IESĀKUMS – PIE ARĒNAS RĪGA
XX gadsimta sākumā Latvijā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, populārs bija hokejs ar bumbiņu jeb bendijs, bet 1909. gada 28. februārī vīri izlēma pamēģināt arī Kanādas variantu ar ripu, savā starpā tiekoties Union un Strēlnieku dārza komandām. Vairāki spēlēja ar hokeja nūjām, pārējiem bija bendija ekipējums, bet cīņa notika gandrīz pilnībā atbilstoši tā laika noteikumiem – katrā vienībā bija septiņi spēlētāji, laukuma izmēri aptuveni 35x60 metru, savulaik izpētījis sporta vēsturnieks Juris Baldunčiks. Spēles laikā nedaudz sniga, tāpēc ripa brīžiem atgādināja slapju sniega bumbu. Laukumam nebija apmaļu un sniegā iemesto ripu dažkārt nācies ilgi meklēt. Duelis notika Dārzkopības biedrības slidotavā netālu no hipodroma kvartālā starp tagadējo Skanstes, Sporta, Grostonas un Mālpils ielu jeb praktiski blakus mūslaiku Latvijas hokeja mekai Arēna Rīga. Tomēr, lai hokejs sāktu savu uzvaras ceļu, vajadzēja vēl 20 gadu. Kaut gan šajā sporta veidā pietika ar mazāku ledus laukumu, Eiropas ziemeļos vairāk izplatīts arvien bija bendijs, tāpēc tajā vieglāk varēja atrast pretiniekus. Valdīja arī uzskats, ka spēle ar bumbiņu ir veselīgāka, jo vairāk jāslido un mazāk jālieto spēka cīņa, rakstīja Baldunčiks.
Divdesmitajos gados Eiropā bija vērojams bendija noriets, tomēr pilnvērtīga hokeja piedzimšana Latvijā saistāma vien ar 1929. gada rudeni, kad Kanādas hokeju ar ripu bija izlēmušas apgūt gan dažas Liepājas sporta biedrības, gan arī Rīgas Strādnieku sporta un sarga (SSS) sportisti. Liepājnieki pirmo spēli starp Olimpiju un vietējo vāciešu Hockey-Balten komandu ieplānoja nākamā gada 16. februārī, bet priekšā aizsteidzās Rīgas strādnieku sportisti. 15. februārī notika pirmā oficiālā spēle, kas reizē bija arī pirmās starptautiskās sacensības Latvijas hokeja vēsturē – Rīgas SSS un Karalauču SSS komandu cīņā ar 3:0 pārāki bija mājinieki. Dienu vēlāk Latvijas SSS izlase uzvarēja Karalauču sportistus ar 1:0. Liepājniekiem ieplānoto maču laika apstākļu dēļ nācās pārcelt uz 21. februāri, Olimpijas spēlētājiem uzvarot ar 2:1. Treniņi šajā sporta veidā sākās arvien vairāk un 1931. gada februārī Polijā notikušā pasaules čempionāta laikā Latviju uzņēma Starptautiskajā hokeja federācijā (IIHF).
"Galvenais iemesls, kāpēc hokejs uzvarēja bendiju, bija laukuma izmēri – bendijam vajadzīgi plašumi, bet mums tādus nebija iespējams iegūt tik viegli kā Skandināvijā un Krievijā, kā arī laika apstākļi," uzskata Ēvalds Grabovskis. "Tā laika cilvēki atcerējās, ka ziemas ar atkušņu izraisītiem pārtraukumiem ilga vismaz trīs mēnešus. Komandu un spēļu skaits nebija liels, ar šādu laika periodu bija pietiekami, lai izspēlētu savus čempionātus un noskaidrotu meistarus, kā arī no labākajiem izveidotu izlasi. Tolaik valstī jau bija diezgan daudz slidotavu, slidošana bija kaut kas tāds, ar ko parastie cilvēki ziemā aizpildīja savu brīvo laiku," Grabovskis atceras. Viņš piebilst, ka Latvijas hokeja veterāns Elmārs Bauris allaž mīlējis stāstīt par viņa tēva dārzniecībā Cēsu ielā 3 iekārtoto slidotavu, kur vakaros bijusi publiskā slidošana, spēlēta mūzika, tirgotas biļetes. Savs laiks tajā tika atvēlēts arī hokeja spēlēšanai.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze maija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!