Zatlers nenoliedz, ka Pjotrs Avens bija būtisks faktors 2010. gada oficiālās vizītes organizēšanā Krievijā, kuras laikā tika panākti nozīmīgi starpvalstu līgumi. “Iespējams, viņš ir cilvēks, kuram jāpateicas, ka šī vizīte notika,” atzīst eksprezidents. Tajā laikā Latvijai nebija regulāru kontaktu ar Krieviju, un iespēju logs, lai uzsāktu dialogu, bija šaurs. Avens palīdzēja šo logu atvērt.
Latvijas pilsonis, kas izvēlas Latviju
Atšķirībā no daudziem citiem uzņēmējiem ar Krievijas saknēm, Pjotrs Avens nav izvēlējies Maskavu vai Londonu – viņš dzīvo Latvijā, ir tās pilsonis, un, kā uzsver Zatlers, “nekad nav pārkāpis Latvijas likumus – ne agrāk, ne tagad.” Viņa izvēle palikt šeit, kara laikā, nav pašsaprotama. Tā ir apzināta pozīcija.
Atbildība, nevis simbolisms
“Esam izvēlējušies simbolisku nostāju, ka Avens ir pie visa vainīgs,” saka Zatlers. Viņš aicina sabiedrību neiekrist vienkāršotos spriedumos un izvērtēt reālu rīcību, nevis pieņēmumus. “Viņa biznesa partneris Frīdmans dzīvo Maskavā. Vai Avens šajā laikā ir bijis Maskavā? Nē, nav.” Tas, pēc Zatlera domām, liecina par skaidru attieksmi un izvēli.
Zatlers atgādina, ka dzīvē ir svarīgi arī principi, kas pārsniedz dienas aktualitātes: “Ja kāds ir darījis tev labu, tad nevajag no tāda cilvēka novērsties un pateikt, ka viņš ir nelietis.” Eksprezidents uzskata, ka nav nekādu pazīmju, ka Avens būtu sekmējis Krievijas agresiju vai atbalstījis karu.
Zatlers norāda, ka Avenu bieži piemin līdzās cilvēkiem, kuri publiski atbalsta karu vai darbojas Krievijas valdībā, taču tā ir netaisnīga salīdzināšana. “Jautājums — cik ilgi viņu pakļausim sankcijām, ja nav neviena fakta, kas to pamatotu?” viņš vaicā. “Tiklīdz iestāsimies par vienu cilvēku, parausim maisam galu vaļā,” viņš piebilst, norādot, ka taisnīgums vienmēr sākas ar indivīda izvērtējumu, nevis kolektīvu spriedumu.
Zatlers nenoliedz, ka karš Ukrainā joprojām turpinās, taču viņš norāda: “Jums jāpajautā viņam pašam, kāda ir viņa attieksme pret šo karu.” Viņš uzdod retorisku jautājumu – vai Avena rīcībā ir kāds instruments, ar kuru apturēt karu? Viņš to neapgalvo, bet arī nenoliedz – drīzāk ierosina skatīties uz konkrētu rīcību, nevis simboliskiem spriedumiem.
Bijušais prezidents ir kritisks pret pašapmierinātību, kas valda daļā sabiedrības: “Ir cilvēki, kas saka — jo ilgāk ir karš Ukrainā, jo esam lielākā drošībā. Tā gan nevajadzētu domāt.” Viņš mudina domāt par pašaizsardzību ne tikai militārā nozīmē, bet arī sabiedrības spēju pašorganizēties: “72 stundu soma nav pretošanās un izdzīvošanas simbols, bet mukšanas simbols. Mums jābūt somai, ar kuru aizstāvēties, nevis mukt.”
Žurnāls atgādina, ka 2010.gadā Zatlers devās uz Maskavu un pasniedza Kremļa saimniekam hokeja izlases kreklu. Zatlers apgalvo, ka vizīte pie Putina 2010. gadā nebija naivuma, bet rūpīga aprēķina rezultāts. Viņš vēlējies pārraut komunikācijas vakuumu starp Latviju un Krieviju. “Tobrīd izdevās, bet iespēju logs aizvērās. Un ne jau latvieši šo logu aizvēra,” viņš komentē.
Kad jautāts, kāpēc logs tika aizvērts, Zatlers atsaucas uz Krievijas ārpolitikas virzienu, kas iezīmējies jau 2007. gadā Minhenē, kur Putins paziņoja par nepieciešamību mainīt pasaules kārtību. “Krievijā logi atveras un aizveras, un diplomātiem par to maksā vienādi,” citē Zatlers kādu bijušo Krievijas amatpersonu.