Mūsu kaimiņvalsts Lietuva situāciju nolēmusi risināt ar normatīvā regulējuma palīdzību. Lietuvā ir nolemts, ka ārzemniekiem, kuri strādā pakalpojumu nozarēs, ir nepieciešama prasme sazināties lietuviski ikdienas situācijās. Tiek pieļauts, ka lietuviešu valodas zināšanas A1 līmenī varētu apliecināt aptuveni 16 tūkstoši cittautiešu. (Plaša informācija par šo tēmu ir atrodama Lietuvas medijā LRT, piemēram, 27. janvārī.)
Jāatgādina, ka Lietuvā atšķirībā no Latvijas ir viendabīgāks nacionālais sastāvs: vairāk nekā 80% valsts iedzīvotāju ir lietuvieši, otrajā vietā ierindojas poļi – aptuveni 6–7% no iedzīvotāju kopskaita. Krieviska vide pamanāma vien dažās pašvaldībās, to vidū ostas pilsētā Klaipēdā un Visaginā, kas plašāk zināma saistībā ar kādreizējo atomelektrostaciju. Tādējādi mūsu kaimiņvalsts politikā nostāsti par krieviem, kuri dzīvo Baltijā gadu desmitiem, bet nespēj apgūt vietējo valodu, netiek izmantoti tik intensīvi, kā tas ir pie mums.
Ja Latvija mēģinātu sekot Lietuvas virzienam un sāktu stingrāk prasīt latviešu valodas zināšanas pakalpojumu sektorā strādājošajiem cilvēkiem, visticamāk, sašutuma pilna klaigāšana skanētu no tām politiskajām aprindām, kuras kultivē «Baltijas krieva, kurš prot tikai krievu valodu» tēlu.
Tomēr Lietuvas gadījumā nav runa tikai par rusifikācijas un padomju okupācijas sekām. Mūsu kaimiņvalstī prasība, lai pakalpojumu nozarēs strādājošie cittautieši apliecinātu lietuviešu valodas zināšanas, norāda arī uz šībrīža aktualitāti – inovatīvām nodarbinātības formām, kurās ir iesaistījušies atbraucēji no tālām zemēm, tostarp Āzijas valstīm. Medijs LRTvēsta par gadījumu ar kurjeru, kurš nav pat pārvaldījis kādu no Baltijā izplatītajām svešvalodām, respektīvi, arī angliski vai krieviski nav sapratis. Visticamāk, tas nav vienīgais šāds gadījums.
Jautājums šādās situācijās ir par uzņēmumu, kas nodarbina ārzemniekus, atbildību. Darbošanās pakalpojumu nozarēs ietver komunikāciju ar klientiem, proti, vietējiem iedzīvotājiem, tā nav lauksaimniecība vai būvniecība, kur saziņa ar vietējiem tiešām var būt minimāla.
Vienlaikus te ir jautājums arī par valsts institūciju prasmi uztvert aktuālās darba tirgus problēmas, tās analizēt un risināt, lai nebūtu pēkšņi jāsecina, ka ir kāds nodarbinātības segments, kas netiek pietiekami uzraudzīts.