Pērn caur Ukrainu, jāatgādina, tika piegādāts nedaudz vairāk par 40% no visas Eiropā pārdotās Krievijas gāzes, pie viena nodrošinot Kijevai ap 4% no IKP. Pēc Ziemeļu straumes 2, kā arī Turku straumes stāšanās ierindā šī situācija mainīsies. Pesimisti uzskata, ka gāzes tranzīta apjoms caur Ukrainu no līdzšinējiem 87 miljardiem kubikmetru saruks līdz 10–15 miljardiem, optimisti – ka līdz 30–40 miljardiem kubikmetru gadā.
Politisko, kā arī ekonomisko pretrunu dēļ starp Ukrainu un Krieviju pastāv reāla iespēja, ka gāzes tranzīts caur Ukrainu pēc 2020. gada janvāra sākuma, kad beidzas spēkā esošie līgumi, tiek pārtraukts vispār.
Daudzi analītiķi norāda, ka Krievijas valsts kontrolē esošais gigants Gazprom var aizstāt šos tranzīta apjomus, mazāka gāzes patēriņa periodos veidojot uzkrājumus Eiropas gāzes krātuvēs. Tas radīs nopietnas problēmas atsevišķiem Krievijas gāzes patērētājiem, piemēram, Moldovai, taču vismaz teorētiski nešķiet nereāli.
Krievija gan ir solījusi, ka gāzes tranzīts caur Ukrainu tiks saglabāts, vienlaikus neko nesakot par apjomiem, kā arī konsekventi neaizmirstot piebilst, ka tikai gadījumā, ja tas būs ekonomiski izdevīgi un ja tiks novērstas tiesvedības domstarpības starp Gazprom un Ukrainas valsts kompāniju Naftogaz. Ukraina iekšpolitisku iemeslu dēļ šīm prasībām piekrist nevar, tādēļ arī progress nav vērojams.
Lai arī apvienotās Eiropas struktūras cenšas panākt, lai starp Krieviju un Ukrainu (oficiāli starp gāzes kompānijām, taču faktiski starp valstīm, jo ir skaidrs, ka lēmumi tiks pieņemti politiskā līmenī) tiktu noslēgta jauna vienošanos par gāzes tranzītu, centieni ir formāli. Eiropa ir pragmatiska un Ukrainas dēļ nevēlas sev nedz galvassāpes, nedz zaudējumus. Šā iemesla dēļ galvenais gāzes piegādātājs, neraugoties uz visām domstarpībām, tai ir svarīgāks par tranzītvalsti.
Rezultātā Ukrainas amatpersonas paralēli maz pamatotiem stāstiem par variantiem un plāniem tranzīta saglabāšanai ir sākušas atklāti runāt par gāzes tranzīta sistēmas pārdošanu. Lai arī tikai rietumu investoriem un ar virkni atrunu, taču jāņem vērā, ka iepriekš šāda iespēja reāli skatīta netika. Pieminēta, protams, tika, taču tikai retais šaubījās, ka tā ir nodeva valsts politiskajam kursam un atrodas vien runu līmenī.
Fundamentāla problēma ir tur, ka vilciens, tēlaini izsakoties, jau ir aizgājis un pircēju interese nav vērojama (un nav arī nekādu iemeslu, lai tāda parādītos). Ja šajā ziņā vairs vispār ir iespējams noslēgt darījumu, tad tikai ar nosacījumiem, kādi Kijevai nebūs pieņemami. Rezultātā Ukrainas gāzes tranzīta sistēmu gaida bēdīgas perspektīvas, savukārt ar to saistītajām peripetijām vajadzētu kļūt par vielu pārdomām visām ar Krievijas tranzītu saistītajām valstīm.
Gudrinieks
Pareizaisvirsraksts
Irlielāmērāticams