Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Neesmu kūdītāja. Tikai atļaujos pateikt skaļi

Horeogrāfe Annika Andersone (40) nav no ''viss ir slikti'' čīkstētājām un, kā jau vairākums latviešu, parasti paklusē un paciešas. Taču nu kausiņš beidzot ir pilns, viņa saka un aicina meklēt risinājumus, lai pēc pandēmijas viss atkal nebūtu jāsāk no nulles.

Februārī sociālajā vietnē Facebook parādījās sirdi plosošs video. Tas bija izmisuma kliedziens, ko sabiedrībai raidīja vienmēr darbīgā, šķietami nenogurdināmā horeogrāfe, Latvijā pirmās Dejas balvas laureāte Annika Andersone, kura jau vairāk nekā divdesmit gadu Jelgavā vada valstī lielāko mūsdienu deju studiju Benefice un ir šovasar plānoto Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku mūsdienu dejas lielkoncerta Augstāk par zemi mākslinieciskā vadītāja.

Apritējis jau gads, kopš pandēmija apturējusi ierasto dzīvi un dejas nozari, bet cilvēkiem ir jādzīvo. Mājās pie datoriem sēdošos bērnus un jauniešus ilgstošā izolācija dzen depresijā, kaut šobrīd viņiem būtu jāveido sevi un sava vērtību sistēma. Vecāki un pedagogi ir pārguruši un satraukti par izdzīvošanu.

Annika vaicā: ''Ko darīsim, kad notiks traģēdija, kāds nosals savā mājā vai cilvēki brauks prom? Ļaujiet mums strādāt!'' Viņa aicina ļaudis sadoties rokās, lai pievērstu uzmanību problēmām, kuras jau sen ir pārsniegušas pašas nozares robežas.

''Esmu ar lielu muti, darba sparu un daudz cilvēkiem apkārt. Bet es neprotu melot, neprotu neko darīt aiz muguras. Man vajag, lai viss notiek godīgi,'' brīdina Annika. Var tikai apbrīnot viņas drosmi un darbīgumu. Vēl mācoties Kultūras koledžā un iegūstot kolektīva vadītāja un pasākumu organizatora diplomu, horeogrāfe nodibināja deju studiju Benefice – nu jau daudzu starptautisko konkursu laureāti, kurā šodien dejo 300 dalībnieku. Pēc tam absolvēta arī Sporta pedagoģijas akadēmija. Apbraukājot pasauli, iegūti visvisādi sertifikāti. Annika ir arī šobrīd Baltijā vienīgā sertificētā antigravity jogas trenere, vēl nodarbojas ar pirtslietām un atkal studē – šoreiz maģistrantūrā augstskolā Turība. Gadumiju viņa sagaidīja ar pēkšņām, revolucionārām pārmaiņām un nu ir gatava pilnā jaudā īstenot sapni par privātu deju skolu un vienlaikus arī kultūras rezidenci.

Kā jūtaties dejas pasaulē pēc gada pauzes un pirms nākotnes, kura rādās vēl draudīgāka?

Savā būtībā esmu ļoti pozitīvs, darbīgs cilvēks. Joprojām komunicēju ar cilvēkiem, radu jaunus projektus un enerģiski vadu nodarbības – tikai pašlaik caur Zoom un āra treniņos. Katru rītu ceļos ar jaunām idejām un tik bliežu.

Pandēmijas sākumā man bija liela iekšēja pārliecība, ka tā nevar būt, ka tiks apstādināta visa pasaule. Vai arī tad – apstādinām, un mainās pilnīgi viss. Bet palēnām nāca lielā vilšanās: pasaule ir apstājusies, bet liek mainīties tikai daļai sabiedrības, jo viena tās daļa paliek savos ierastajos statusos, posteņos, darbos un arī materiālajā labklājībā. Neviļus atcerējos dzirdētos stāstus par Indiju un milzīgo atšķirību, kāda tur ir starp ļoti bagātajiem un ļoti nabadzīgajiem. Agrāk nevarēju saprast, kā tas iespējams, bet tagad redzu, cik ļoti sabiedrība Latvijā pandēmijas rezultātā noslāņojas… Nu jau tas sāk parādīties. Domāju, kas notiek pasaulē? Likās, ka ejam uz galu, jo viss, kas pašlaik notiek, ir ārkārtīgi liela netaisnība.

