Konflikti starp Kipras grieķiem un turkiem, jāatgādina, sākās jau drīz pēc salas neatkarības pasludināšanas 1960. gadā, bet kopš 1974. gada Kipra ir sadalīta divās ar buferzonu jeb tā dēvēto Zaļo zonu norobežotās daļās. Ziemeļkipra kā de facto neatkarīga valsts, kuru gan ir atzinusi tikai Turcija, pastāv kopš 1983. gada. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) salas sadalīšanu neatzīst un uzskata Kipras Republiku (salas grieķu daļu) par likumīgo valdību visā Kipras teritorijā.
Kopš tā laika ir notikušas daudzas sarunas un mēģinājumi panākt Kipras atkalapvienošanos, bieži vien zem ANO patronāžas (piemēram, toreizējā ANO ģenerālsekretāra Kofi Annana plāns 2004. gadā), taču neviens no šiem centieniem nav īstenojies dzīvē, tostarp ārējo spēlētāju nostājas dēļ. Jautājumam par attiecībām ar salas otru daļu pašsaprotami ir atvēlēta arī liela loma abu Kipru iekšpolitikā, un šī tēma tiek aktualizēta pirms katrām nozīmīgākām vēlēšanām.
Izņēmums nebija arī nule aizvadītās prezidenta vēlēšanas Ziemeļkiprā, par kuru uzvarētāju, jau pirmajā kārtā saņemot 62,8% balsu, kļuva kreisais centrists Tafans Erhurmans, kurš iestājas par dialogu ar grieķu Kipru. Patlabanējais Ziemeļkipras prezidents, izteikti proturciskais salas neatkarības legalizēšanas atbalstītājs, Ersins Tatars tikmēr saņēma vien 35,8% balsu. Pārējie pretendenti būtisku lomu vēlēšanās nespēlēja.
Aiz katra no galvenajiem kandidātiem arī stāvēja viņus atbalstošās vietējo partiju koalīcijas, kas acīmredzami nozīmē kārtējo Ziemeļkipras nosvēršanos dialoga ar kaimiņiem virzienā ne tikai prezidenta līmenī pēc nākamgad gaidāmajām parlamenta vēlēšanām. Turklāt būtiska nozīme šajā gadījumā ir ekonomikai. Turcijas tautsaimniecību pēdējo gadu garumā vajā problēmas, kuras atsaucas arī uz Ziemeļkipru, kas lielā mērā ir atkarīga no Ankaras.
Kopumā minētais balsojums ir novedis pie ievērojamas Kipras dialoga atbalstītāju aktivizēšanās dažādos, tajā skaitā arī apvienotās Eiropas, līmeņos. Cits jautājums, ka iepriekšējā pieredze nevieš optimismu, un arī Ankara nepavisam nav noskaņota atteikties pat no nelielas savas ietekmes daļas Ziemeļkiprā. Tostarp daudzi Turcijas politiķi redz Ziemeļkipru nevis kā neatkarīgu valsti, bet kā daļu no Turcijas, kas, visticamāk, nozīmē, ka arī šis atkalapvienošanās mēģinājums tā arī paliks tikai mēģinājums.