Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Mums visiem mazliet jāpamācās pievaldīt mēli

Jānis Žilde kopā ar satelītiem izdod jaunu albumu, kurā dzied par to, kas pašam svarīgs, bet par mūsdienu lielāko izaicinājumu sauc visur uzglūnošo bezpersoniskumu, ko vajag pārvarēt, iepūšot šajā tukšumā ko siltu un iedodot dvēseli.

Disko gaismās viņa laistās/ Viņas acīs – okeāns... – šīs romantiskās Jāņa Žildes izdziedātās rindas no Satellites LV agrīnās deviņdesmito gadu dziesmas Disko jau kļuvušas par mūsu populārās mūzikas klasiku. Šogad aprit divdesmit gadu otrai daudzu spilgtā atmiņā palikušai to laiku dziesmai Nekad, nekad. Pašai grupai 21, un šonedēļ viņi laiž klajā savu sesto albumu Varavīksnes galā, kas tiks prezentēts ar koncertu 11. oktobrī klubā One One. Grupa jau vairākus gadus darbojas nemainīgā sastāvā – Jānis Žilde, Ervings Znotiņš, Edgars Žilde, Toms Ostrovskis un Mareks Ameriks.

Aicināju uz sarunu Jāni (39), kurš patlaban aktīvi darbojas arī kā mūzikas žurnālists, bet kā mūziķis savas gaitas sāka, spēlējot akustisko ģitāru Vidzemes priekšpilsētas Sarkanā Krusta ansamblī un būdams vēl garmatains Pixies, The Cure un Nirvana fans. Vēlāk viņš izveidoja pats savu indie trio, kas spēlēja Joy Division stilā, pēc tam kopā ar Ansi Klintsonu (vēlāk grupas Bērni, Logo) izveidoja grupu Pilots Buda un spēlēja postfolku, ietekmējoties no Iļģiem, Jauna mēness, Dead Can Dance.

Tagad Jānis saka – kad 1995. gadā viņš sācis domāt par savu ansambli, nosaukums jau bijis skaidrs – Satellite. "Sākumā spēlējām tādu Cocteau Twins, Verve agrīno shoegaze. Dziedāja Kristīne Blekte, tamburīnu piespēlēja Laura Ziemele, basu spēlēja Egīls Eglītis (Yulunga), bet Blekte un Ziemele ātri aizgāja – nekāds Cocteau Twins man nesanāca. Un tikai vēlāk sākās aizraušanās ar britpopu un madchester..." Jau Satellites LV laikā, kad brālis Edgars dzīvojis un studējis ASV, izveidota arī grupa Kuba, ierakstīts soloalbums Stāvi, bijis īslaicīgs projekts Raadio sadarbībā ar Arni Račinski (Dull Doll, Mofo, Laika suns).

Fragmenti no intervijas:

Klausoties tavas grupas Satellites LV jauno albumu, izklausās tāds gaisīgs, viegls skanējums. Kā reiz komentēja Valts Pūce, kad raksturoju viņa mūziku kā vieglu un rotaļīgu: "No tā jau man visi mati sirmi. No tā viegluma." Satellites LV gan rotaļīgumu nepiesiesi, bet vieglumu instrumentālajā pavadījumā ir izdevies uzburt, kas, ja citē tevi pašu, mazāk "sāpīgi grie"», kopā ar vārdiem radot līdzsvaru.

Šajā albumā esam apzināti atteikušies no elektriskās ģitāras, varbūt tāpēc tāds vieglums. Tiek spēlēta tikai akustiskā ģitāra, un arī nevis kā ritma instruments, bet kā motīvu, rifu avots.

Lielāks akcents uz sintezatoru veidotajām ambientajām skaņu sienām, dažādiem bungmašīnu sampliem. Mati mums dažiem arī jau sirmi… tas noteikti būtisks faktors. Pēc dumpnieciskā, roķīgā albuma Pagrīdē likās, ka jaunajam albumam ir muzikāli jādodas rāmākos ūdeņos. Smagums, ja tā var teikt, šoreiz vairāk jūtams dziesmu vārdos.

Tu jau ilgus gadus strādā arī par mūzikas žurnālistu un kritiķi. Vai tas neapgrūtina mūzikas radīšanu pašam? Izdodas paskatīties no malas kā kritiķim, apsvērt, ko pats teiktu, ja izslēgtu no atmiņas, ka pats esi šīs mūzikas autors?

Kad sāku pusaudža gados aizrauties ar rokmūziku un vēlāk 1996. gadā ar brāli Edgaru dibināju satelītus, nekāds mūzikas kritiķis nebiju. Tolaik varbūt manas tagadējās mūzikas vēstures pētnieka zināšanas būtu arī noderējušas. Bijām nepieklājīgi jauni un neienācām tā dēvētajā Latvijas mūzikas biznesā ar gatavu recepti. Tieši pretēji – bijām diezgan zaļi un nepieredzējuši. Vai no mūzikas kritiķu vides ir radušās kādas spožas rokzvaigznes? Daudzas nezinu, prātā nāk tikai Morisejs...

Merilins Mensons reiz bijis mūzikas žurnālists, un arī Nīls Tenants no Pet Shop Boys.

