Nesen TV3, atsaucoties uz Eiropas Savienības (ES) statistikas biroju Eurostat un mediju Euronews, izplatīja prognozi, ka iedzīvotāju skaits Latvijā līdz 2100. gadam var sarukt par 33,9%, Lietuvā – par 33,4% un Igaunijā – par 19,1%, turpretī Luksemburgā pieaugt par 36,4%, Islandē – par 27,1% un Maltā – par 26%. Kāpēc tādi kontrasti? Ne jau tādēļ, ka būtiski atšķirtos dzimstība, kas Latvijā nav zemākā ES. Tas, kura valsts piedzīvos iedzīvotāju skaita kāpumu un kura kritumu, ir skaidrojams ar migrācijas virzieniem.
Ekspertu atziņas un statistika liecina, ka XXI gadsimtā Eiropas valstij būtisku iedzīvotāju skaita pieaugumu var nodrošināt tikai tāda migrācijas politika, kuras rezultātā valstī ierodas vairāk cilvēku, nekā no tās aizbrauc.
Traģiskās vēstures ietekmē latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir diezgan skeptiska attieksme pret migrantiem, kas ierodas lielā skaitā un cenšas uzspiest vietējiem iedzīvotājiem savu valodu, mentalitāti un paradumus.
Par to, lai ieceļotājiem būtu laba reputācija, patlaban, 2026. gadā, īpaši nerūpējas arī leģendārie piegādes platformās nodarbinātie kurjeri – ārzemnieki, kuru transporta vadīšanas ieradumi un komunikācijas stils reizēm apkārtējiem cilvēkiem rada bažas (ne vienmēr, protams).
Turklāt Nodarbinātības valsts aģentūras dati rāda, ka Latvijā ir vairāk bezdarbnieku nekā vakanču (šopavasar – 42 427 bezdarbnieki un 10 966 vakances). Daudzi uzskata, ka mūsu valsts interesēs būtu vispirms ar darbu nodrošināt vietējos bezdarbniekus – lai viņi strādā, saņem algu, maksā nodokļus un, tērējot nopelnīto naudu, veicina vietējās ekonomikas apriti –, un tikai pēc tam aicināt viesstrādniekus.
Tātad noskaņot Latvijas sabiedrību par labu ieceļotāju uzņemšanai ir diezgan sarežģīti. Mudināt uz mūsu valsti braukt ārzemniekus, kuri profesionālajā vidē un ikdienā ienestu augstākus, nevis zemākus standartus, arī nav viegli, jo Eiropā par Latviju ir ievērojami turīgākas valstis.
Atliek valsts mērogā meklēt risinājumus, lai XXI gadsimtā dzimusī paaudze savu nākotni saistītu ar Latviju, nevis nepacietīgi gaidītu to brīdi, kad pēc mācību pabeigšanas varēs pārcelties uz ārzemēm.
Protams, var arī samierināties ar to, ka iedzīvotāju skaits visās Baltijas valstīs būtiski samazināsies, un attiecīgi pielāgot ekonomiku, sociālo politiku, izglītības sistēmu un citas jomas.