Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Ingus Baušķenieks par Neibarta leņķi, digitālo kūleni un dziesmām, kuras nevar spēlēt koncertos

Valoda dzimst kafijas biezumos. Saruna ar Ingu Baušķenieku

Par Jaunā Rīgas teātra jauno izrādi Dieviņš pillā dzirdētas trīs versijas. Viena – ka režisors Alvis Hermanis to taisījis, lai parādītu, ka Guna Zariņa uz skatuves spēj visu (izrādē viņa spēlē dzejnieku Aivaru Neibartu jeb Ņurbuli (1939–2001)). Otra versija – Ņurbulis Gunai ticis tāpēc, ka abiem ir līdzīgi deguni. Trešā – ka izrādes varonis ir nevis Ņurbulis, bet Ņurbuļa un mūziķa, Dzelteno pastnieku līdera un arī izrādes mūzikas autora Ingus Baušķenieka krustojums. Uz tādām domām vedina vismaz scenogrāfija, proti, dažādiem lenšu magnetofoniem pilnais kakts, kas skatītājam atgādina Ingus analogo ierakstu studiju.

Hermanis izrādes pieteikumā ir rakstījis, ka, lasot Neibarta pantus, rodas ļoti dīvaina ilūzija – it kā tu esi liecinieks tam brīdim, kad tika radīta latviešu valoda. Arī Ingus Baušķenieka muzikālā darbība ir spējusi radīt ilūziju, ka tiek veidots kaut kas jauns, kam vēl nav vārda. Šobrīd Milzītes Ilzītes, Guvernantes diversantes un daudzu citu neaizmirstamu dziesmu autors strādā pie Dzelteno pastnieku un arī pie sava jaunā albuma, cīnās ar vārdu meklējumiem un priecājas par vecumu un pieredzi, kas ļauj radošajās diskusijās nenonākt līdz kautiņam.

Fragments no intervijas

Vai tu pats Ņurbuli atceries pietiekami labi?

Esmu bijis vismaz vienā viņa dzejas lasījumā universitātē un vienā pasākumā ballē, kurā viņš piedalījās. No fotogrāfijām man bija licies, ka viņam ir vismaz deviņdesmit gadu, bet parametri rāda ko pavisam citu. Izrādē tā sekvence iznāk forša – Neibarts kā viens jēdziens, Gunas Zariņas atveidotais Neibarts kā otrs jēdziens un es, jefiņš, ar savu studiju kā trešais.

Kurš izvēlējās Neibarta tekstus dziesmām?

Vienu čupu man iedeva Guna Zariņa, vienu – Alvis Hermanis, no tiem varēju brīvi izvēlēties.

Tas bija tad, kad tu jau biji piekritis rakstīt mūziku izrādei?

Nē, tas bija pašā sākumā. Jauno Rīgas teātri mīlu un Hermani kā režisoru ļoti, ļoti, tāpēc man ļoti gribējās to darīt, bet sāku domāt, kā būs ar interpretēšanu. Tiešām dikti nopietni domāju, vai man to darīt būtu pareizi vai muļķība. Tad ilgu laiku pirms izrādes, kad visu vēl var mainīt, izdomājām ļoti labu formulu – es dažus mēnešus pastrādāju, uztaisu kādas skices, un tad redzēs, vai tas ir pa ķeksi. Tad es sāku ar tekstiem ņemties, lai atrastu to punktu. Tas nemaz nebija vienkārši.

Lasu, lasu, lasu, lasu – melns tas viss... Dikti melns. Jutu, ka man nemaz sevišķi nepatīk tajā melnumā. Ko lai dara?

Tad man Ērika (Ingus dzīvesdraudzene – red.) pašāva kontrējošu ideju: "Tu jau vari paņemt leņķī pret to pieeju, kas tur ir." Piemēram, Neibartam tekstā ir nelaimes putns, bet es to paņemu tādā Rudens vējā tipa lirikā. Atradu to sajūtu, kā nebūt tajā un lai vienlaikus nebūtu stulbi. Tā es katram tekstam varēju atrast pieeju.

Pēc pāris mēnešiem Guna un Hermanis atnāca otrreiz. Klausījās, klausījās... Hermanis nekā nesaka, skatās kā kosmosā. Kad visu bija noklausījies, teica: kamēr gājis pirmais gabals, domājis: "O, moins, kur viņš ir iesēdies... Kā lai viņam tā taktiskāk pasaka…" Bet tad nāca cits gabals, vēl cits gabals, kamēr beigu beigās iznāca, ka darām tālāk. Uz trešo tikšanos visu biju uztaisījis. Pēc tam vēl tikai pāris krikšu taisīju, transpozīcijas, lai Guna var nodziedāt.

Izrādē man sākumā bija sajūta, ka viņi ir paņēmuši tikai četrus gabalus, bet pēc tam sāku atcerēties, ka vēl bija tas, tas un tas... Hermanis bija ņēmis tikai to, kas viņam der.

Vispār man liekas, viņš ir ellīgi tālredzīgs cilvēks.

Pirmajā pļāpāšanas reizē viņš jau bija uzsviedis scenogrāfijas skici. Sākumā vēl bija doma, ka Guna Zariņa deklamētu un es aizmugurē plivinātos kā sikspārnis, slēgdams magnetofonus, bet pēc kāda laika izdomāja, ka Guna izrādē būs viena pati. Hermanis teica: pirmizrādē atnāksi, paklanīsies publikai. Jutos ne tikai noskumis, bet arī atvieglots.

Tu būtu gribējis izrādē padarboties pa skatuvi?

Nesaku, ka būtu gribējis. No otras puses, nezinu, vai būtu gribējis atteikties. Bet viņi paši spēja ļoti skaidri izdomāt, kā būs. Tā ir pareiza pieeja. Protams, man būtu licies kaut kas savādāk darāms, bet tas, ka nenotika nekāda jaukšanās, ir izrādei nācis par labu.

Tā istaba ar magnetofoniem izrādes scenogrāfijā stipri atgādina tavu istabu.

No zāles skatoties, tiešām izskatās kā šeit. Bet pilnīgas muļķības! Aizgāju, apsēdos uz skatuves tajā trešajā nodalījumā – vājprāts, tur vecu Majaku karkasi... Bet izrādē Guna Zariņa pienāk, ieslēdz, lampiņas iedegas, viss griežas... Tās lampiņas tur speciāli ievilktas, lai deg. Kopā tur ir kādi septiņpadsmit magnetofoni.


Visu interviju par to, kā tapa mūzika izrādei Dieviņš pillā kā arī par Dzelteno pastnieku pirmssākumiem un turpinājumu lasiet žurnāla SestDiena 16. -22. marta numurā! Ja ir vēlme žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

Top komentāri

dai Bog ņeobosratsja
d
"lasot Neibarta pantus, rodas ļoti dīvaina ilūzija – it kā tu esi liecinieks tam brīdim, kad tika radīta latviešu valoda. Arī Ingus Baušķenieka muzikālā darbība ir spējusi radīt ilūziju, ka tiek veidots kaut kas jauns, kam vēl nav vārda. "
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Aktuāli

Minūtes nozīme

Skaitīt minūtes līdz kaut kam pat tikai šim konkrē­tajam brīdim nozīmīgam vienmēr ir grūti. Ja tas ir svarīgs mirklis visai cilvēka dzīvei, tad vēl jo grūtāk. Bet kā ir skatīties uz pulksteņa kustīb...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā

SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons

Pasaule

Vairāk Pasaule

Politika

Vairāk Politika

Tēma

Vairāk Tēma

In memoriam

Vairāk In memoriam

Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag

SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes