Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Tuvāk izrādes sirdij. Saruna ar videomākslinieku -8

Videomākslinieks –8 debitē scenogrāfijā Tenesija Viljamsa mīļākajā lugā, aicina māksliniekus neizlikties par revolucionāriem un iesaka nejaukt kriketu ar golfu.

Laikam esmu vecās paaudzes cilvēks, kādā sarunas brīdī nosaka 28 gadus vecais videomākslinieks Mīnus Astoņi, skaidrodams, kāpēc viņam nepārtraukta sēdēšana pie datora nešķiet dabiska, lai gan sabiedrība par videomāksliniekiem tieši tā arī domā: datoros ierakušies frīki, kas spēj uzveidot tik iespaidīgas projekcijas, ka pat slikta režisora fēlerus notušē.

Kad Mīnus Astoņi vēl bija jauno mediju mākslas studiju eksperimentālā kursa students Andris Vētra, viņam par teātri nebija diez cik labs priekšstats, bet nu jau –8 esot paguvis teātri iemīļot. Daudzie pasūtījumi (bijis arī operas Iemūrētie un izrādes Frankenšteins videomākslinieks) liecina, ka teātris ir iemīļojis arī viņu. 25. maijā Dailes teātrī Lauras Grozas-Ķiberes režisētajā Tenesija Viljamsa lugā Kaķis uz nokaitēta skārda jumta Mīnus Astoņi debitē kā scenogrāfs. 
 

Fragments no intervijas:

Kā tiki līdz piedāvājumam taisīt scenogrāfiju Dailes teātra izrādei?

Principā Laura Groza-Ķibere mani atveda no Liepājas – uzaicināja.

Prasu to tāpēc, ka internetā atradu ziņu, kā tu reiz savos Liepājas laikos esot feisbukā nikni nokritizējis Dailes teātra izrādi Vecpuiši un vecmeitas.

Tā bija. Laurai, starp citu, nepatika, ka es tik asi nokritizēju, viņai likās, ka tas ir nekoleģiāli. Beigu beigās es viņai arī piekritu.

Bet Laura tevi droši vien pamanīja un izvēlējās sadarbībai ne jau šīs kritikas dēļ?

Nē, viņa mani pamanīja Liepājas teātrī, kur strādāju. Iesākumā savā apzinīgajā vecumā biju trāpījis uz neveiksmīgām izrādēm, tās man nepatika un likās, ka viss teātris droši vien ir tikpat briesmīgs un ka teātra māksla nav priekš manis. Teātra mājai Liepājā gāju ar līkumu apkārt. Bet tad, ap bakalaura pēdējo kursu, kad vajadzēja darbu, man tur piedāvāja darbu specialitātē. Sākumā atteicos, bet darbu tomēr vajadzēja. Tā nu aizgāju uz teātri, sāku tur strādāt un pamazām iemīlēju. Bērnudārza vecumā bērnudārzs ir otrās mājas, tagad plašākā nozīmē teātris ir manas otrās mājas. Jūtos te forši, man patīk būt un darboties teātrī. Jā, "iemīlēt" ir skaļš vārds, bet savā ziņā tiešām esmu teātri iemīlējis. Citādi jau grūti darboties, atdoties darbam. Labi, teikšu mazliet piezemētāk – esmu teātri iemīļojis.

Tātad redzēji, ka teātrī var būt arī labas izrādes...

Tas ir tāpat kā ar kino – nav labi izdarīt pārsteidzīgus secinājumus par visu kino kā žanru, ja esi pāris reižu trāpījis uz briesmīgām filmām. Tas bija mans jaunības maksimālisms, trāpīju uz neveiksmīgām izrādēm un nospriedu, ka teātris vismaz Latvijā nav labs. Kad iepazīsti teātri vairāk un ieraugi, cik daudzveidīgs tas var būt, sāc iedziļināties, sekot līdzi tam, kurš ko dara, tev izveidojas kaut kāda gaume, tu jau apmēram zini, ko no kura režisora var gaidīt, kuri tev patīk, kuri ne.

Laura kā režisore tev patīk?

Jā, ar viņu man patīk strādāt. Alvis Hermanis kādā intervijā teica, ka režisoram ļoti svarīga ir laba gaume, tad pārējo var iemācīties un noslīpēt. Man šķiet, ka Laurai ir laba gaume. Mēs arī tīri cilvēciski viens otru saprotam, tas radošos kolektīvos ir ļoti svarīgi. Tā kā šis nebūs pirmais darbs, ko daru kopā ar Lauru, mums tā saspēle droši vien izdodas.

Liepājā esi beidzis jauno mediju mākslas kursu.

Jā, tas bija pirmais, eksperimentālais kurss. Pēc vidusskolas man nebija īsti skaidrs, ko darīt, ko mācīties. Pirmā doma bija ļoti pragmatiska – jāmācās datorprogrammēšana, jo ir skaidrs, ka ar tādu izglītību bez darba nebūsi un visdrīzāk arī nepelnīsi slikti.

Vai zināji kādus programmētājus, kas neslikti pelna?

Šķiet, ka ne, bet gaisā tas bija jūtams. Bija diezgan skaidrs, ka tā ir nākotne, ka programmētāji būs vajadzīgi, jo nākotnē būs programmējams pilnīgi viss. Programmētājs man bija B variants. A variants bija darīt kaut ko radošu, bet nebija skaidrs, ko. Beigās aprēķins bija pavisam vienkāršs: darīt kaut ko radošu, lai man ir interesanti. Stājoties jauno mediju kursā, nedomāju, ko darīšu pēc tam, par to man nebija ne jausmas. Likās – galvenais, lai man tagad ir interesanti, un, ja man tagad būs interesanti, tad, cerams, interesantais nāks arī pēc tam. Tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka tā tas ir jebkurā jomā, – tu vari būt labs kādā lietā tikai tad, ja tev ir interesanti.

Vai tas priekšstats par jaunajiem medijiem, kāds tev bija pirms studijām, sakrita ar to, ko ieguvi kursā?

Jā, noteikti. Programma bija pilnīgi jauna, piedāvāja pavisam ko citu, nekā ierasts. Pēc parastas vidusskolas beigšanas tas bija tieši tas, ko man vajadzēja. Rīgā biju mācījies tautas daiļamata sākumskolā, tātad kaut kāds neliels mākslas ievirziens man bija.

Kāpēc mācījies tādā skolā?

Mamma aizveda. Viņa arī jaunībā nodarbojās ar mākslu. Man tīri labi patika. Jau pirms skolas biju veidojis no plastilīna, mamma acīmredzot bija novērojusi, ka man tas patīk.

Ko tu no plastilīna veidoji?

Bērnībā man ļoti patika dinozauri. Bet patika arī destrukcija – cik dinozaurus uztaisīju, tik arī iznīcināju.

Žēl nebija?

Nē. Destrukcija man bija tāds bērnības fenomens, ko līdz šai dienai īsti nespēju saprast – kāpēc man tā bija vajadzīga tik lielos apmēros.

Cik lielos? Kaķīšus arī mocīji?

Tik traki ne, bet kukaiņi ir cietuši, skudras ar palielināmo stiklu ir dedzinātas. Godu tas man nedara. Labi vēl, ka tas notiek mazos apmēros bērnībā un tagad man nav tādu tieksmju. Varbūt tieši tāpēc arī nav, ka bērnībā tāds posms ir bijis.

Vai jauno mediju kursa pasniedzēji paši zināja, kas šie jaunie mediji tādi ir?

Tur bija pieaicināti lieliski pasniedzēji, katrs bija eksperts savā jomā. Kopējo bildi spēja salikt programmas vadītāja Aija Druvaskalne-Urdze, kura nu jau aizsaulē. Būtiskas personas, kas tika iesaistītas jau no paša sākuma, bija Rasa un Raitis Šmiti no Rixc, jaunie mediji ir viņu tēma.

Ko īsti tu esi izmācījies?

Patiesībā maģistrus pabeidzu skaņas mākslā. Bet ar skaņu nodarbojos brīvajā laikā. Spēlēju tikai kā dīdžejs.

Kā tava profesija būtu precīzāk saucama? Videomākslinieks?

Man patiktu domāt, ka esmu vienkārši mākslinieks. Man patīk dažādas lietas darīt. Šobrīd gan tas ir nolikts malā, bet esmu arī izstādēs piedalījies gan ar saviem, gan grupu darbiem. Izstāžu formāts ir interesants, bet tajā bija grūti nopelnīt iztiku.

Tagad tu toties debitēsi scenogrāfijā.

Zināms avantūrisms tas ir, jo atbilstošas izglītības varētu būt vairāk. Bet arī augstskolas izvēle jau bija avantūrisms.

Cik daudzi jūs jauno mediju kursā bijāt?

Piecpadsmit sākām, kādi astoņi beidzām – kurss bija mazs, un tas man patika. Kad atbraucām uz vieslekcijām Stradiņa universitātē un iegāju tajā milzīgajā auditorijā, sapratu, cik šausmīgi tas tomēr ir samērā ar to, kā mēs ar saviem nozares speciālistiem sēdējām aci pret aci un brīvi komunicējām. Vismaz mākslas jomā tuvā diskusija ir ļoti būtiska, bet milzīgā auditorijā tas nav iespējams.

Vai jauno mediju jomā prieks par tehniskajām iespējām pagaidām vēl nav lielāks par vēlmi ar šīm jaunajām iespējām kaut ko būtisku pateikt?

Tā gluži nav. Arī tās tehniskās iespējas nav tādas, kā rādījās sapņos, tur vēl ir ko pielikt. Pamazām jau liek, bet tas ir dārgi, vismaz teātra vidē. Mani tehniskās iespējas no laika gala ir interesējušas mazāk nekā konceptualizēšana. Cita lieta, kā man tas padodas, bet ideja mani interesē vairāk, un tehniskā puse nav tā stiprākā. Tiklīdz kaut kas kļūst sarežģītāks, es konsultējos vai piesaistu cilvēkus no malas, kas spēj tehniski atrisināt un materializēt manus domu lidojumus. Man vispirms rodas ideja. Zinu, ka dažiem maniem skolasbiedriem ir citādi, viņi atrod tehnisku risinājumu un tad domā, ko ar to varētu darīt.

Vai tev bieži ir bijis tā, ka tu izdomā ideju un nezini, kā to tehniski īstenot?

Jā, tā ir pārsvarā, arī ar šo scenogrāfiju – es kaut ko izdomāju, prezentēju, tad man pasaka, ka tas nav iespējams, un es mēģinu viņus pielauzt. Neesmu jau pilnīgs analfabēts tehniskās lietās, bet domu lidojums bieži pārsit manas tehniskās iespējas.

Scenogrāfija tev ir pavisam jauna pieredze. Kādas ir sajūtas?

Ir interesanti, ir kaut kas jauns, un es tagad arī gribu drusku tikt prom no datora. Citādi visu laiku no rīta līdz vakaram esmu ieurbies datorā, taisu animācijas un video. Varbūt esmu vēl vecās paaudzes cilvēks, sapratu, ka tas nav veselīgi.

Cik tad tev ir gadu, vecās paaudzes cilvēk?

Divdesmit astoņi. Man šķiet, jaunā paaudze, kas izaug ar ekrānu, tā jutīsies komfortabli, bet mani tas lauž un nenāk par labu ne manai fiziskajai, ne garīgajai veselībai. Ir kaut kas jāmaina, un man arī patīk tas, ka varu radīt idejas un ir cilvēki, kas var palīdzēt tās realizēt, un man nav pašam tās jātaisa. Ar video šobrīd ir tā, ka laika ziņā tu vairāk taisi nekā domā, ko taisīt. Man vairāk patīk domāt, ko taisīt.

Visu sarunu ar videomākslinieku -8 lasi žurnāla SestDiena 26. maija - 1. jūnija numurā!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Lieldienās parasti apēdu:

Kopā nobalsojuši: 117

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Vai pavasaris jau klāt?(1)

Kad īsti sākas pavasaris? Tad, kad skrējēji parkos garās bikses nomaina uz šortiem, vai tad, kad pienākušas Lieldienas? Pēc tām vadīties nebūtu prātīgi, jo tās katru gadu ir citā laikā. Gribētos ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata