Turpretī, pievēršot uzmanību pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenām, aina izskatās citādi, jo kāpums sasniedzis 7,5%. Piemēram, sviests kļuvis pat par 25,8% dārgāks, kafija – par 18,5%, bet svaigi augļi – par 11%. Cenu pieaugums vērojams arī vairākās piena un gaļas produktu grupās. To atklāj Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.
Statistikas dati gan arī rāda, ka aug ne tikai cenas, bet arī vidējās algas lielums. Šāgada pirmajā ceturksnī vidējā neto darba samaksa (alga pēc nodokļu nomaksas) bija 1305 eiro, gada laikā tā ir kāpusi par 10,6%. Reālais neto algas pieaugums, ņemot vērā inflāciju, bija 7%, skaidro CSP.
Protams, vidējās algas lielums visai aptuveni raksturo sabiedrības labklājību, tomēr šajā gadījumā būtisks ir cits aspekts, respektīvi, tas, ka summai, kas jātērē pārtikai, ir tendence palielināties. Turklāt jau iepriekš ir daudzkārt spriests par to, ka iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem ēšanai nākas atvēlēt būtisku daļu no ienākumiem.
Pārtikas cenu temats jau mēnešiem ilgi ir ticis politizēts, tomēr maz ir runāts par tēriņiem ēšanai tādā aspektā, ka to iespaidīgais apjoms samazina cilvēku iespējas iegādāties dažādas citas preces un pakalpojumus un līdz ar to sekmēt daudzu nozaru izaugsmi. Var jau ironizēt, ka iedzīvotāju naudu, kas varētu aizplūst uz dažādiem preču un pakalpojumu uzņēmumiem, sev paņem pārtikas ražotāji un tirgotāji, taču šī ironija ir tuvu patiesībai. Ja personai, kura pelna vidējo neto algu, no šiem 1305 eiro liela daļa jāatdod par obligātajiem tēriņiem – ēdiena iegādi, ar mājokli saistītajiem maksājumiem, izdevumiem par veselības aprūpi un transportu –, tad mazāk naudas atliek hobijiem un citiem neobligātajiem izdevumiem.
Tās nozares, kurās līdz ar to ir iespējama vien ierobežota augšupeja, ir arī ar kultūru un personības pilnveidi saistītās jomas.
Vērts atgādināt, ka 10. jūnijā ir sākusies akcija lasīšanas veicināšanai, kas ietver dažādus pasākumus Rīgā un citur Latvijā, bet svarīgi ir arī tas, lai mūsu valsts iedzīvotājiem būtu ne tikai vēlēšanās lasīt, bet arī finansiālas iespējas atlicināt naudu grāmatu iegādei. Tādu piemēru ir vēl daudz.
Politiķiem, kuri spriež par mūsu valsts ekonomikas stratēģiju, derētu biežāk uz situāciju paraudzīties no Latvijas tipisko vidusmēra iedzīvotāju skatpunkta, apzinoties, ka cilvēkiem naudas ir tik, cik ir, un nevar gaidīt visu uz vietējo patēriņu balstīto nozaru izaugsmi, ja dažas no tām paņem naudas lielāko daļu.