Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Rožukalne: Sabiedriskajam medijam primārais saturs, bet spilgta forma arī noder

Par mediju darbu, atspoguļojot bēgļu uzņemšanu, ar Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori Andu Rožukalni sarunājas Romāns Meļņiks. 

Nupat bijām liecinieki, manuprāt, krietni pārspīlētai mediju uzmanībai pret pirmo bēgļu ierašanos tā saukto kvotu ietvaros. Latvijas Televīzija pat pārtrauca plānotos raidījumus, lai pieslēgtos tiešraidē mūsu amatpersonu rīkotajam preses pasākumam. Kā to vērtējat?

Kopumā es domāju, ka sabiedriskajam medijam vajag būt saturiski bagātīgam un arī plaši izmantot dažādas tehniskās iespējas, vislabākajā veidā atspoguļojot notikumus. Bet šis konkrētais gadījums... 

Šis nebija labs? Lasīju jūsu visai kritiskās pārdomas par šo tēmu portālā lsm.lv. 

Manas kritiskās attieksmes pamatā ir nevis pati ideja rīkot tiešraidi, bet – kāds ir saturiskais ieguvums. Tiešraides akcents bija uz ārkārtīgi rūpīgu sekošanu valsts amatpersonu darbībai, un tas ir atbilstoši viņu, nevis skatītāju interesēm. Proti, skatītāji tā arī neieguva maksimāli daudzveidīgu un operatīvi sagatavotu informāciju. Es negribu piekrist, ka situācijā, kad pirmie bēgļi ierodas Latvijā un nav iespējas iegūt viņu dzīvesstāstus, būtu jāpakļaujas talantīgu valsts komunikācijas profesionāļu idejām rīkot tiešraidi par katru amatpersonu soli. 

Tad atbilde uz jautājumu, vai vajadzēja rīkot tiešraidi, ir saturā, ko ar to ieguva skatītājs? 

Jā, jo bezpersonisku, pustukšu kabinetu, kurā stāv atbildīgie darbinieki, varēja atrast arī jebkurā vietā pilsētas centrā vai pat televīzijā. Tāpēc nav jābrauc uz Muceniekiem. Būtībā tā tiešām bija iešana valsts komunikācijas speciālistu sagatavotās dienaskārtības pavadā. Neizskanēja arī asāki jautājumi, kas saistīti ar cilvēku aizdomām par nepietiekami kvalitatīvu valsts institūciju darbību un nepietiekami caurskatāmu informācijas sniegšanu par katru soli, kas saistīts ar patvēruma meklētāju atlasi un nogādāšanu Latvijā, kā arī sadarbību ar citām Eiropas Savienības valstīm. Protams, šajā gadījumā par labu kolēģiem jāsaka, ka ne vienmēr var iepriekš zināt, vai būs nodrošināta iespēja satikt amatpersonas, cik kvalitatīvs būs saturs. Droši vien grūti ir iepriekš saprast, vai varbūt vajadzēja labāk veidot internetā teksta tiešraidi, kas ir labs žanrs, vai šo materiālu pārraidīt kādā no jaunajiem vai esošajiem interneta kanāliem. 

Tad būtībā mēs nonākam līdz lielajam jautājumam – tā ir valsts vai sabiedriskā televīzija, proti, oficiozs vai neatkarīgs, vispusīgs medijs? 

Tas arī faktiski bija mans akcents. Vērtējot šīs vienas tiešraides saturu, es gribēju pievērst uzmanību diskusijai, kas ir primārais, kā vārdā darbojas sabiedriskā televīzija. Ja reportieri nodarbojas galvenokārt ar amatpersonu viedokļu atspoguļošanu, ļauj tām kļūt par varoņiem tikai tāpēc, ka tās dara savu tiešo darbu, tas faktiski atklāj lielu problēmu sabiedriskajā televīzijā. Labi, ka vienlaikus ir arī ļoti daudzi pozitīvi projekti. Teiksim, Aculiecinieka sērija, kas ārkārtīgi operatīvi sniedz oriģinālus stāstus par notikumiem, kas ir ziņu centrā, – atklāj aizkulises, sniedz plašākus skaidrojumus. Kaut vai filma par Imantas pedofilu. Arī filma, kas tikko bija, par sirds vārstuļu operāciju – ko tas kopumā nozīmē sabiedrībai, ka pie mums ir tik augsta līmeņa profesionāļi, kuri regulāri veic šādas operācijas un var arī Valsts prezidentam līdzēt. 

Šis viens gadījums likās spilgts, bet es to negribu vispārināt. 

Tas sanāk kā piemērs pretrunai starp pieejamo formu un saturu?

Es absolūti nepiekrītu, ka nevajag izmantot spilgtu formu, vizualizācijas, audzināt, pašiem veidot spilgtas ētera personības, respektīvi, saturu padarīt aizraujošu. To reizēm kritizē kā iešanu komerctelevīziju pēdās, bet, ja ir iespējams apvienot formas spilgtumu, bagātību, dažādu tehnoloģiju izmantošanu ar profesionālām pieejām, ja tu dabū arī sabiedriskajā medijā padziļinātu saturu, kas pasniegts interesantāk, tas tieši ir vajadzīgs. Bet primārais ir saturs. Ja spilgta forma un oriģināla ideja netiek piepildīta ar dziļu saturu, ir problēmas. Piemēram, kā to redzējām televīzijas intervijā ar Čalovski. Es nepiederu pie tiem, kuri uzskata, ka nevajadzēja viņu aicināt. Tas ir unikāls notikums, un droši vien viņu varēja intervēt. Taču, noskatoties 7,5 minūtes garo interviju un redzot, ka cilvēks, kurš atzinis savu vainu, tiek padarīts par tādu varoni, kura unikālā pieredze ir līdzīga džungļu maratona skrējējas pieredzei, ka ir bijīga apbrīna par to, ka viņš bijis cietumā Amerikā, bet absolūti nav neviena jautājuma par nodarījumu, ko viņš atzīst...

Visu interviju ar Andu Rožukalni lasiet ceturtdienas, 11. februāra laikrakstā Diena

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Meklē ceļu uz labklājību(3)

Latviju un pārējo pasauli vēl nebija satricinājusi Covid-19 pandēmija, kad Eiropas Savienības (ES) institūcijās jau tika spriests par to, ka nepieciešams visās dalībvalstīs ieviest vienotus min...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē