Vai ar rozā toņiem ap sevi ikdienā esi jau apradis?
Man nekad nav bijusi īpaša problēma ar rozā krāsu un 2024. gadā tas nešķiet kaut kas neparasts, tāpēc aprašana nebija nepieciešama. Godīgi sakot, man ļoti patīk tas, ka šādā krāsā esam pamanāmi. Ir patīkami mūsu krāsas redzēt uz ielas, tās tiešām izceļas. Tas vēl nenotiek ļoti bieži, taču šur tur basketbola forumos, getiņos tās redzu, laiku pa laikam mūsu kluba biedru WhatsApp čatā kāds iemet bildi, ka, redz, Madonā vietējā laukumā džeks Zeļļu kreklā spēlē. Ne jau brālis, dēls vai paziņa, bet nejaušs puika, kurš to ir izvēlējies kā savu. Tā ir pozitīva atsauksme. Būtu mēs zaļi, balti, melni vai sarkani, droši vien to tā nepamanītu. Kurš vēl staigā rozā sporta kreklos? Varbūt kāds Maiami Inter futbola komandas vai drīzāk Lionela Mesi fans, bet Latvijā biežāk tie ir Zeļļu atbalstītāji. Kluba iekšienē es pat neatceros, vai tā būtu bijusi liela tēma. Varbūt vienīgi pirmajā komandas fotosesijā, kad formas un krāsas tika ieraudzītas dzīvē. Pirms spēlēm ir patīkami redzēt, ka Arēnas apkārtnē redzama rozā tērptu cilvēku plūsma. Tie ir mūsējie!
Tātad labs gājiens arī no mārketinga viedokļa?
Esam nodalījuši savus pienākumus un es mārketinga lietās vispār nejaucos. Tā ir simtprocentīga Edgara (kluba prezidenta Buļa – aut.) un visas mārketinga komandas atbildība, bet drīkstu savus novērojumus izteikt, un man šķiet, ka rozā krāsas izvēle bija ļoti pareizs gājiens.
Ja mārketinga lietās nejaucies, tad tev nemaz nepienācās balva, ko Zeļļu klubs šai jomā ieguva pēc pirmās sezonas?
Es neesmu liels balvu cilvēks. Tikai pirms četrām dienām mūsu izcīnīto sudraba medaļu izņēmu no somas un pieliku mājas pagrabā, kur man no jaunatnes basketbola laikiem kaut kādas medaļas un apbalvojumi čupiņā stāv. Protams, ja mūsu kluba ofisā atrastos kāds lielāks kauss, tā jau būtu pievienotā vērtība skatam. Līdz tam vēl jānodzīvo.
Par otro vietu kausu nedeva?
Deva kaut kādu, bet nav jau tā, ka tas būtu īpaši izceļams sasniegums. Nu labi, pirmajai sezonai kluba vēsturē tas bija panākums, bet, pieņemot, ka mūsu pasākums kādā brīdī varētu būt arī ar desmit un divdesmit gadu vēsturi, tad šādus kausus jau vairs neeksponē. Šobrīd pārceļamies uz jaunām telpām, tāpēc nevaru teikt, ka kauss ofisā ir fiziski uzstādīts, taču tas tur atrodas. Es personīgi no tādām lietām nemotivējos, bet ceru, ka mūsu kolēģiem vai kādam citam tas palīdz darīt lietas labāk.
Kad vienojāmies par interviju, teici, ka tavs jaunības "es" būtu lepns par nokļūšanu Sporta Avīzē. Ko viņš teiktu par tavu kļūšanu par basketbola kluba ģenerālmenedžeri?
Kā jau visi jaunie basketbolisti, arī es tobrīd dzīvoju ar domu, ka basketbola spēlēšana ir vienīgais, ko dzīvē darīšu. Vairs precīzi neatceros tā laika sapņus – tā bija Nacionālā basketbola asociācija (NBA) vai Eirolīga, bet ar gadiem latiņa pamazām nolaidās arvien zemāk. Ja tā padomā, droši vien mans jaunības "es" būtu priecīgs, jo joprojām atrodos basketbolā.
Tava laika jauniešiem sapņi par NBA nešķita mazāk reāli, ņemot vērā, ka tolaik šajā līgā latvieši nebūt nebija ikdiena?
Man bija komandas biedrs Edgars Čunda, kurš desmit gadu no vietas nešaubīgi teica, ka viņš spēlēs NBA. Man laikam jau tajā brīdī tas likās mazliet par traku, jo NBA tiešām šķita kaut kas nereāls. Vēl tad, kad Andris Biedriņš tur tika, eiropiešu šajā līgā kopumā bija ļoti maz. Es gan nešaubījos, ka spēlēšu basketbolu augstā līmenī. Bez šaubām, arī Latvijas izlasē. Par klubiem īpaši neatceros, jo arī spēlēšana ārzemju komandās Eiropā tolaik vēl nebija tik izplatīta, bet profesionāls basketbols pat nebija sapnis. Tas bija mērķis.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!