Jānis Streičs: Kamēr Eiropa atjēgsies, mēs izaugsim

Man patika frāze, ko teica jūsu veidotās filmas Teātris galvenā varone, – īstā dzīve ir uz skatuves, savukārt teātris – mums apkārt. Politika arī tiek dēvēta par teātri, bieži runājam par norisēm uz politiskās skatuves.

Ziniet, taisnība – visa dzīve un arī demokrātija ir labā nozīmē teātris. To, par laimi, labi saprot mūsu Baltijas valstu prezidenti. Atceros Gunti Ulmani, mūsu pirmo neatkarības prezidentu. Viņš saprata, ka būt prezidentam ir pat ne loma, bet gan uz laiku uzticēts pienākums. Tā to saprata arī Vaira Vīķe-Freiberga un arī pārējie. Guntis Ulmanis stāstīja, ka, tiekoties ar citiem bijušo padomju republiku prezidentiem, kad viņš paziņoja, ka savā statusā tiekas pēdējo reizi, jo ir pārvēlēšanas termiņš, sarunu biedri nevarēja saprast, kā viņš gatavojas atdot ar tādām pūlēm iegūto varu, bijis jūtams, ka zūd cieņa pret viņu par to. Bet tāpēc mūsu prezidentus pieminu kā labos paraugus – viņi saprata savu lomu demokrātijā. Diemžēl Saeimas partiju frakcijas to nesaprot, un viņu vienīgā valstiskā rūpe ir vietu skaits parlamentā.

Tagad ir priekšvēlēšanu laiks. Vai ar to saistītajām norisēm sekojat līdzi?

Maz. Jo tas man neko nenozīmē. Tikai to, ka būs kā slimniekam, kurš guļ sadragāts pēc avārijas, un dakteris ziņo: "Stāvoklis ir stabils." Zinu, ka Latvijā stāvoklis ir stabils. Mēs esam izgājuši no lielajām gaļas dzirnavām, no lēģera, tagad atkopjamies. Un ziniet, kāpēc labi, ka stāvoklis ir stabils? 

Paskatieties, kas notiek citur Eiropā – vecā Eiropa aiziet pati no sevis. 

Aiz vieglprātības, pārprastā humānisma, populisma Eiropa zaudē sevi. Es teiktu, ka iesākusies tāda blēdīgo skroderu ēra.

Kā to saprast?

Atceraties pasaku par kailo karali? Bija tie skroderi-blēži, kas prata iestāstīt, ka karalim var uzšūt drēbes, ko tikai muļķis neredz. Tāpat patlaban daudzi rīkojas Eiropā, apdziedot "kailo karali" – pārprasto demokrātiju, pārprastās cilvēktiesības. Neviens neuzdrošinās teikt, ka tas ir blefs, ka tas ir neprāts. Francijas bijušais prezidents, aizstāvot žurnālistu, kas izsmēja Allāhu, atļāvās teikt: "Arī es esmu..." (Prezidents nosauca žurnālista vārdu.) Kam sekoja drausmīgs terora akts ar upuriem. Vārda brīvība dota, lai būtu brīvs, sakot, ko domā, bet tas nenozīmē, ka drīkstētu apvainot citus vai aizskart citu godu, cieņu.

Daudzviet Eiropā redzam, ka arī kristīgajām baznīcām liedz skandēt zvanus, jo tas var aizskart kāda citādi ticīga vai neticīga jūtas.

Tā ir piekāpšanās pārprastu cilvēktiesību vārdā. Ne katrs būtu jāklausa, kas ienācis. Ir taču arī pilsoņu tiesības. Ne katru atzīst par pilsoni. Pilsonības piešķiršanā jābūt ļoti izvēlīgiem, ļoti stingriem. Pārmērības, ko redzam, ir no pārprasta, pārspīlēta politkorektuma un arī aiz tumsonības – mēs taču galīgi nepazīstam to pasauli, no kurienes ieceļo. Rietumu kultūrā visu laiku valdījis būtībā rasisms – mūsu skolās mācīja tikai par baltās rases kultūru. 

Ne tikai pie mums – arī Rietumeiropā.

Es vairs nenošķiru Latviju no Eiropas. Redzu mūs tikai kontekstā ar Eiropu un arī ar kaimiņbūšanu Krievijai. Mēs stāvam krasta malā, brīvā pasaule mums ir aiz jūras, bet aiz muguras austrumu milzis, ar kuru vēsturiski ne visai mīļu attiecību pieredze gan saistībā ar dzimtbūšanas ieviešanu, gan okupācijām, rusifikāciju, pareizticības uzspiešanas mēģinājumiem, kā arī pagājušā gadsimta lielākajām traģēdijām.