Navrockis ar nelielu pārsvaru (50,89% pret 49,11%) apsteidza premjerministra Donalda Tuska Pilsoniskās koalīcijas (KO) kandidātu, liberālo Varšavas mēru Rafalu Tšaskovski. Turklāt priekšvēlēšanu cīņa bija ārkārtīgi sīva, tostarp pēdējā brīdī pret Navrocki tika izvērsta vērienīga nomelnošanas kampaņa liberālajā presē. Tāpat abiem kandidātiem bija savi ietekmīgi ārvalstu atbalstītāji – Navrockim ASV prezidenta Donalda Trampa tuvāko līdzgaitnieku, bet Tšaskovskim – Eiropas Savienības (ES) liberālo līderu personās.
Domājams, ka lielāku ietekmi uz balsojumu gan atstāja tas, ka par atbalstu Navrockim paziņoja vēlēšanu pirmajā kārtā trešo vietu (14,81%) ieņēmušais Konfederācijas (radikāli nacionāla un vienlaikus libertariāniska spēka) līderis Slavomirs Mencens. Tostarp Navrockis un Mencens parakstīja vienošanos, viens no kuras punktiem paredz, ka Polija neatbalstīs Ukrainas dalību NATO, kas vēsturniekam Navrockim, kuram ir savas pretenzijas pret Ukrainu, gan nenācās grūti.
Formāli iekšpolitiskais spēku sadalījums Polijā, jāpiebilst, paliek nemainīgs, jo Navrockis prezidenta amatā šā gada augustā nomainīs savu domubiedru Andžeju Dudu. Faktiski tikmēr viņa uzvara (un arī ievērojamais atbalsts Konfederācijas līderim) ir nopietns pieteikums uz nacionālkonservatīvo pilnīgu atgriešanos pie varas pēc diviem gadiem gaidāmajās Seima vēlēšanās, par kurām gana izplatīts ir viedoklis, ka tās varētu būt arī pirmstermiņa. Valdošajā koalīcijā pastāv iekšējās nesaskaņas, un vēlētāju vidū pieaug vilšanās par Tuska valdības darbu.
Polijas premjerministrs cenšas mazināt valdības krišanas (un ārkārtas vēlēšanu) iespējamību, paziņojot, ka lūgs parlamentā uzticības balsojumu viņa valdībai. Nepieciešamo atbalstu Tusks acīmredzami saņems, tomēr tas nemaina faktu, ka valsts prezidenta rokās paliek iespējas padziļināt un vērst plašumā konservatīvajiem tīkamās tendences. Polijas prezidentiem ir plašas veto tiesības virknē jautājumu, un tās arī tiek regulāri izmantotas.
Šāda situācija tostarp nozīmē arī to, ka Polija vēl vismaz līdz nākamajām Seima vēlēšanām (bet, iespējams, ka arī pēc tām) turpinās atrasties sava veida ģeopolitiskās nenoteiktības stāvoklī, vienam varas atzaram orientējoties uz nacionālkonservatīvajām ASV (Trampa Ameriku), bet otram – uz liberālo Eiropu un arī ASV demokrātiem.