Pēc horoskopa esmu Lauva – cilvēks, kurš vienmēr iestāsies par taisnīgumu. Man nepatīk, ja kādam ir jācieš netaisnīgi. Šobrīd, jau [pandēmijas] gada izskaņā, netaisnība ir tik ļoti sakāpināta, ka sabiedrībai ir jāmostas. Ik pa brīdim lasām, ka kādam paceļ algas un kāds krīzes rezultātā tikai iegūst, bet kāds jau mirst badā. Feisbukā redzēju, ka Tukumā dzīvojoša divu bērnu māmiņa lūdz sabiedrības atbalstu, jo viņai vairs nav par ko nopirkt maizi. Kur mēs esam nonākuši, un kas vispār notiek?! Esmu pateicīga par visu, kas bijis, bet savā radošajā dzīvē darba jomā, kurā strādāju jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus, jūtos viszemākajā punktā.

Ko jūs darītu, ja jūsu rokās būtu reāla vara situāciju mainīt? Kur ir izeja?

Neesmu ne mediķe, ne kāda augstu stāvoša amatpersona, kas zina vairāk un dziļāk nekā mēs, parastā sabiedrība. Ņemtu padomu un piemēru no tām pasaules valstīm, kuras tomēr ļauj cilvēkiem darboties. Ar dažādiem ierobežojumiem un risinājumiem, tomēr atļautu sabiedrībai eksistēt.

Sen zināms, ka slimība piemeklē tos, kuri šobrīd ir noguruši un arī garā nomākti, vāji. Man ļoti bieži bijis, ka pēc tam, kad ir pagājuši lielie, milzīgie koncerti, es nolūstu, jo esmu atdevusi visu savu enerģiju. Slimības piesaista arī tas, kā mēs jūtamies sabiedrībā. Ja neārstējam vai emocionāli neuzprišinām, nemotivējam cits citu, slimojam vairāk. Noteikti būtu jāļauj notikt kaut kam, kas ļauj cilvēkiem pacelt galvu un elementāri nopelnīt naudu.

Es arī apzinos, ka jebkurā gadījumā slimība līdz mums atnāks. Kam ir lemts, tas izslimos. Saprotu, ka slimnīcās trūkst gultu un medicīnas darbinieku, bet šī ir krīze, kas attiecīgi ir jārisina. Un, pats galvenais, – es atsaukšos uz reiz Laura Reinika teikto, ka viņam ļoti patīk piedalīties labdarības pasākumos, bet, ja kāds no šīs labdarības ķēdītes ar to pelna naudu, tad tas nav godīgi pret pārējiem, kuri to dara par velti. Tāpēc, ja valstī ir kaut viens posms, kas no šīs kovidkrīzes – vakcinācijas organizēšanas, aizsargmasku iepirkumiem u. tml. – pelna, turklāt labi, un tā nav krīzes alga, tad tas nav godīgi pret mani, kas arī esmu ķēdītē.


Mācot bērnus Zoom un vadot treniņus ārā, es visādi cenšos viņus motivēt, jo man ir svarīgi, kādi viņi izaugs, kāda būs mūsu sabiedrība.

Tad kāda velna pēc Latvijā vēl joprojām televīzijā ar valsts pasūtījumu notiek visādi šovi, pasākumi, projekti un kāds no tā pelna? Jā, arī ar dejotāju amatieru piedalīšanos. Kādā sakarā, ja valsts ir krīzē, viss ir ciet un visiem jāstrādā mājās? Tad lūdzu vienlīdzību pret visiem! Es drastiski visu aiztaisītu ciet, lai mēnesi vai divus nosēžam, kā pagājušo pavasar Itālijā, bet visi ēdam maizi un dzeram ūdeni, nevis kāds nepārtraukti taisa svinības, iepērk jaunas mašīnas, brauc atpūsties ārzemēs.

Tad kas šī ir par valsti un valdību? Es šai valdībai vairs neticu. Nevaru iet par to balsot, nevaru pārstāvēt savu valsti starptautiskos čempionātos, piedalīties tās projektos, jo es tai neticu. Es redzu vienu vienīgu lobēšanu. Ja kādam ir spēcīgāki cilvēki, kuri, piemēram, aizstāv skaistumkopšanas vai kādu citu nozari, tad tā vinnē. To redzējām jau pavasarī, kad pēkšņi atļāva sportu. Hallo, ar ko sports ir svarīgāks vai drošāks par deju?! Arī šobrīd ārā ir atļauts tikai sportot. Uz deju nodarbību policija nereaģē tikai tāpēc, ka nav izpratnes par to, vai tu cilā kājas vai dejo. Dejo zumbu, taisi jogu vai vingro – kāpēc ir atšķirīgi noteikumi attiecībā uz sportu, dejošanu vai meditēšanu ārā? Lūk, šeit sākas tas marasms, kas valda mūsu valdībā.

Diez vai viltīga dejas nodarbību nodēvēšana par sporta treniņu būs risinājums, uz slidena ledus vai dubļainā laukumā mēģinot sagatavot dejas priekšnesumu vai izrādi.

Protams, ne. Visspilgtākais manā – jauna cilvēka – dzīvē ir Zolitūdes Maxima traģēdijas piemērs. Tas parādīja, ka reaģējam tikai tad, kad nelaime jau ir notikusi. Es to atceros ļoti spilgti, jo tieši todien braucām uz čempionātu Krievijā. Autobusā bija astoņdesmit bērnu, un, kad notika traģēdija, telefons bija karsts no dejotāju vecāku zvaniem. Zinot, ka mēdzam ceļā apstāties pie dažādiem veikaliem izlocīt kājas, aiziet uz tualeti, nopirkt kādu našķi, viņi bija ļoti uztraukušies, vai neesam iebraukuši Zolitūdes maksimā… Man nesen nomira tētis. Viņš mani ļoti slavēja par tēmu, kuru pacēlu, veidojot izrādi Gorodki – veltījumu Sibīrijas bērniem. Man bija svarīgi runāt par šo Latvijai tik traģisko vēstures lappusi, lai nekad nekas tāds pasaulē neatkārtotos. Man bija tik ļoti skumji par bērniem, kuriem bija šāds liktenis. Pat ja izdevās palikt dzīviem, viņi pēc tam visu mūžu vairs nespēja normāli dzīvot. Bet nākamās paaudzes nemācās no iepriekšējo kļūdām, jo vienkārši aizmirst. Hei, vai tiešām mūs spēj mācīt tikai tikko notikusi kļūda?

Bet, atgriežoties pie tā, vai uz ledus varam dejot, – mums pat zālē gadās pamatīgas traumas. Mācoties mūsdienu deju augstākajā līmenī, bērni taisa arī dažādus trikus. Reiz viena meitene zālē pārlauza roku pilnībā uz pusēm. Tagad, strādājot uz ledus, mēs vispār mēģinām noturēties kājās. Tie vairs nav kvalitatīvi pietupieni vai vēzieni. Nav ne špagatu, ne lēcienu, ne piruešu. Tā nav deja, tas ir sviests – par to ir jāraud pēc katra treniņa. Un tagad ārā jau ir dubļi.

Kad atgriezīsimies ierindā, būsim zaļi gurķi, bet visapkārt pasaulē nebūs zaļu gurķu, jo viņiem ir atļauts strādāt iekštelpās.

Instagramā sekoju līdzi pasaules līmeņa nodarbībām – gan Krievijā, gan Vācijā, gan Amerikā ir pilnas zāles ar dejotājiem. Jā, viņi ievēro distanci, uz sejām ir aizsargmaskas, ir pastiprināta vēdināšana, taču viņiem ir lielāks saslimušo procents attiecībā pret iedzīvotāju skaitu nekā mums. Un man atkal rodas retorisks jautājums: kāpēc mēs sevi saucam par Eiropas Savienības valsti, bet netiekam līdzi tam, kur vēlamies būt? Sportisti izgāja akcijā pie Ministru kabineta, lai parādītu, kā tas ir – ziemā sportot uz ielas. Arī mēs, dejotāji, vācamies kopā lielā zūmā, lai vienotos par datumu, kurā iesim ielās rādīt, ko nozīmē ''sportot'' dejā. Varbūt kāds sadūšosies nostāties uz puantēm, varbūt kāds ar basām kājām pavelsies pa zemi vai pabreikos, pagriezīsies uz galvas. Mūsu ir tūkstošiem, un mums ir jādomā, kā izdzīvot un strādāt. Tā mēs nevaram savu darbu turpināt.

Uz jūsu emocionālo videovēstījumu feisbukā man intervijā norādīja diriģents Ainārs Rubiķis. Vai ziņa sasniedza tos, kuriem to raidījāt?

Atsaucās Kultūras ministrija. Latvijas mūsdienu un hip-hop profesionālās dejas asociācijas pārstāvji 5. februārī zūmā tikās ar kultūras ministru. Jautājām, ar ko atšķiras profesionāls skolotājs, kurš strādā ar dejas profesionāļiem, no skolotāja, kurš strādā ar tikpat lielu amatieru skaitu. Ne ar ko. Man ir divas augstākās izglītības, varu vadīt gan dejas, gan sporta nodarbības. Bet, nē, nodarbībās drīkst piedalīties tikai profesionāls dejotājs. Kāda ir problēma strādāt, ievērojot visus tos pašus noteikumus? Loģiskas atbildes nav. Mana kolēģe no Tukuma jautāja ministram, kas ar kultūru notiks ilgtermiņā. Viņš atbildēja ar frāzi, ka ar tiem, kas sirdī dzīvo ar kultūru, viss būs kārtībā. Bet kā ar to sirdi lai paēd?!

Nākamajā dienā vēstulē trim atbildīgajām ministrijām (Izglītības, Veselības un Kultūras) lūdzām pēc iespējas ātrāk pieņemt atbilstošos lēmumus, izskatot nozares rosinātos priekšlikumus, piemēram, atļaut deju nodarbības ārā līdz 10 cilvēku grupām; atļaut vienam dejotājam attālināto vai individuālo nodarbību laikā atrasties deju zālē; atļaut nodarbības mazām grupām ar tiem pašiem nosacījumiem, kas veikaliem (25 m2 uz cilvēku).

Esam gatavi pakļauties visiem nosacījumiem tāpat, kā jau darījām vasarā, kad ievērojām distanci un, ierodoties uz nodarbību, katram bija jāparakstās, ka ir vesels. Respektējām arī vecākus, kuri teica: mēs baidāmies, mūsu bērni šobrīd nenāks. Bet tagad jau jāraizējas, kas notiks ar dejotājiem, kuri tikai ceļas un veļas pie datora – paņem datoru gultā un turpina mācīties. Viņu ķermeņi tāpat kā peldētājiem un skrējējiem ir pieraduši pie konkrētas, regulāras fiziskas treniņu slodzes, bet tagad vairs nav jāaiziet pat līdz skolai vai autobusa pieturai.

Vecāki saka, ka, sēžot mājās, bērni to vien dara, kā ēd. Un kāpēc? Tāpēc, ka viņiem ir stress. Lai to remdētu, viņi emocionāli meklē baudījumu, un tagad tas ir tikai ēdiens un dators. Nekā cita jau nav.

Vai kāds apzinās, kāda nauda būs jāiegulda, lai kaut tikai psiholoģiski sakārtotu bērnus? Problēmas būs arī fiziski – tik lielas, ka skolotāji vairs netiks galā. Mūs visus sagaida ļoti smags posms, un tas nebūs gada jautājums. Man jau iepriekš bija bērni, kuriem bija psiholoģiskas problēmas – kuri cits citam sita, plēsa matus, grūda, apvainoja. Bet kas notiks tagad? No tā ir ļoti bail. Politiķi spriež, ka interešu izglītību varētu atsākt varbūt tikai jūnijā, taču labi zinām, ka vasarā, skolu brīvlaikā, interešu izglītība nenotiek. Politiķi ar «gudru» soli panāk, ka nekas nenotiks līdz pat septembrim.

Vecāki čatā jautā: vai varat pateikt precīzi, kurā brīdī atsāksim dejot? Pat nezinu, ko atbildēt, jo esmu tikai gruzis, ar kuru nerēķinās. Paslauka zem galda, un viss. Tā mēs, pedagogi, jūtamies. Tomēr beidzot vairs nejūtamies tikai kā pasīvi vientuļnieki. Šis vairs nav pagājušā gada marts, kad čīkstēja tikai skolotāji. Vecāki redz, kā gandrīz gadu ilgā dīkstāve iespaidojusi gan viņu bērnus, gan pašus, jo viņi ir tie, kuri mājās palīdz bērnam rakstīt mājasdarbus, trīsreiz dienā gatavo ēst un cenšas izklaidēt. Viņi piebiedrojas, lai valsts vadītāji beidzot saprot, kas notiek. Es neesmu kūdītāja. Es tikai atļaujos to pateikt skaļi.

Diemžēl vai par laimi esmu dzimusi cīnītāja. Zinu, ka valsts un pašvaldību iestāžu algotajiem skolotājiem ir pateikts: cietiet klusu! Viņiem neļauj publiski runāt: tev taču maksā algu, audzē dupsi un varbūt vadi kaut ko zūmā. Es arī līdz decembrim klusēju. Bet tagad skolotāji saprot, ka zaudē dejotājus un arī paši savas iemaņas. Nekad neesmu saņēmusi tik daudz privāti sūtītu ziņu kā pēc feisbukā ierunātā video. Viņi rakstīja pa kluso. Visskaļāk runā privātie, kuriem nav ko zaudēt. Tie, kuri strādā valsts iestādēs, ir iebaidīti. Cik brīvā sabiedrībā mēs dzīvojam, izrādās subjektīvs jautājums.

Ko darīt ar pērnvasar atceltajiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kurus pagaidām vēl sola augustā, izkliedētus pa visu Latviju? Varbūt nemocīties?

Cenšamies no svētkiem neatteikties, jo esam tos bērniem parādā. Ko tad, ja pēkšņi vasarā viss varēs notikt, bet Dziesmu svētki būs pāragri atcelti? Manuprāt, vislabākais risinājums ir iepauzēt, gaidīt un nepieņemt pārsteidzīgus lēmumus, lai kādam nenodarītu pāri. Piekrītu, ka Deju svētki varētu būt izkliedēti gan pa novadiem, gan laikā. Apzināmies, ka ir kolektīvi, kuros vairs nav divdesmit dalībnieku, taču arī palikušie piecpadsmit ir pelnījuši nodejot.

Atkārtošu, ka es neapšaubu vīrusu un to, ka jāsēž mājās. Apšaubu šīs valdības spriestspēju par valsti kopumā. Viņi nav iedziļinājušies. Man šis jautājums ir ļoti sāpīgs, jo šie ir pirmie svētki, kuros mūs pieņem Dziesmu svētku kustībā pilnā apjomā. Strādājot mūsdienu dejā jau 25 gadus, esmu redzējusi, kā izaugam no veikalu iepirkuma maisiņu svārkiem – nu tik būs šovs! – līdz augstajam pasaules konkursu uzvarētāju līmenim.

Mūsdienu deju koncerts taču bija jau iepriekšējos svētkos.

Jā, un es tur arī biju kā virsvadītāja. Būtisks ir ceļš, arī kuluāros neskaitāmas reizes pārliecinot, ka mums arī ir jāpiešķir finansējums, mums arī ir jādejo, jo mūsdienu deju dalībnieku ir ļoti daudz. Kad tas sasniegts, ir ļoti grūti zaudēt šo statusu, varēšanu un milzīgo ieguldīto darbu. Joprojām izskan: kāpēc mūsdienu dejai jābūt Deju svētkos? Kur tur tradīcija? Šie ir visas Latvijas skolu un jaunatnes svētki, un, ja ir bērni un jaunieši, kuriem interesē kāds mākslinieciskās nodarbošanās veids, tad tie ir arī viņu Dziesmu un deju svētki.

Mūsdienu dejas lielkoncertā Augstāk par zemi ļoti nopietni vēlējāmies parādīt, ka nevis vienkārši tirinām kājas un dupšus, bet apliecinām mūsu vērtības. Vedinām jauniešus dejot nevis tikai pie ''tūc-tūc'' un pasaules popkultūras, bet pie latviešu mūzikas. Līdz vērtībām koncerta domā nonācām, lasot Imantu Ziedoni, cilvēkam nevajadzētu dzīvot, neņemot vērā septiņas vērtības: radošumu, draudzību, līdzjūtību, atbildību, mīlestību, gudrību un skaistumu. Dejas ir veidotas, ļoti dziļi domājot par šīm vērtībām, bet izspēlējot caur mūsdienīgām latviskām rotaļām. Ar dejotājiem daudz runājam, kādu vēsti viņi caur kustībām nes? Ko nozīmē draudzība? Bija jāatrod draugi citā kolektīvā un jāsāk ar viņiem dejot, bet nu jau esam no tā atteikušies. Atbildības blokā, ko izpilda ielu dejotāji, bija paredzēts džemot – sacensties, izrādīties milzīgā aplī. Bermudu divstūris ir radījis ļoti skaistu dziesmu Sarkanbaltsarkanais, kurai skanot nodod dejas karogu no rokas rokā, bet arī to vairs nedrīkst.

Tieši tāpēc, ka gatavojoties ir jau ieguldīts tik milzīgs darbs, ka bērni jau trīs gadus dejo šī koncerta dejas, daļēji ir jau sašūti tērpi un ielikts daudz enerģijas un mīlestības, mēs gribētu, lai kaut daļiņa tiktu parādīta. Kaut tikai caur televīziju vai vienīgi Jūrmalas parkā. Nu jau esam ar dziļām sirdssāpēm pieņēmuši atteikšanos no lielkoncerta formas ar 2400 dejotājiem, krāšņajām pārejām, kustībām un stāstiem, piekrītot ārkārtīgi vienkāršotajam A, B, C, D vai E risinājumam. Kad valdība pateiks, ka var dejot, mēs kopā ar Izglītības un zinātnes ministrijas Valsts izglītības satura centru lemsim, kurš no šiem variantiem būs.

Tur ir gan variants ar skatītājiem (ja notiek brīnums), gan tādi, ka dejas tikai filmē katrā pilsētā atsevišķi, pēc tam līmējot kopā. Piedāvāts arī koncerts ārā, taču mūsdienu dejai tas ir ļoti sarežģīti un dārgi, jo vajadzīga speciāla grīda un podestūra, turklāt mūsdienu deja izskatās labi tikai prožektoru gaismā – tātad vasarā tikai naktī.

