma nominēta četrās kategorijās: labākais dokumentālās filmas režisors (Laila Pakalniņa), labākais dokumentālās filmas operators (Māris Maskalāns), labākais komponists (Pauļus Kilbausks, Vīgints Kisevičs) un labākais skaņu režisors (Jons Maksvītis).
Kritiķi Lailu Pakalniņu ir raksturojuši kā mākslinieci, kas pati izgudro sev noteikumus. Putnubiedēkļos viņa demonstrē spēju sadzīvot ar stingriem jo stingriem lidostas drošības noteikumiem, kinematogrāfiski pētot to attiecības ar būtnēm, kas dzīvo pašas pēc saviem noteikumiem, visu laiku testējot, vai cilvēku likumi attiecībā uz dabu darbojas. Milzīga lidmašīna un sīks putniņš var sadzīvot tad, ja ir kāds trešais, kas novērš viņu sadursmi. SestDiena Lailai vaicāja arī par sadursmēm lielu un mazu valstu attiecībās un par nākamajām Saeimas vēlēšanām, kuras tāpat var salīdzināt ar minētajām putniņa un lidmašīnas attiecībām – kā panākt, lai vienkāršais vēlētājs saprastu politikas noteikumus un netiktu brīvprātīgi ierauts viņu patiesībā apdraudoša politiska spēka sprauslā.
Pirms runājam par filmām, gribu zināt, cik maratonu tu esi noskrējusi.
Kādus četrpadsmit piecpadsmit. Mūsdienās maratons jau vairs nav nekas, tagad ir ultramaratons. Bet tiem jātrenējas speciāli, lai gan ultru distances jau ir dažādas, dažās tu kāp kalnā un priecājies par skaistiem skatiem.
Cik garas distances šoziem rītos skrēji lielajā aukstumā?
Kad bija mīnus 15 un aukstāk, neskrēju vairāk par 8 vai 10 kilometriem. Parasti skrienu kādus 15 kilometrus. Tas man ir kā kafija no rīta. Starp citu, kafiju dzeru pirms skriešanas, lai cik jocīgi tas neizklausītos, – tad es vienkārši pamostos. Pēc tam dienā visādas tējas. Kafiju senāk dzēru ļoti daudz. Reiz aizbraucu pie meitas Annas uz Vīni, tad bija tāds ritms: dubultais espreso pirms skriešanas, divi dubultie espreso brokastīs, pēc tam ejam uz centru un tur vēl kādu kafiju. Tad gan sapratu, ka tas man ir par daudz.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 20. - 26. februāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!