Gobzems: pēc būtības pretargumentu manis teiktajam nav

Jūs aizskar tas, ka jūs sauc par populistu?

Absolūti mani neaizskar šāds apgalvojums tā iemesla dēļ, ka vārds "populus" tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "tauta". Tie ir gan patricieši, gan plebeji, un es, kā tas ir redzams, iestājos gan par patriciešiem, gan par plebejiem, gan par nabadzīgāko cilvēku daļu, gan par uzņēmējiem. Ir saprotams, ka daļa no tā saucamajiem mainstream medijiem jeb varu apkalpojošajiem žurnālistiem izmanto šo argumentāciju, lai pateiktu, ka tas ir kaut kas šausmīgi slikts, bet pie varas esošie nav pamanījuši, ka populisms ir modē, jo tas ir vērsts uz cilvēku interešu aizstāvēšanu, tas nav vērsts uz šauru grupu aizsardzību. Un tas mani absolūti neaizskar. Jo pēc būtības es neesmu redzējis nevienu pretargumentu visam tam, ko es esmu runājis, rakstījis (pārsvarā es izmantoju sociālos tīklus), ka kaut kas no manis teiktā, kaut niecīgākā daļa nebūtu loģiski, nebūtu tā, kā tam nevajadzētu būt. Par to jau netiek runāts vispār! Līdz ar to tas ir tāds instruments, ar kuru mēģina manipulēt, jo pēc būtības jau pretargumentu manis teiktajam nav.

Jūs pats nosacīti sadalījāt potenciālo elektorātu divās daļās un tas taču ir skaidrs, ka viņu intereses gan var būt savā starpā konfliktējošas.

Es nedomāju gan. Es nedomāju, ka tajos pamatjautājumos, par kuriem es runāju – par darbaspēka nodokļiem, par elektrības cenu vai izglītības sistēmu, vai veselības aprūpi –, ka kaut vienā no punktiem tur būtu konfliktējoša sadaļa. Es par to šaubos. Es domāju, ka tas elektorāts, kas šobrīd man kā politiķim, kas dibinās politisko spēku un konkurēs ar pie varas esošajām politiskajām partijām, ir ļoti plašā diapazonā brīvs un man viņu atliek tikai uzrunāt.

Jūs veidojat jaunu partiju. Kas ir tie cilvēki, par kuriem esat teicis, ka esat tos atradis? Pieņemu, ka runa nav tikai par jūsu domubiedriem no Saeimas neatkarīgo deputātu vidus – Didzi Šmitu, Lieni Liepiņu, Jūliju Stepaņenko.

Skaidrs, ka pamatuzdevums ir 14. Saeimas vēlēšanas (2022. gadā – red.) un tur ir divi apakšpunkti. Viens ir parastais klasiskais uz diviem gadiem, kas ir labi, un otrs – vismaz teorijā pastāv tāda iespējamība kā ārkārtas vēlēšanas, jo mēs neviens vēl nezinām, kas būs gada beigās. Šis ir sarežģīts scenārijs, bet arī tur ir savas zāles atrastas un es būšu gatavs startēt vēlēšanās.

Es domāju, ka visi neatkarīgie deputāti nebūs vienā politiskajā organizācijā, daļa no viņiem, iespējams, būs, bet šis jautājums par manu izvēli veidot politisko organizāciju nav atkarīgs no citu neatkarīgo deputātu izvēlēm. Kas tad aiz Gobzema stāv? Šobrīd Gobzemam ir aptuveni 20 cilvēku komanda, jo starts pie politiskas organizācijas dibināšanas faktiski ir uzsākts, ko nedaudz nobremzēja krīze, jo nebija iespējas tik aktīvi klātienē komunicēt, bet nu tas sāk uzņemt aizvien lielākus apgriezienus.

Šos 20 cilvēkus var aptuveni sadalīt trīs grupās – ir ļoti pieredzējuši, cienījama vecuma cilvēki, kas ar savu pieredzi sniedz padomus un palīdz organizatoriskos jautājumos. Otra grupa ir lielu uzņēmumu vadītāji un īpašnieki, kas sniedz savus padomus, un trešā grupa ir tehnisks atbalsta personāls, kas man palīdz komunikācijā sociālajos tīklos, kas ir manas mediju platformas.

Vienmēr ir bijis jautājums, kā panākt, lai labi cilvēki ienāk politikā, un tā atbilde ir ļoti vienkārša – ja nemainīsies attieksme, kādus darbus drīkst savienot politiķi, tad mēs arī sagaidīsim politikā cilvēkus diemžēl, kuriem 2000 eiro alga ir viņu dzīves sapņu piepildījums. 

Tāpēc viens no jautājumiem, par kuriem es nekad neesmu kautrējies runāt, ir pie situācijas, ja politiskā vara nonāks arī manas politiskās partijas rokās, tad šie jautājumi tiks pārskatīti un deputāti drīkstēs strādāt savās profesijās. Jo es neredzu nevienu loģisku argumentu, kāpēc santehniķis vai jurists no Saeimas brīvā laikā nevarētu strādāt savā profesijā. Numur divi – Ministru kabineta veidošanas gaitā premjeram ir jādod personiska atbildība, izvēloties ministrus ne tikai no ievēlētiem politiķiem, bet arī no augstas raudzes profesionāļiem, kuriem, kā mēs zinām, ir pavisam citāds atalgojums.

Tas nenozīmē, ka ievēl tādus pašus, iedod lielāku algu un viņi sāk labāk strādāt, absolūti nē. Bet, ja tirgū ir savervējams augstas raudzes profesionālis, kas vada kādu lielu Latvijā zināmu uzņēmumu, tad atalgojums, protams, ir risinājums. Es saprotu, ir ļoti populāri sabiedrībā runāt, ka politiķi saņem šausmīgi daudz, bet šobrīd nosacīti "daudz" saņem tie, kuri to nav pelnījuši. Šobrīd politiskā sistēma ir uzbūvēta tā, lai spējīgi cilvēki negribētu iet politikā, un tas ir jāmaina. Ja mēs gribam mūsu mazajā valstī kvalitatīvu politiku, tad mums ir jāatļauj tajā ienākt kvalitatīviem politiķiem.