Jaunā valdība jāvada cilvēkam no malas

Jūs nule Eiropas Parlamentā veiksmīgi noziņojāt par militāro mobilitāti, piešķirot jau uzņemtajam Eiropas Savienības kursam par 17 miljardu eiro atvēlēšanu šim mērķim arī konkrētu Krievijas apdraudējuma kontekstu. Bet es jums gribu jautāt: ko darīt ar esošo problēmu, kas nevirzās uz priekšu – nojaukt vai nenojaukt sliedes ar visiem uzbērumiem, kas ved pāri Krievijas robežai un var kalpot agresoram iebrukuma gadījumā?

Es uzskatu, ka ļoti rūpīgi jāizsver, kāda veida šie apdraudējumi ir. Tur ir jāskatās ar militāro apdraudējumu saistītā drošības puse, kas, manuprāt, ir prioritāra, pret otru pusi – iespējamiem materiāliem ieguvumiem nākotnē. Ja mēs iedomājamies, ka būs tā, kā cer tās dažas interešu grupas, ka atkal būs tāpat kā pirms desmit gadiem, proti, atkal varēs rullēt pilnas kravas ar Krieviju un dabūt atpakaļ "sviestiņu uz maizes", tad ko – mēs tiešām ceram, ka Krievija nākamos 20 gadus domās miermīlīgi? Vienalga, lai kā arī beidzas tas Ukrainas pamiera vai miera process… Es tā nedomāju. Es domāju, ka tas tagad ir uz vairākām paaudzēm, proti, vajadzēs paaudzes, lai nomainītu šo impērisko domāšanu. Tas var arī nenotikt vispār. Bet tik un tā var prasīt vienu, divas paaudzes. Tāpat kā nebija jau tā, ka visa Vācijas sabiedrība pēc Otrā pasaules kara vienā brīdī izmainījās, tas notika tikai līdz ar paaudžu nomaiņu. Turklāt tur pēc nacistiskās Vācijas sakāves bija Nirnbergas process pret kara noziedzniekiem, un pat ar visu to tas prasīja paaudzi.

Bet vai es pareizi saklausīju pārmetumu satiksmes ministra Ata Švinkas un aizsardzības ministra Andrim Sprūda virzienā, ka no viņiem nenāk dzinējspēks lēmumam par šo sliežu nojaukšanu?

Viņi abi ir no vienas partijas, šajā gadījumā – Progresīvajiem, un viņi abi kaut ko gaida, lai gan tas ir viņu pienākums šo jautājumu virzīt premjerministrei Evikai Siliņai, nevis gaidīt, kad Siliņa kaut ko lems. Un Siliņa, ņemot vērā visu to situāciju… Ministriem ir jānāk ar iniciatīvām, ka "mēs redzam šo situāciju tādu", un