Visi šie kungi acīmredzami jaunībā mīlējuši mūziku, vēlējušies to izpētīt dziļāk, un tas atspoguļojies vēlāk arī viņu daiļradē. Daudzi mūziķi gan par atzītiem kritiķiem un mūzikas vēsturniekiem ir kļuvuši. Protams, manas tagadējās zināšanas palīdz labāk izprast mūzikas procesus, taču satelītu mūziku tāpat objektīvi izvērtēt nespēju, galu galā mūzika nav uzkonstruēta, ar prātu izdomāta, tā ir piecu cilvēku kopā sanākšanas mistērija. Trīs lietas gan kā mūzikas kritiķis esmu paņēmis sev līdzi šā jaunā albuma sakarā: dziedāt par to, kas emocionāli svarīgs pašam, akli nesekot aktuālajām tendencēm mūzikā un nekādā gadījumā nedomāt par klausītāju.

Es tev pilnībā piekrītu, ka tā jābūt, bet dažs teiks, ka tas ir egoistiski. Vai tu pats, klausoties mūziku, jūti, kur tā ir uzkonstruēta un kur mākslinieks ir līdz galam patiess?

Mēs visi esam atšķirīgi, un māksliniekam censties izdabāt katram no mums individuāli nav iespējams, tāpēc vienīgais pareizais ceļš ir censties izdabāt pašam sev. Ja būsi godīgs pret sevi, to noteikti agri vai vēlu sajutīs arī klausītājs un tava mūzika atradīs dzirdīgas ausis. Mūsdienās, mainoties gan mūzikas industrijas, gan klausīšanās paradumiem, par lielāko izaicinājumu ir kļuvis visur uzglūnošais bezpersoniskums. Domāju, ka mūsu galvenais uzdevums ir šajā tukšumā iepūst ko siltu, tam iedot dvēseli. Tāpēc arī mūsu ansamblim ir svarīgi mūziku vēl arvien izdot taustāmā formātā, īpaši piedomājot pie vizuālā veidola, jo, aptaustot disku vai vinilu, šo dvēseli var sajust.

Pagājušogad bija otras tavas grupas Kuba atgriešanās koncerts. Kaut ko esat jau ierakstījuši? Vai notiks kaut kas nākotnē arī ar šo grupu?

Jā, esam šovasar Valmierā ierakstījuši pirms desmit gadiem sacerēto muzikālo materiālu. Tas, protams, ieguvis 2017. gada vaibstus, katrs no mums ir muzikāli vairāk pieredzējis, un tas atspoguļosies arī mūzikā. Ir plāns tuvākajā laikā ķerties klāt miksam, un, iespējams, nākamgad pirmajā pusē Kubas otrais albums beidzot ieraudzīs dienasgaismu.

Vai pašam ir izdevies iemācīties pievaldīt mēli, par ko dziedi vienā no albuma pirmajām publicētajām dziesmām. Tekstu autoram un kritiķim it kā vajadzētu prast tieši pretējo – teikt visu, kas uz sirds un ko negribas noklusēt.

Zini, ja kritiķis klusē un kaut ko nepasaka, tā arī ir daļa no kritikas. Ne vienmēr ir jābļaustās un asi jākritizē. Jā, domāju, ka esmu iemācījies pievaldīt mēli! Bet reizēm klusēšana nozīmē vien to, ka vienkārši nav bijis laika iedziļināties...

Vispār, vai kritika kā tāda – ne tieši mūzikas, bet visa notiekošā kritika – nav kļuvusi par kaut kādu latviešu nacionālo slimību?

Mums visiem ir mazliet jāpamācās, kā pievaldīt mēli... Reizēm tiešām brīnos, ka ir cilvēki, kas visā spēj saskatīt kaut ko negatīvu, pēdējais gadījums ar Porziņģa apdrošināšanu no nodokļu maksātāju naudas bija spilgts piemērs.

Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Top komentāri

einars
e
Visu interviju izlasīšu mājās, drukātajā Sestdienā. Taču jebkurā gadījumā paldies par lielisko grāmatu par Jaunu Mēnesi. Man pat brīžiem liekas, ka pēdējā laikā Žilde kā mūzikas aprakstītājs ir interesantāks, nekā mūziķis.
j
pisrs laikos tādi bij pirmajās rindās ....
einars
e
Izlasīju. Ja liekas, ka mūzikā nav nekā jauna un nekas nenotiek, tad vienkārši jāiziet no populārās mūzikas komforta zonas, un jāsāk iedziļināties klasiskajā mūzikā.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai mūsdienās bez pieejas internetam ir iespējams pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā?

Kopā nobalsojuši: 713

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Aktuāli

Lavas mežģīnes okeānā

Terseira ir neparasta sala. Tās centrālā pilsēta pēc atdzimšanas no drupām iekļuvusi UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Te atrodamas kāpnes, kas ieved vulkāna krāterī. Reliģiskie svētki aizstāj...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā

SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons

Pasaule

Vairāk Pasaule

Politika

Vairāk Politika

Tēma

Vairāk Tēma

In memoriam

Vairāk In memoriam

Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag

SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes