Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +4 °C
Skaidrs
Trešdiena, 8. aprīlis
Dana, Dans, Danute, Edgars

Gūtmanis: Tramps un Putins – kur turpmāk valdīsim

Publicējam konsultāciju uzņēmuma Meta advisory direktora Armanda Gūtmaņa viedokli par Donalda Trampa un Vladimira Putina tikšanos.

ASV prezidents izrādīja iniciatīvu un uzaicināja KF prezidentu uz tikšanos, kas kļūs par svarīgāko starptautiskās politikas notikumu šogad. Uz Maskavu tika deleģēti gan paša prezidenta galvenie padomnieki, gan delegācija no Kongresa, lai sagatavotu prezidentu tikšanos. Atšķirībā no Putina, kam nekas “nedeg” - jaunais pēcvēlēšanu termiņš nupat sācies, Trampam “deg”. Lai arī viņam ir – plašām vēlētāju masām - uzrādāmi panākumi ekonomikā, tomēr ar to var būt par maz, lai uzvarētu novembra Kongresa vēlēšanās un lai uzvarētu nākamajās prezidenta vēlēšanās pēc divarpus gadiem. Trampam drīz vajag – pozitīvus - panākumus pirms sev svarīgām vēlēšanām, jo viņa pamatuzmanība bijusi veltīta tam, lai metodiski grautu pastāvošo kārtību daudzos starptautiskās politikas pīlāros. Priekšvēlēšanu laika cīņās viņam būtiski derētu Krievijas Federācijas prezidenta palīdzība.

Tramps grauj globālā liberālisma sistēmu

ASV prezidents ar politiķiem apskaužamu konsekvenci ir uzbrucis līdzšinējai pasaules kārtībai, kuras centrā ir liberālā jeb finanšu globālisma elite. Viņš atteicās saglabāt tirdzniecības līgumus ar Klusā okeāna valstīm un ar saviem tuvākajiem kaimiņiem, iznīcinot Nafta līgumu ar ievedmuitas nodevu ieviešanu. Viņš uzbruka ANO cilvēktiesību padomei, no tās izstājoties. Viņš nostādīja G7 formātu gluži vai smieklīgā gaismā, piedāvājot uzaicināt Krieviju atkal būt par G7 dalībvalsti. G7 kā angļu-sakšu dominēšanas instruments vairāku gadu laikā konsekventi noteica anti-Krievijas toni ar mērķi neļaut Krievijai iziet ārpus savām robežām. Tramps aktīvi uzbrūk Eiropas Savienībai. Gan tāpēc, ka potenciāls konkurents ekonomikā nav vajadzīgs, gan tāpēc, ka daudzās valstīs, kā pirmkārt Vācijā, pie varas ir Trampa pretinieku – liberālā globālisma - iecelti valsts vadītāji, kuri šobrīd atrodas nepareizajā vēstures pusē. Daļas britu elites interesēs bija, lai Francijas prezidents Makrons vājinātu Eiropas Savienību, tagad arī Tramps aicināja Makronu izstāties no ES. ASV administrācija pirms gada iesāka meklēt pierādījumus tam, ka ir jāaizsargā ASV tirgus no Spānijas olīvu importa. No tā – sekmju gadījumā - var izaugt uzbrukums visai ES kopējai lauksaimniecības politikai. Bijušais Trampa padomnieks Bannons nupat intensīvi apbraukājis dažādas ES valstis, pirms vēlēšanām piedāvājot palīdzēt tā sauktajām populisma partijām nākt pie varas (kā Itālijā). Vācijā un Francijā tā sauktie populisti neguva pietiekami lielus panākumus šoreiz. ASV prezidents lielā mērā torpedējis Pasaules tirdzniecības organizācijas darbaspējas. Iespējams, ka viņš būtiski reorganizēs vai uzbruks NATO organizācijai tad, kad situācija ar Krieviju un Tuvajos austrumos nobriedīs.

Daudziem no šiem mērķiem, kam Tramps ir uzbrucis, ir viena kopēja iezīme – tie ir ASV (līdzšinējās) dominēšanas instrumenti. Tomēr līdz ar šo prezidentu lielāku varu sākusi pārņemt arī tā elites daļa jeb oligarhi, kuriem ir cita dienaskārtība. Tie vēlas glābt ASV “reālo” ekonomiku, darba vietas, vēlas ievērojami vairāk pelnīt kā “reālās” ekonomikas īpašnieki un attiecīgi ļaut mazāk pelnīt globālo finanšu sektoram. Neatkarīgi no tā, vai šis mērķis var tikt sasniegts, Tramps uz to virzās konsekventi, un viņš ne mazākā mērā nav uzskatāms par impulsīvu vai neaprēķināmu diletantu kā viņu daudzi vērtē.

Trampa viens mērķis ir panākt, ka ASV transnacionālais kapitāls tiek investēts ASV ekonomikā un pirmkārt tieši “ražojošajos” sektoros. Ar dažādiem instrumentiem, kuru pielietojumam viņam nav bijis vajadzīga Kongresa piekrišana, daļēji viņam tas ir izdevies. Tas būs vēl vieglāk, kad un ja Kongress pieņems “Likumu par godīgiem un ekvivalentiem tarifiem”, kas faktiski nozīmēs to, ka ASV izstājas no Pasaules tirdzniecības organizācijas, un prezidents drīkst brīvi ieviest ievedmuitu tarifus.

Viņš arī nav slēpis savas darbības laikā to, ka vēlas mazināt ASV iesaisti daudzos pasaules reģionos uzskatot, ka ASV to vairs nevar (finansiāli) atļauties. Visredzamāk tas notiek Tuvajos austrumos. Viņš samazina atbalstu pret Asada kaujiniekiem Sīrijā. Arī tāpēc Asads visticamākais nostiprinās oficiālās Sīrijas kontroli pār savas valsts dienvidu daļu Izraēlas robežu tuvumā. Tramps tikpat intensīvi uzbrūk Irānai un Ziemeļkorejai. Pamatmērķis gan diez vai ir ierobežot šo valstu kodolprogrammas – tas ir tāds briesmu stāsts mums kā ikdienas mediju patērētājiem un spiediena instruments mazpubliskajās sarunās ar šīm abām valstīm. Tramps pārformatē starptautisko kārtību un visticamākais viņa jaunajā pasaules kārtībā šīm valstīm ir būtiska loma. Tie ir procesi, kurus jēga saskaņot ar Krieviju un Ķīnu, jo citi ir izpildītāji.

Krievijas izolēšanas beigas

ASV prezidents jau vairākkārt ir signalizējis, ka viņam nav nepieciešama pārāk liela Krievijas izolēšana vai demonizēšana. Gluži otrādi, viņam Krievija var noderēt vismaz kā situatīvs sabiedrotais, un viņš atzīst, ka sarunas ar KF prezidentu būs “vieglākas par sarunām ar britiem vai vāciešiem”. Ja ne visus, tad daļu iemeslu var iedomāties.

Krievijai ir šobrīd centrālā loma Tuvo austrumu attīstībā. Ne velti Izraēlas premjers Netanjahu pēdējo gadu divu laikā uz Maskavu brauc vizītēs vismaz katru otro mēnesi, kā uz darbu. Viņš bija goda viesis arī Maskavā 9 maija uzvaras dienas svinībās. Sadarbība ar Putinu ir svarīga, lai Tramps reorganizētu Tuvo austrumu reģionu, ieskaitot Palestīnu, un lai pirms vēlēšanām Trampa pretinieki nevarētu viņam pēkšņi pārmest to, ka viņš samazinājis ASV klātbūtni Tuvajos austrumos un tāpēc tur ir apdraudēta Izraēla un ASV intereses. Tuvākie Trampa padomnieki solījuši visdrīzākajā laikā publiskot jauno ASV Tuvo austrumu plānu, bet vispirms to vajag saskaņot ar Putinu.

Situācija izmainījusies arī naftas cenu tēmā, kur šobrīd Krievija spēlē izšķirošu lomu ieguvējvalstu kartelī un tātad cenas noteikšanā. Var iedomāties, ka arī šajā tēmā Trampam var noderēt kāds norunas ar Krieviju. ASV slānekļa naftas oligarhiem vajag pietiekami augstu naftas cenu, bet ASV iedzīvotājam pirms vēlēšanām – pietiekami zemu. Arī V.Putins šajās sarunās var daudz ko “ietirgot” sev, tādējādi varam gaidīt konstruktīvus rezultātus.

Rietumu – globālās liberāļu elites (pirmkārt prezidenta Obamas vadībā) – politika izolēt Krieviju un parādīt tās prezidentu Putinu kā pēdējo “izdzimteni”, kurš gandrīz vai pats šauj pa lidmašīnām virs Ukrainas un ved indi uz Londonu indēt cilvēkus un raksta troļļu ierakstus feisbukā amerikāņu vēlētāja maldināšanai, ir izgāzusies, ir bijusi visai tāla no realitātes un nav adekvāta. ASV senators Šelbijs atzina, ka daudzas valstis iejaucoties svešās vēlēšanu kampaņās un ka arī ASV esot daudz ko darījusi. Pēdējie gadi drīzāk liecina, ka daudziem Rietumos nav politikas attiecībām ar Krieviju un ka pārāk ideoloģizēta bāze neder attiecību veidošanai. Vairāku specoperāciju pieskaņošana kalendāram - piemēram futbola čempionāta norisei – arī nav devusi jūtamus rezultātus. Publiski redzams, ka Malaizijas valdība noliedza Krievijas vainu Boeing notriekšanā, otrā indēšana Londonā “nepavilka” futbola čempionāta ignorēšanu (gluži otrādi, uz futbolu ieradās daudzi valstu vadītāji, bet Zviedrijas valdība gribēja braukt pat pilnā sastāvā), Skripaļu indēšanas stāsts neiztur nekādu kritiku. Pat pašā Lielbritānijā viedokļi stipri dalījās – slavenais futbolists Linekers noraidīja pārmetumus par futbola čempionātā organizēšanas kvalitāti. Pavasarī britu specdienesta MI5 vadītājs Parkers publiski aicināja sabiedroto valstu kolēģus intensīvāk sniegt viņam visa veida palīdzību. To var saprast, jo kopumā izmisums Lielbritānijā ir milzīgs.

Kurpretim Krievija (un Ķīna) brīvāk pieņem sadarbību ar valstīm, kas grib ar to sadarboties, ideoloģiskās tīrības komponente ir proporcionāli mazāk svarīga. Sadarbības partnervalstu skaits un apjoms pieaug. No Izraēlas, Saūda Arābijas, Turcijas, Indijas, līdz Francijai, kuras prezidents uzkrītoši grib kļūt par īpašu partneri Krievijai. Tādējādi Tramps un Makrons atzīst, ka “bumba ir Rietumu pusē” un jāmēģina būvēt jaunas attiecības ar Krieviju. Prezidents Makrons nesen publiski atzina, ka Rietumi esot pārkāpuši tās vienošanās ar Krieviju, kuras izveidojās 90. gados, kas izskaidrojot Krievijas neuzticēšanos Rietumiem un NATO. Starptautiskās politikas modelis turpmāk esot jāveido kopā ar Krieviju un aktīvi esot jābūvē īpašs Francijas, Vācijas, Krievijas un Ķīnas sadarbības formāts. Viņa paustajā daudz kas ir ekonomiski un politiski pareizi, bet visticamākais būs stipri grūti īstenojams.

Dominēšanas un vasaļu attiecību maiņa

Daudzi notikumi norāda uz lielām izmaiņām un tikai ar laiku redzēsim, kas “būs sanācis”. “Lielo” valstu – ASV, Krievijas, Ķīnas, Lielbritānijas, Vatikāna – sarunas par ietekmes dalīšanu tikko iesākušās. Vēl svarīgāk ir vērot mazpublisko, patieso varas (un naudas) īpašnieku “grūstīšanos”. Kurš un kurās jomās dominēs un pelnīs un kurš paliks neglābjamos vasaļos ar vienīgo misiju “maksāt”, atbildes uz šiem varas sadales jautājumiem sāk mainīties. Mazajām valstīm – no Vācijas līdz Igaunijai - tas ir īpaši svarīgi, jo jāsaprot jaunās koordināšu sistēmas likumi, lai neizkristu no stratēģisko sabiedroto ierindas un paliktu pie kaut kādas naudas plūsmas. Tas dos kristālskaidrību par to, vai un kam klanīties un kam spļaut sejā.

Top komentāri

trusis nejaukais
t
direktors bet tik naivs muljkjiitis.. ir jaabuut pilniigi stulbam lai ticeetu, ka Tramps brauc uz krieviju, jo vinjam turvojas veeleeshanas. wtf? to var izdomaat tikai idiots. pie tam visa shii absoluuti shkjidraa analiize ir fufels jo pashaa saknee neapskata ASV attieciibas ar kjiinu kas Trampam ir ljoti buutiski daudz buutiskaak nekaa visaadu Makaronu un Mereklju vaavuljoshana. Eiropas aizsardziiba ir vinjas pashas interesees bet Armandinjsh tikai visur sasakata Trampa veelmi kautko izniicinaat. Autors ir muljkjis un tur vairaak nav ko apspriest.
Jābūts Stulbiņš
J
1Raksts atbilst patiesībai, kaut ne visur izsaka skaidrību. Pa piemēram, teikums: “Priekšvēlēšanu laika cīņās viņam būtiski derētu Krievijas Federācijas prezidenta palīdzība” atbilst patiesībai tikai ziņā, ka atspoguļo amerikāņu samērā draudzīgo noskaņojumu pret Krieviju. Naidu uz Krieviju ceļ liberaļu aprindas, jo gadu desmitiem tās ir savārījušas ekonomikas putru oligarhiem par labu un vidus klasei par sliktu. Priekšpēdējo ASV valdību vadija presidents Obama ar Hilariju Klintoni par ārlietu ministri. Demokrātu partija pieteica Obamu par prezidentu, jo ar viņu garantēja sev melno pilsoņu balsis. Kamēr baltie pilsoņi zaudēja sev labvēligu statusu, kreisi noskaņotais Obama mēģināja palielināt demokrātu partijas balsotāju skaitli atverot ASV robežu nelikumīgiem Meksikāņu un Dienvidamērikas iedzīvotājiem un pasludinot ASV (pret tradicionāliem uzskatiem) par ‘nekristīgu valsti. Tā sanāca, ka pazemotie sadumpojās un par prezidentu ievēlēja Trumpu.
Ko tas
K
jevrejs plāpā?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē