Junkera misija šajā gadījumā ir censties atjaunot normālas Eiropas Savienības (ES) un ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas attiecības, galvenokārt tirdzniecības politikā. Tirdzniecības kara starp ASV un ES iespējamā vēršanās plašumā draud ar problēmām uz eksportu orientētās Eiropas ekonomikai, it īpaši Vācijai, un Junkers centīsies piedāvāt amerikāņiem abām pusēm pieņemamus kompromisus. Risinājumus, kas būtu ieguvums ASV, taču vienlaikus nebūtu pārāk sāpīgi arī Eiropai.
Kādas ir piedāvājuma aprises, oficiāli izpausts netiek, taču neoficiāli tiek uzskatīts, ka EK prezidents, neraugoties uz vēl neseno kareivīgumu, ir noskaņots samiernieciski un gatavs daļēji piekāpties virknei ASV prezidenta prasību. Ja tas tiešām ir tā, tad Junkers uz Vašingtonu de facto vedīs Vācijas pozīciju. Berlīne, lai novērstu draudus saviem autoražotājiem, kurus Tramps draud aplikt ar ievedmuitu 20% apmērā, un lai samazinātu ap gāzes vadu Ziemeļu straume 2 virmojošās kaislības, ir gatava piekāpties virknē tai mazāk svarīgu jomu.
Vienlaikus ES nesastāv tikai no Vācijas, un Vācijas intereses nav sinonīms visas savienības interesēm. Ar augstu ticamības pakāpi var apgalvot, ka risinājumus, kurus EK prezidents grasās piedāvāt ASV, vismaz daļa Eiropas valstu neuzskata par sev izdevīgiem. Tikpat ticams, ka galvenā nemiera cēlāja šajā gadījumā ir otra ES lielvalsts Francija, kura tradicionāli uzskata, ka attiecībās ar ASV nepieciešama daudz stingrāka nostāja.
Bez tam pastāv viedoklis, ka EK piedāvājums paredz plašāk nekā līdz šim atvērt Eiropas tirgu ASV lauksaimniecības produktiem un precēm, bet tas jau tieši skar Parīzes intereses. Ne mazāk svarīgi, ka Francijas prezidents Emanuels Makrons cenšas pretendēt arī uz ES neformālā līdera lomu. Ja izrādīsies, ka EK prezidents ved uz ASV risinājumus, kuros nav ņemtas vēra Francijas vēlmes, radīsies likumsakarīgs jautājums par Makrona iespēju atbilstību ambīcijām.
Cita vēl svarīgāka apvienotās Eiropas problēma savukārt slēpjas faktā, ka ASV, pagaidām gan neoficiāli, cenšas vilināt Eiropas vadošās valstis ar iespējām noslēgt separātus divpusējos līgumus par ekonomisko sadarbību, apejot apvienotās Eiropas struktūras. Šāds līgums kaut vai Francijai nešaubīgi būs ekonomiski izdevīgāks nekā vienošanās, kādu spēs (ja vispār spēs) panākt EK, kamdēļ šādiem līgumiem ir gana daudz atbalstītāju, un ne jau tikai Francijā. Ne jau velti Junkeram nācās īpaši paziņot, ka ASV neizdosies sašķelt ES vienotību.
Ilgtermiņā šāds separātisms var izrādīties katastrofāls vai pat nāvējošs apvienotās Eiropas idejai vai kā minimums apvienotās Eiropas birokrātijai, kuras redzamākais pārstāvis ir Junkers. Paradoksāli, bet tieši otrais punkts vieš cerības, ka EK prezidents Vašingtonā būs spiests cīnīties «līdz pēdējai patronai» un ievērojot visas Eiropas intereses.
irlielāmērāticams
dežavū
Hmm