Vērtības tagad skarbi sijā pati dzīve?

Kāpēc es vispār izvēlējos strādāt ar bērniem un jauniešiem? Tāpēc, ka zinu un jūtu: tas ir mans dzīves karmiskais uzdevums pilnveidot, attīstīt un ievadīt viņus dzīvē. Bijušie dejotāji, kuri tagad studē vai ir augstos amatos, atzīst, ka tas, ko viņi iemācījušies dejošanā, veidojis viņus kā personības. Dejošana viņiem iemācījusi gan atbildību pret grupu, gan kārtību (tērpu kaudzes un čemodāni!), mīlestību, disciplīnu un prasmi plānot laiku. Bet tagad bērnu attīstībā ir caurums.

Protu mācīt slidošanu, atradu Jelgavā privātu, pilnībā aizsalušu ezeriņu un noorganizēju treniņu ārā. Strādāju visu dienu, jo laukumā drīkst atrasties tikai desmit sportistu. Visi bija tik priecīgi, ka atkal var būt kopā un pieskarties cits citam. Tās prieka asaras, smiekli, sarunas, neatļautie apkampieni emociju uzplūdā… Likās, ka turpat, uz ledus, pasaule pārsprāgs no taustāmās mīlestības, kuru viņi cits citam deva. Kājas bija ''lupatās'' un pārgurums līdz sliktai dūšai, bet visi jutās laimīgi. Ja zūd socializēšanās, vairs nav ne draudzības, ne mīlestības. Tinderī džeks man saka: brauksim, aizvedīšu pusdienās. Interesanti gan, uz kurieni? Ak, pareizi… Nu tad jau redzēsimies kaut kad. Attiecības neattīstās. Bet kā ar jauniešiem, kuri tieši tagad grib iepazīties? Vismaz labi, ka tagad cilvēki daudz staigā, kustas, skrien.

Kāpēc Beneficei tādā steigā jāmeklē cita pajumte?

Deju studiju Benefice es izveidoju 1999. gadā Jelgavas bērnu un jauniešu centrā Junda. Esmu ļoti aktīva, katru gadu ir jaunas idejas, projekti, notikumi. Ambīcijas ir plašas. Ik mēnesi braucām uz šova un laikmetīgās dejas konkursiem. Lai aizbrauktu kaut vai uz konkursu Pērnavā, vajag četrus vai piecus autobusus. Tas maksā vismaz 5000 eiro, bet kopā ar dzīvošanu un dalības maksu šāds brauciens izmaksā 15 tūkstošus eiro. Esam bijuši arī Dienvidkorejā, trīs reizes Meksikā. Nezinu otru kolektīvu, kas tik daudz ceļotu un iegūtu tik daudz balvu. Jelgavas mērs teica, ka mēs un koris Spīgo esam Jelgavas zīmols.

2012. gadā sapratu, ka esam kļuvuši pašvaldībai par lielu. Ja pašvaldībā ir ap piecdesmit dažādiem kolektīviem, visu nevar dot tikai vienam. Tāpēc uztaisījām biedrību un pārgājām uz iestādi Kultūra, kura organizē pilsētas lielos pasākumus – arī ledus un smilšu skulptūru festivālus. Bija 300 dalībnieku, vajadzēja četras zāles. Jelgavas mērs Andris Rāviņš solīja: ja atradīsi telpas, izvērtēsim iespēju palīdzēt. Viena bērna tēvs ierosināja apskatīties bijušās cukurfabrikas darbinieku ēdnīcu – 1500 m2 lielu divstāvu ēku ar plašu zāli bez stabiem. Noslēdzām tobrīd Latvijai unikālu sadarbības līgumu starp pašvaldību un uzņēmumu. Otra šāda deju centra Baltijā nav. Izveidojām četras lielas deju, baleta, jogas zāles, milzīgu tērpu noliktavu, ģērbtuves, dušas, saunu. Dejotāji varēja strādāt apstākļos, kādus biju redzējusi citur Eiropā. Šajā namā darbojās arī divi tautasdeju kolektīvi – Rota un Laipa –, un pašvaldība apmaksāja telpu īri, vidēji 9000 eiro mēnesī.

Dejotāji Beneficē visu laiku nāca klāt, bet man bija tikai divi skolotāji, un, vadot Latvijā lielāko kolektīvu, mēnesī saņēmu 248 eiro un 50 centus pēc nodokļu nomaksas. Izdzīvojām no vecāku maksātās biedru naudas. Arī par mūsu konkursbraucieniem, kuros reprezentējām pilsētu, maksāja vecāki. Parādot mēram Excel tabulu, kur vecāku un pašvaldības devuma attiecība ir 70% un 30%, atkal bļaustījos: kāpēc vienā pašvaldībā kolektīvu vadītājiem ir 800 eiro uz rokas, bet citā – 240? Pagāja brītiņš, un pagājušā gada septembrī visu Jelgavas pašvaldības kolektīvu vadītājiem pacēla algas. Tagad tā ir 850 eiro pēc nodokļu nomaksas. Pašvaldība risina problēmas. Taču iestādes Kultūra vadītājs Mintauts Buškevics sāka mani presēt – pat līdz tam, ka man katru dienu bija jāraksta atskaite, ka neesmu bijusi tajā vai citā telpā.

Pie mūsu nama ir liela teritorija. Novembrī, kad valstī bija atļauts dejot grupās tikai ārā, nosūtīju konkrēto Ministru kabineta noteikumu punktu iestādes Kultūra priekšniekam: vai varam ārā strādāt? Atbilde bija liels, trekns ''Nē!''.

Iestādes tiešais uzdevums ir gādāt, lai tās kolektīvi varētu strādāt. Mums pat zūmu nenopirka… Pēc vecāku lūguma tomēr trenējāmies ārā. Punktu pielika viena pedagoga saslimšana. Nākamajā dienā viņš atsūtīja ziņu, ka ir kovids. Pēc brīža piezvanīja arī no Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC). Kad vaicāju, vai man par to ir jāziņo vecākiem, zvanītāja teica, ka ne, jo nodarbība notikusi ārā. Vai ir vēl kaut kas jādara? Nē! Pēc dienas man zvana no iestādes Kultūra un pilnā balsī auro: kāpēc neziņoju priekšniekam?! Jo SPKC teica, ka nevajag, un nav arī nekādas instruktāžas no vadības puses. Taču man esot vajadzējis par to iedomāties. Tālāk jau tika izsaukta Panorāma, tiku publiski pazemota, turklāt vēl priekšnieks televīzijai meloja, ka esot mani instruējis. Beidzot uzrakstīju atlūgumu, un priekšnieks to parakstīja.

Jelgavas ziņu portālā decembrī lasāms iestādes Kultūra vadības aicinājums Benefices dalībniekiem turpināt nodarbības, bet citu pedagogu vadībā.

Atlūgumus uzrakstīja arī pārējie mūsu studijas pedagogi, jo izvēlējās kopā ar mani strādāt privāti. Visstulbākais ir, ka kopš janvāra nesaņemu nekādu atbalstu no valsts, jo esmu biedrības valdes priekšsēdētāja. Piešķīra tikai 230 eiro par decembri. Kā man būtu jādzīvo? Jāaizņemas no mammas pensionāres? Man saka: ja būtu pacietusies, joprojām strādātu Kultūrā un saņemtu algu. Bet jebkurš manā vietā uzrakstītu atlūgumu. Ir tikai ļoti žēl, ka pašvaldība nemēģināja glābt situāciju un vienkārši ļāva man aiziet.

Man vairs nav algas, bet dzīvoju ar prieku. Taisu sociālo uzņēmumu, pieteicāmies grantam, meklējam atbalstu, lai nopirktu īpašumu un izveidotu Jelgavā deju skolu. No Cukurfabrikas deju nama, kuru esmu izveidojusi pati savām rokām, esmu prom. Taču esam jau atraduši piemērotu ēku Jelgavas centrā un gribam tur izveidot kultūras rezidenci – profesionālās ievirzes deju skolu, kur vispusīgi veidot un attīstīt bērnu un jauniešu personību. Caur deju, dziesmu, mākslu, izrādēm, radošajām nometnēm, meditācijām, jogu un arī sadarbībā ar ārstiem vēlamies palīdzēt jauniešiem atklāt savu potenciālu. Tā būs ļoti pārdomāta un kovidkontekstā aktuāla vieta. Jau kā Eiropas projekts Jelgavā varētu tapt alternatīva koncertzāle, kur jauniem, radošiem prātiem izkāpt no ierastā rāmja, lai domātu plašāk, vērienīgāk.

Esmu neērta ierastajai struktūrai, jo man patīk izaicināt. Patīk aicināt cilvēkus domāt plašāk, savādāk un baudīt dzīvi. Mums visapkārt ir ļoti daudz iespēju, tikai mēs tās neizmantojam, nepaplašinām redzesloku. Tieši tāpēc, ka uzdrošinājos, Benefice izauga par tik ļoti lielu, tik augsta līmeņa kolektīvu. Tagad, kad esam privāti, man ir iespēja spārnus izplest. Gribētu darboties tandēmā ar pašvaldību, jo tie ir mūsu pilsētas jaunieši, kuru pilnveidošanai strādāju.

Tāpēc iestājāties maģistrantūrā studēt uzņēmējdarbības vadību?

Lai veidotu savu skolu, man ir vajadzīgas šīs zināšanas. Man ļoti nepatīk, ka man norāda manu vietu: hm, tu esi tikai horeogrāfe, māki tikai dejas taisīt. Lūdzu, uztaisiet deju 2000 dalībniekiem. Iestudējiet izrādi, iemācieties dejot, nostiept špagatu, iedziļinieties fizioloģijā! Kad sākās nepatikšanas ar vadību, es sapratu, ka man trūkst argumentu, zināšanu un leksikas, lai diskutētu. Man šis ir liels izaicinājums, jo divdesmit gadu neesmu studējusi. Ir grūti rakstīt prezentācijas PowerPoint, un studiju maksa ir divarpus tūkstošu eiro gadā. Ar šausmām gaidu rudens samaksas termiņu, bet ticu, ka viss sakārtosies.

Man ļoti patīk gudrie, interesantie, radošie pasniedzēji, kuri dalās arī ar savu pieredzi. Maģistra darbu rakstīšu par deju skolas izveidi. Ar to nebeigsies, jo man ir āķis lūpā. Es vācu zināšanas, lai varētu stāvēt pretī dažādiem saimnieciskiem un politiskiem izaicinājumiem. Laikam jau tieši ticība, ka ir pienācis īstais laiks izveidot savu skolu, savu ''karaļvalsti'', man ļauj turēties pie sava plāna. 

Top komentāri

autorei
a
Autorei vajadzētu paskatīties uz to, kas notiek Igaunijā! Vai mēs gribam apsteigt igauņus covid saslimstībā? Neesmu pret kultūru un mākslu, bet brīžiem šķiet, ka dažādas pseidokultūras ir pārāk daudz. Darba spējīgi muzikanti, šovmeņi u.c.lielas viduvējības ir iedomājušies, ka viņi ar pabalstiem būtu jāuztur mūžīgi. Latvijā uz 1 iedz.ir lielākais valsts atbalsts kultūrai.
Gribas raudāt
G
Viss šis haoss ir tikai tāpēc, ka mums nav kompetentas valdības, kurā būtu cilvēki ar profesionālām zināšanām, kurā būtu veiksmīgi uzņēmēji, kuri zina, ko nozīmē strādāt un pelnīt . Mums neklausās ne akadēmiķos, ne profesoros, ne zinātņu doktoros, bet kā izsmiekls lēmumus pieņem 3 cilvēki- premjers Kariņs, ministrs Pavļuts un ierēdnis Citskovskis... un vakar šie 3 cilvēki ( kā savā laikā trojka) izlēma 2 miljonu iedzīvotāju nākotni- visu, kas saistīts ar veselību, vakcināciju, ierobežojumiem, ekonomiku u.c. Vai vēl kaut kur pasaulē tā notiek? Tauta maksā šiem ierēdņiem algu, lai pieņemtu adekvātus lēmumus, bet, ja šie cilvēki nav spējīgi, tad jāaicina konsultanti. Cik žēl, ka mūsu mīļā, daudz cietusī Latvija tiek represēta, novesta līdz nabadzībai, depresijai, bezizejai, bezcerībai, kā arī līdz pēdējai kauna pilnajai vietai Eiropā.
Krējums Saldais
K
"Tad kāda velna pēc Latvijā vēl joprojām televīzijā ar valsts pasūtījumu notiek visādi šovi, pasākumi, projekti un kāds no tā pelna? Jā, arī ar dejotāju amatieru piedalīšanos. Kādā sakarā, ja valsts ir krīzē, viss ir ciet un visiem jāstrādā mājās? Tad lūdzu vienlīdzību pret visiem! " . . . Viskroplākais amatieru pasākums ir Eirovīzijā. Cik Latvija šogad tur iegrūda kopā ar visām LTV Samantas filmēšanās un rādīšanām? Vairāk vai mazāk par 100.000? :) Un tādi bezsakari ir simtiem...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pilsoņu karam daudz nevajag(1)

Šīs vasaras beigas pierādīja, ka Latvijā nudien nevajag ne politiskos līderus, ne nezin kādu ilgi krājušos domas spēku vai rūgtumu, lai sabiedrība viļņotos. Turklāt – tā pa īstam un ar kārtīgu sašut...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata